Kad sasirgstam ar hronisku slimību

Normans C. Hils

Saskaršanās ar ikdienas grūtībām var palīdzēt mums kļūt iejūtīgākiem, empātiskākiem un izturīgākiem.

Attēls

divu cilvēku sadotās rokas

Pirms mana māte nomira no neārstējamas slimības, viņa bieži ar smaidu sacīja: „Neviens no mums netiks no šejienes projām dzīvs, tamdēļ mums vajadzētu pēc iespējas labāk izmantot to, kas mums dots.”

To viņa teica dienās, kad jutās labi. Un savā dzīvē viņa piedzīvoja daudz šādu dienu.

Bet viņa piedzīvoja arī tādas dienas, kas nebija tik dzīvespriecīgas. Tādās dienās viņa mēdza teikt: „Pieņem to, kas gadās dzīves ceļā, un raugi, vai tu joprojām vari darīt ko labu šajā pasaulē.”

Pasaules mērogā raugoties, cilvēki tagad dzīvo daudz ilgāk nekā agrāk.¹ Lai gan mēs dzīvojam ilgāk, pastāv lielāka varbūtība, ka mēs sasirgsim ar hroniskām slimībām: diabētu, Parkinsona slimību, vēzi, depresiju, Alcheimera slimību, un šis saraksts turpinās. Tā nu, ko mums iesākt, sasirgstot ar hronisku slimību?

Virzieties uz priekšu ar ticību

„Stājieties pretī izaicinājumam, pat ja īsti nezināt kā,” saka kāds brālis, kurš ir spiests ņemt slimības lapu, kamēr viņa sievai ir jāatgriežas darbā, lai uzturētu ģimeni. Viņš uzskata, ka mēs pārāk bieži piespiežam sevi smaidīt, kas mums neļauj tikt galā ar savām izjūtām vai uzlabot savu redzējumu. „Tā vietā, lai virzītos uz priekšu ticībā, mēs stagnējam, gaidot brīnumu, vai arī kurnam, ja šāds brīnums nenotiek,” viņš saka. Viņš cenšas tikt galā ar savu situāciju, klausoties Svētajos Rakstos un vispārējo konferenču runās un runājoties ar draugiem un ģimenes locekļiem pa telefonu.

„Katras dienas nemainīgie apstākļi ir tas, kas var mani nomākt,” stāsta kāda māsa, kuras vīrs sirgst ar hronisku slimību. „Mana vīra veselība nekad neuzlabosies. Esmu to pieņēmusi. Taču visi ierasti smagie ikdienas aprūpes uzdevumi ir mentāli, fiziski un garīgi nogurdinoši.” Viņa augstu vērtē kalpojošo māsu apmeklējumus. „Kad viņas atnāk mani apciemot, tas patiesi padara manu dienu gaišāku.”

„Dažreiz mēs ar sievu kaut ko aizmirstam un izjūtam aizkaitinājumu viens pret otru,” saka kāds gados vecāks brālis. „Mēs esam neapmierināti ar savu aizmāršību un vēlāk īpaši nožēlojam dusmu pilnos vārdus, ko esam viens otram pateikuši.” Viņi ir iemācījušies veikt piezīmes, kas palīdz atcerēties. Viņi ļauj viens otram nomierināties pirms izteikšanās. „Un,” viņš saka, „mēs vēl skaidrāk esam izpratuši to, cik svarīgi ir pateikt „paldies” un „es tevi mīlu”.”

Vēl kāds pavecāks pāris spēja izdzīvot ar saviem fiksētajiem ienākumiem līdz brīdim, kad divtik palielinājās viņu medikamentu cenas. Pateicoties viņu ģimenes locekļiem un viņu bīskapijai, viņu vajadzības tika apmierinātas. „No sākuma mēs kaunējāmies lūgt palīdzību, it īpaši mūsu bērniem,” stāsta brālis. „Taču visi dedzīgi vēlējās mums palīdzēt.”

Attēls

Jēzus dziedina kādu vīru

He Healed Many of Diverse Diseases (Viņš dziedināja daudzus no dažādām slimībām), Dž. Kērks Ričardss, pavairot aizliegts

Ieteikumi un novērojumi

Lūk, daži ieteikumi un novērojumi no tiem, kuri saskaras ar hroniskām slimībām:

Tie, kuri vēršas pie Glābēja, radīs cerību. „Man šķita, ka neviens nespēj saprast, ko es piedzīvoju,” stāsta kāds brālis ar hroniskā noguruma sindromu (HNS). „Tad kādā no svētdienām, pieņemot Svēto Vakarēdienu, es sapratu, ka Glābējs izprot manas ciešanas. Es zināju, ka varēšu izturēt, ja tuvināšos Viņam.” (Skat. Almas 7:11–12; Mācības un Derību 121:8; 122:8.)
Tie, kuri iztur labi, kļūst iecietīgāki (skat. Mācības un Derību 121:8). „Pie kā mēs vēršamies, kad piedzīvojam skumjas vai nelaimi? Kur mēs meklējam palīdzību un mierinājumu? … Tie ir vīrieši un sievietes, kas ir cietuši, un, patiecoties savai ciešanu pieredzei, viņi dāvā citiem no savas iejūtības un mierinājuma pārbagātības, nākot par svētību grūtībās nonākušajiem. Vai viņi to spētu, ja paši nebūtu cietuši?”²
Dzīvojiet dienu pēc dienas. „Pirms vairākiem gadiem es jutu tik spēcīgas sāpes, ka nesapratu, kā spēšu to ilgāk izturēt. Man prātā nāca domas par pašnāvību,” stāsta māsa, kas sirgst ar izkaisīto sklerozi. Viņa devās uz garīgās veselības nodaļu, piesakoties ārstēšanai slimnīcā. Ārstēšanas laikā par viņas moto kļuva ne vien „izturi līdz galam” (1. Nefija 22:31), bet „izturi līdz galam šo dienu”.
Atrodiet jaunas intereses un jaunus veidus, kā kalpot. Tā vietā, lai sērotu par to, ko vairs nespējat paveikt, atklājiet jaunas aizraušanās. Kāda māsa ar izkaisīto sklerozi atklāja, ka viņa vairs nevar nodarboties ar savām iemīļotajām nodarbēm, piemēram, jāšanu un beisbolu. Tā vietā viņa apguva kaligrāfiju. Tagad viņa pielieto savu jaunatklāto talantu, veidojot kaligrāfiskus Mormona Grāmatas manuskriptus un dāvājot tos saviem ģimenes locekļiem.

Kad mūsu dzīvē neatgriezeniski ienāk hroniska slimība, tas nenoliedzami kļūst par izaicinājumu. Taču ar ticību, cerību Kristū un vēlmi turpināt kalpošanu saskaršanās ar ikdienas grūtībām var palīdzēt mums kļūt iejūtīgākiem, empātiskākiem un izturīgākiem.

Autors dzīvo Jūtā, ASV.