„Pāridarījumi, adopcija un dziedināšana”, Liahona, 2023. g. janv.
Jaunajiem pieaugušajiem
Pāridarījumi, adopcija un dziedināšana
Es uzaugu vardarbīgā un nestabilā ģimenē, taču pateicoties Kristum es ar cerību raugos uz savu gaidāmo ģimeni nākotnē.
Fotogrāfijā pozē modele
Es uzaugu nestabilā vidē. Mani bioloģiskie vecāki izturējās pret mani vardarbīgi un nolaidīgi, un es piedzīvoju daudz smagu grūtību. Es cīnījos ar trauksmi, pārdzīvoju sava izskata dēļ, slimoju ar anoreksiju un piedzīvoju depresijas uzliesmojumus, un vairāku gadu garumā tas lika man justies kā ieslodzījumā.
Mani bioloģiskie vecāki bija laulājušies templī, taču drīz vien pēc manām kristībām, astoņu gadu vecumā, viņi sāka atsvešināties no Baznīcas. Un jo vairāk viņi attālinājās no savām derībām, jo sliktāk mums klājās.
14 gadu vecumā es aprūpēju savu ar autismu sirgstošo brāli un savu māti. Es biju noklīdusi un nekontrolējama. Es ienīdu sevi un savus apstākļus un uzskatīju, ka mana dzīve nekad nemainīsies.
Taču tad atgadījās kāds brīnums. Mana bioloģiskā māte saprata, ka nespēj par mani parūpēties, un piezvanīja savam brālim Singapūrā, lūdzot mani adoptēt. Ar sapakotām somām un asarām acīs es iekāpu lidmašīnā, lai uzsāktu jaunu dzīvi — brīvu no pāridarījumiem. Taču man bija grūti pierast pie savas jaunās ģimenes un kultūras, un man nebija viegli virzīties uz priekšu.
Vecāki, kuri bija mani adoptējuši, darīja visu iespējamo, lai man palīdzētu. Es apmeklēju terapeitus un ārstus. Es atsāku apmeklēt baznīcu, taču man bija grūti pieņemt mācību par to, ka Debesu Tēvs mani mīl un ir devis man noteiktu dzīves mērķi, jo pēc visa, ko biju pārdzīvojusi, es nespēju tam noticēt.
Es nebiju laimīga. Es nezināju, kā dziedināties no pagātnes, un joprojām nespēju cerīgi raudzīties nākotnē.
Vēlme saņemt dziedinājumu
Kādu dienu es gremdējos pārdomās par to, cik īsa ir šī laicīgā dzīve. Es negribēju aizvadīt savu dzīvi, būdama nelaimīga. Man vajadzēja mācīties no saviem pārbaudījumiem, pielietot man mācītos evaņģēlija principus un ieaicināt savā dzīvē Kristu.
Es spēru pirmo soli ticībā, katru dienu metoties ceļos un lūdzot Debesu Tēvam spēku piedot saviem bioloģiskajiem vecākiem, pārvērst bailes ticībā, atrast dziedinājumu un laimi un atpazīt savā dzīvē mīlestību. Es sāku apmeklēt institūtu un studēt Svētos Rakstus, un pielietot evaņģēlija patiesās mācības savā dzīvē.
Es patiesi tiecos pēc Jēzus Kristus un Viņa īstenotās Izpirkšanas dziedinošā spēka. Un ar laiku mana dzīve sāka mainīties. Es biju pacietīga, es saņēmu terapeitisku un medicīnisku ārstēšanu, es katru dienu piepildīju savu dzīvi ar Garu, un es sāku saņemt dziedinājumu — es vairs nejutos tik atsvešināta no visa, bet gan vairāk kā es pati. Es jutos drošībā. Es kalpoju citiem. Es mīlēju, piedevu un pieņēmu sevi. Es veidoju veselīgas, mīlošas attiecības. Es sāku sajust Debesu Tēva mīlestību pret sevi. Un pirmo reizi savā dzīvē es sajutu patiesu prieku.
Kristus piedāvā cerību mūsu nākotnei
Es nevaru mainīt savu pagātni, taču, kā ir teikts Mācības un Derību 122:7: „Tas viss dos [man] pieredzi un nāks [man] par labu.” Tagad es zinu, ka Glābējs atbalstīja mani manās grūtībās. Pateicoties tām, es esmu ārkārtīgi augusi, jo man ir bijusi vēlme mainīties un turpināt vērsties pie Viņa.
Ja jums ir sarežģīta ģimenes situācija, ziniet, ka jums ir Tēvs Debesīs, kurš jūs pazīst un mīl, un Viņš pavērs jums durvis uz gaišāku nākotni. Pirms es tiku adoptēta, es sev iestāstīju, ka mani apstākļi nekad nemainīsies un ka es nekad neprecēšos un nedzemdēšu bērnus, jo es baidījos, ka viņi cietīs tāpat, kā biju cietusi es pati. Taču es esmu sapratusi — lai arī kādas grūtības mēs pieredzam savā ģimenē, tiecoties pēc Kristus, mēs varam veidot savas nākotnes mājas un mūžīgo ģimeni uz cerības, evaņģēlija patieso mācību un mīlestības pamata.
Kā mācīja elders Klārks G. Gilberts no Septiņdesmitajiem: „Mēs visi uzsākam savu ceļu, esot dažādās situācijās un ar atšķirīgām spējām. Daži piedzimst augstā izejas punktā, un viņiem ir daudz iespēju. Citi piedzimst izaicinājumu pilnos apstākļos. … Pēc tam mēs pilnveidojamies, virzoties uz priekšu pa personīgā progresa līkni. To, kāda būs mūsu nākotne, daudz vairāk par sākumpunktu nosaka mūsu uzņemtā virziena līkne. Jēzus Kristus saskata mūsu dievišķo potenciālu, neatkarīgi no tā, kur aizsākas mūsu ceļš. … Viņš darīs visu iespējamo, lai palīdzētu mums pavērst mūsu līkni debesu virzienā.”1
Lai arī kādi būtu jūsu apstākļi, mēs vienmēr varam rast cerību un dziedināšanu Jēzū Kristū! Viņš ir ar jums, un Viņš vedinās jūs pie miera un prieka, ja vien jūs Viņu meklēsiet — vienmēr.