„Dievišķās ieceres saskatīšana mūsu ne gluži ideālajās ģimenes attiecībās”, Liahona, 2023. g. janv.

Jaunajiem pieaugušajiem

Dievišķās ieceres saskatīšana mūsu ne gluži ideālajās ģimenes attiecībās

Dženete Eriksone

Brigama Janga Universitātes Baznīcas vēstures un doktrīnas departamenta asociētā profesore

Mūs var sāpināt tas, ka mūsu ģimene šajā laicīgajā dzīvē nav „ideāla”, taču mēs varam izmantot reālo dzīves situāciju, lai tuvinātos Glābējam.

jauna pieaugusī sieviete domā par ģimeni

Nekas neraisa vēl lielāku mērķa izjūtu, prieku, ilgas un sāpes, kā mūsu ģimenes attiecības, kurām ir centrālā loma mūsu laicīgās dzīves pieredzē. Un tamdēļ, ka šīm attiecībām ir tik liela nozīme, mūsu Baznīcas vadītāji tika iedvesmoti nākt klajā ar paziņojumu „Ģimene — vēstījums pasaulei”.¹ Tajā iekļautās, patiesās mācības liecina par mīlošu Tēvu, kurš vēlas, lai mēs zinātu par dievišķo ieceri, kas vedina uz mūžīgās laimes iemantošanu ģimenes dzīvē.

Prezidents Henrijs B. Airings, otrais padomnieks Augstākajā prezidijā, mācīja: „Tā kā mūsu Tēvs mīl Savus bērnus, Viņš neatstās mūs neziņā par to, kas šajā dzīvē ir svarīgākais — kur mūsu izrādītā uzmanība var ienest laimi un mūsu vienaldzība ienest skumjas.”² Tas attiecas arī uz neskaitāmajām, svētajām lomām ģimenē, kas mums var būt dotas šajā dzīvē, esot par meitu vai dēlu, māsu vai brāli, māti vai tēvu, tanti vai tēvoci, vecmammu vai vectēvu.

Ģimenes vēstījumā iekļautās, patiesās mācības izgaismo ceļu uz „mūžīgo ideālu”, ko daudzi no mums tik kvēli vēlas sasniegt — stipras, laimīgas mūžīgās ģimenes attiecības. Problēma izriet no tā, ka mēs dzīvojam laicīgajā realitātē. Un šī plaisa starp „realitāti” un „ideālu” var mūs sāpināt. Dažkārt mēs ģimenes vēstījumu uztveram nevis kā gaismu, kas mūs vada, bet gan kā sāpīgu atgādinājumu par to, kādā ziņā mums nav izdevies sasniegt „ideālu”.

Iespējams, mēs ilgojamies pēc laulībām, bet neredzam, kā tas būtu iespējams.
Iespējams, mēs bijām precējušies un piedzīvojām sirdi plosošu šķiršanos.
Iespējams, mēs vēlamies bērnus, kurus nespējam radīt.
Iespējams, mēs esam piedzīvojuši vardarbību ģimenes attiecībās no tiem, kam uzticējāmies.
Iespējams, mūs ir ievērojami sāpinājušas mūsu mīļo ģimenes locekļu izvēles.
Iespējams, mēs izjūtam atšķirtību, pat par spīti saviem labākajiem pūliņiem — panākt savu mīļo vidū vienotību.
Iespējams, mēs pat jūtamies vīlušies, jo mūsu ilgas un mums dotie solījumi nav piepildījušies.

Savā reālajā ģimenes dzīvē mēs visi piedzīvosim izaicinājumus, sāpes un bēdas, kas dažiem būs lielākas nekā citiem. Mums visiem kaut kādā ziņā neizdosies pilnībā īstenot ģimenes vēstījumā izklāstīto, ideālo modeli.

Tas, ko mēs, iespējams, neapzināmies, ir tā dievišķā iecere, kas īstenojas, tieši pateicoties šai realitātei.

Meklējot Glābēju un Viņam pakļaujoties

Būdama neprecēta sieviete, kas ilgus gadus ilgojās pēc laulībām un bērniem, es vēlējos īstenot un ticēju, ka mans galvenais dzīves mērķis ir īstenot ģimenes vēstījumā izklāstīto ģimenes dzīves ideālu. Tomēr, par spīti saviem patiesajiem centieniem, es neredzēju, kā es varētu īstenot to tādā veidā, kā, manuprāt, tam vajadzētu tikt īstenotam. Šī grūtības mani sāpināja.

Tolaik es nevarēju saredzēt to brīnumaino darbu, ko Tas Kungs veica manā sirdī, pateicoties šīm grūtībām.

Atskatoties pagātnē, manām nepiepildītajām ilgām bija svēta loma manas sirds tuvināšanā manam Pestītājam, lai es tiektos pēc tā miera un vadības, ko tikai Viņš varēja man sniegt, un vēl lielākā mērā paļautos uz Viņa pilnīgo mīlestību un spēcinošo ietekmi. Ikdienas lūgšanas un Svēto Rakstu studēšana, un it īpaši vispārējā konferencē izskanējušie vārdi kļuva par pamatu cerībai un vadībai. Es jutu nepārvaramu tieksmi pievērsties savas patriarhālās svētības vārdiem un citām priesterības svētībām, lai rastu mīlestību un tieši man paredzēto vadību no mana Mūžīgā Tēva.

Kad es atklāju savu sirdi Tam Kungam, pat sarūgtinājumā izjūtot kārdinājumu no Viņa novērsties, man prātā un sirdī nāca svēti iespaidi, kas apliecināja, ka Viņš zina, kas ar mani notiek, ka manai dzīvei ir paredzēta brīnišķīga iecere un ka es varu uz Viņu paļauties. Piederība caur derībām³ savam Pestītājam kļuva par avotu, kur gūt mieru un prieku, kas pārspēja visus citus piepildījuma un laimes avotus.

Es sapratu — lai gan es ticēju, ka manas dzīves mērķis ir īstenot savu sapni par ideālu ģimeni, Tas Kungs padarīja iespējamu to, ko elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma nosauca par galveno mirstīgās dzīves mērķi. Citējot ķēniņu Benjamīnu, viņš paskaidroja: „Iespējams galvenais mērķis … ir kļūt „par svēto caur Kristus Tā Kunga Izpirkšanu”, kas no mums prasīs kļūt kā bērnam, kas ir — „pakļāvīgs, lēnprātīgs, pazemīgs, pacietīgs, pilns mīlestības, vēlēdamies pakļauties visam, ko Tas Kungs uzskatīs par vajadzīgu uzlikt viņam, patiesi kā bērns pakļaujas savam tēvam.””⁴

Mana vajadzība pēc Glābēja palīdzības un spēka lika man tiekties iemantot un izjust Viņa sirds vēlmes, cenšoties būt pakļāvīgai, lēnprātīgai, pazemīgai, pacietīgai un mīlestības pārpilnai. Šī procesa gaitā Viņa spēcinošā ietekme mani izmainīja. Un patiesībā tieši to es arī visvairāk vēlējos. Tas, kas bija šķitis tik „tāls no ideāla”, īstenībā pavēra man ceļu uz visskaistāko „ideālu”.

Mans draugs un kolēģis Taijs Mansfīlds aprakstīja līdzīgu patiesību. Kā cilvēks, kurš izjūt homoseksuālas tieksmes, Taijs ir pieredzējis garīgo izaugsmi, kas noris tad, kad mēs balstām savu dzīvi uz Jēzu Kristu un labprātīgi atdodam visu savu sirdi Viņam, ļaujot Viņam iesvētīt visas mūsu grūtās pieredzes mūsu labumam. Taijam šis process aizsākās, kad Gars viņam mācīja, ka „par spīti tam, vai es kādreiz maz apprecēšos, Dievs mani mīlēs un pieņems mūžīgi. Mans pienākums bija turpināt dzīvot dienu pēc dienas, meklējot Gara vadību un sekojot tai.”⁵ Un galu galā paļaušanās uz Dievu ļāva Taijam stāties priekpilnā, skaistā mūžīgajā laulībā ar savu sievu.

Ciešāku attiecību veidošana ar Glābēju

Arī es galu galā apprecējos pēc ilgstošām šaubām par to, vai jebkad to piedzīvošu. Taču šo gadu gaitā, kopš esmu tikusi saistīta ar savu vīru, vajadzība pēc ciešas piesaistes Jēzum Kristum ir ne vien palikusi, bet, iespējams, pat pieaugusi. Es atkal sāku meklēt Viņa mieru, saskaroties ar neauglību. Es nezināju, kā varētu iemantot cerēto prieku ģimenes dzīvē bez bērniem. Taču arī pēc tam, kad mēs ar vīru tikām svētīti ar diviem bērniem, es bieži pievērsos savām vājībām mātes lomas īstenošanā. Lai gan man beidzot bija tas, pēc kā es vienmēr biju kārojusi, kaut kādā ziņā plaisa starp „ideālo” un „reālo” dzīvi bija šķietami pieaugusi.

Šie apstākļi lika man atkal padomāt par mirstīgās dzīves nolūku un dievišķi noteikto procesu mūsu izaugsmei. Varbūt šīs dzīves mērķis nemaz nav ideālas ģimenes izveidošana? Varbūt ideālais laicīgajā dzīvē nemaz nepastāv? Varbūt tā vietā ģimenes dzīve ir dota kā iespēja pilnveidoties?

Īstenībā, varbūt reālā dzīve, kas mūs sāpina ar savu „ne tik ideālo” gaitu, patiesībā kalpo svētam nolūkam, sekmējot izaugsmi, kas mums ir vajadzīga, lai mēs spētu dzīvot „ideālās” attiecībās. Varbūt spēks slēpjas tajā, ka šī dziļā plaisa starp dzīves īstenību un ideālu mudina mūs veidot ciešākas attiecības ar Jēzu Kristu, lai Viņš dziedinātu un iesvētītu to, kas ir šķietami sabojāts, šī procesa gaitā vairojot mūsu gudrību, spēku un mīlestību. Brīnumainā kārtā, caur Viņa un vienīgi Viņa labvēlību un Izpirkšanu mēs varam kļūt par tādiem cilvēkiem ar tādām attiecībām, kuras vēlamies sev debesīs.

Esmu sapratusi, ka „pilnība” ģimenes attiecībās nav iespējama neviena dzīvē — vismaz ne šajā dzīvē. Taču godīgums, godprātīgums un patiesa tuvība ir iespējama. Īstenībā, izlikšanās pilnīgiem vai pilnības sagaidīšana traucē mums panākt patiesu tuvību ar Dievu, saviem ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem. Tā vietā, kad mēs ļaujam Kristum, saviem ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem redzēt sevi tādu, kādi mēs patiesībā esam, arī visās tajās jomās, kur nebūt neesam tik ideāli, mēs savā dzīvē varam ieaicināt Viņa iesvētošo spēku. Mēs varam piedzīvot Viņa brīnumaino spēku, lai samierinātos ar to, ko nevaram atrisināt, tiktu piepildīti ar Viņa mīlestību un mainītos, kļūstot par tādiem cilvēkiem, kam ir tuvākas attiecības ar Viņu un saviem tuviniekiem.

Iespējams, pats svētākais ģimenes vēstījuma nolūks ir apliecināt mums to, ka, pateicoties Jēzum Kristum, „ideāla” ģimene var kļūt par mūsu katra mūžīgo sūtību.

Būdami Debesu Vecāku mīlēti dēli un meitas, mēs visi esam piederīgi mūžīgajai ģimenei. Mūsu unikālajai pieredzei šajā laicīgajā dzīvē ir svarīga loma mūsu Tēva iecerē, lai palīdzētu mums attīstīties un „beigu beigās [īstenot] savu dievišķo sūtību, kļūstot par mūžīgās dzīves mantiniekiem”⁶, kas ir tā pati brīnišķīgā ģimenes dzīve, ko piedzīvo Viņš, lai arī cik atšķirīga no ideāla mums šķistu mūsu tagadējā ģimenes dzīve. Elders D. Tods Kristofersons no Divpadsmit apustuļu kvoruma paziņoja: „Jēzus Kristus veiktās Izpirkšanas ietvaros ir paredzēti un beigu beigās tiem, kuri vēršas pie Viņa, tiks kompensēti visi iztrūkumi un zaudējumi. Nevienam nav lemts saņemt mazāk par visu to, ko Tēvs ir paredzējis Saviem bērniem.”⁷

Gluži kā Tas Kungs apsolīja Jēkabam viņa „neideālās” ģimenes grūtību brīžos, caur Viņa derību attiecībām arī mums tiek apliecināts: „Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis.” (1. Mozus 28:15.) Ja mēs sekosim Viņam, lai arī kāda šķistu mūsu nepilnīgā realitāte, Viņš mūs „nepalaidīs vaļā”, līdz mēs kļūsim tieši tādi, kādi vēlamies būt, mūžīgi saistīti cēla prieka pilnās ģimenes attiecībās.