Sagatavojiet savu garīgo augsni

Brālis Miltons Kamargo

Pirmais padomnieks Svētdienas skolas vispārējā prezidijā

Līdzība par sējēju var mums palīdzēt sagatavoties mūsu šī gada Jaunās Derības studijām no rokasgrāmatas „Nāciet, sekojiet Man!”.

Līdzība par sējēju, kas atrodama Mateja 13:3–23 (skat. arī Marka 4:3–20; Lūkas 8:5–15), ir viena no manām iemīļotākajām līdzībām Jaunajā Derībā. Šajā līdzībā tas, kā cilvēki pieņem vārdu (sēklu), tiek salīdzināts ar dažādiem augsnes veidiem. Mēs uzzinām, ka katram augsnes veidam ir svarīgas iezīmes — labas vai sliktas.

Bieži vien mēs lasām šo līdzību un domājam, ka tā raksturo cilvēku gatavību pieņemt evaņģēliju un dzīvot saskaņā ar to. Lai gan tā ir taisnība, manuprāt, šī līdzība var arī raksturot mūsu individuālo attīstību, pieaugot ticībā un zināšanās par evaņģēliju. Citiem vārdiem sakot, mēs neesam uz mūžu iesprostoti konkrētā uzskatu un domāšanas līmenī. Ar ticību un piepūli mēs varam uzlabot savu garīgo augsni, lai tā varētu nest labākus augļus.

Es gribētu apspriest šo domu ar jums, jo tā man ir palīdzējusi padziļināti izprast šo līdzību. Es domāju, ka, gatavodamies mūsu šī gada Jaunās Derības studijām no rokasgrāmatas „Nāciet, sekojiet Man!”, atkārtojot līdzību par sējēju, mēs varēsim labāk sagatavot savu sirdi evaņģēlija patiesības pieņemšanai.

Evaņģēlija sēklu pieņemšana

Šajā līdzībā mēs uzzinām, ka, sējējam sējot:

Dažas sēklas nokrita ceļa malā un putni tās apēda.
Citas iekrita akmenājos. Tās uzdīga, taču saulē izkalta.
Citas iekrita ērkšķos, un ērkšķi tās nomāca.
Dažas iekrita labā zemē un nesa augļus.

Tas Kungs ir paskaidrojis:

„Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā;

bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem;

bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas;

bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus;

bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus.” (Mateja 13:19–23; uzsvērums pievienots.)

Palūkosimies uz katru no šiem augsnes veidiem, lai raudzītu, kā tās uzlabot.

Deivida Grīna ilustrācijas

Ceļmalas augsne

Prezidents Dalins H. Oukss, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, ir teicis: „Sēklas, kas „krita ceļmalā” (Marka 4:4), neiekļuva laicīgajā augsnē, kur tās spētu augt. Tās ir kā mācības, kas iekrīt nocietinātā vai nesagatavotā sirdī.”¹

Bez tam, dažkārt mēs nesaprotam to, ko lasām vai saklausām Svētajos Rakstos, jo mūsu sirdis nav sagatavotas. Ja tā gadās, ko mums darīt?

Mēs varam meklēt skaidrojumu, vēršoties pie tiem cilvēkiem, kas saprot. Mēs varam vaicāt misionāriem, mūsu Svētdienas skolas skolotājam, mūsu priesterības vai organizācijas vadītājam, mūsu semināra vai institūta skolotājam, tiem, kuri mums kalpo norīkojumos, vai mūsu uzticīgajiem vecākiem un ģimenes locekļiem. Mēs varam studēt vispārējās konferences runas. Evaņģēlija bibliotēkas lietotne sniedz plašu materiālu krājumu, kas var mums palīdzēt meklēt skaidrāku izpratni.

Mums arī vajadzētu lūgt Dievam lielāku gaismu. Ja mums ir patiesa sirds, īstens nolūks un ticība Kristum, mēs saņemsim zināšanas par evaņģēlija patiesajām mācībām (skat. Moronija 10:4–5). Tas Kungs ir teicis:

„Lūdziet, un jums taps dots; meklējiet, un jūs atradīsit; klauvējiet, un jums taps atvērts.

Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” (3. Nefija 14:7–8.)

Augsne akmenājos

Daži cilvēki dzird par atjaunoto evaņģēliju no misionāriem, sajūt Kristus mīlestību un ar prieku apmeklē Baznīcas sanāksmes. Taču, laikam ritot, viņi turpina piedzīvot grūtības. Viņa atklāj, ka dzīve nepārvēršas par nebeidzamu svētību avotu. Viņu ticība mazinās un viņi atsvešinās.

Daži sastopas ar „akmenājiem”, kad, apmeklējot kādu sanāksmi vai konferenci, ir sajutuši iedvesmu kopš tā brīža rīkoties pareizi. Taču pirmdienā viņi atgriežas pie ikdienas pienākumiem. Izaicinājumi darbā joprojām sagādā grūtības. Kārdinājumi šķiet ārkārtīgi vilinoši. Un tā viņu vēlme garīgi pilnveidoties pagaist vai izzūd.

Viņi caur savu smago pieredzi uzzina, ka bez dziļām garīgajām saknēm, kas mūs noturēs vējā, kas baros, kad esam izsalkuši, vai atsvaidzinās saules karstumā, mēs varam garīgi aiziet bojā.

Kā mēs varam uzlabot akmenāja augsni? Aizvāciet akmeņus un padziļiniet savas garīgās saknes.

Akmeņu aizvākšana varētu radīt grūtības. Tam ir nepieciešams radīt tādu vidi, kas pamudina uz ticības īstenošanu. Tam ir nepieciešams veidot attiecības ar jauniem draugiem un atturēties no visa, kas ir ļauns (skat. 1. tesaloniķiešiem 5:22).

Lai rastu spēku akmeņu aizvākšanai, mums ir vajadzīga Glābēja palīdzība. To mēs gūstam, pieņemot Viņa piedāvātās derības. Tas sākas, pieņemot aicinājumu tikt kristītiem. Tas nozīmē tikt konfirmētiem un saņemt Svētā Gara dāvanu. Tas nozīmē jebkuru derību pieņemšanu, kuru mums vēl trūkst, piemēram, priesterības saņemšanu vai tempļa apmeklēšanu. Tas nozīmē iknedēļas baznīcas apmeklēšanu un savu derību atjaunošanu, pieņemot Svēto Vakarēdienu.

Pieredzot pārbaudījumus un kārdinājumus, mēs varam cieši turēties pie derībām, kuras esam noslēguši ar To Kungu. „Mēs tiekam cieši piesaistīti Glābējam, uzticīgi atceroties un darot visu, kas ir mūsu spēkos, lai dzīvotu saskaņā ar pienākumiem, ko esam uzņēmušies,” teic elders Deivids A. Bednārs no Divpadsmit apustuļu kvoruma. „Un šī saikne ar Viņu ir garīgā spēka avots visās mūsu dzīves situācijās.”²

Augsne ērkšķainā vidē

Šajā augsnē var augt dažādi augi, tai skaitā arī ērkšķi. Ērkšķi ir šīs dzīves rūpesti, bagātības un kārības, kas var neļaut mums nest pilnīgus augļus (skat. Lūkas 8:14).

Kas notiek tad, ja mēs esam pieņēmuši derības, taču vairs nestaigājam pa derību taku? Vai tad, ja mēs pieņemam Vakarēdienu, bet nelūdzam pēc piedošanas, jo vairs pat nedomājam par savām kļūdām? Vai tad, ja mēs lūdzam pēc piedošanas, bet atsakāmies piedot citiem? Mēs pieņemam tempļa derības, bet nekalpojam tiem, kas ir nonākuši grūtībās. Mēs atliekam iespēju dalīties evaņģēlijā, baidoties, ka tas varētu šķist nepiemēroti vai apkaunojoši, jo mēs vairs nezinām, ko teikt.

Risinājums ir dzīvot saskaņā ar derību, ko esam slēguši, tiekot kristīti, — „sērot ar tiem, kas sēro; … mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums, un stāvēt kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās, lai [mēs] tādi paliktu līdz pat nāvei” (Mosijas 18:9).

Mēs izravējam nezāles, katru dienu nožēlojot grēkus, ieviešot nelielas vai ievērojamas izmaiņas un atgriežoties uz šaurās jo šaurās takas.

Mēs neļaujamies dzīves nezāļu žņaugiem. To mēs panākam, padarot savas mājas par ticības svētnīcām. Mēs tiecamies pēc visa, kas ieaicina Gara ietekmi. Mēs noraidām visu to, kas padzen šo ietekmi. Un mēs kalpojam Dieva valstībā — savos aicinājumos, templī, misionāru darbā un savā ģimenē.

Labā augsne

Daudzi cilvēki dzird vārdu, saprot to un ļauj tam augt savā sirdī. Šiem cilvēkiem Tas Kungs saka: „Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek.” (Jāņa 15:16.) Tādiem cilvēkiem atbilde ir virzīties uz priekšu ticībā un pastāvēt līdz galam, darot labus darbus.

Prezidents Oukss jautāja: „Ko mēs darām ar Glābēja mācībām savā dzīvē?³ Šogad, gatavojoties studēt Jauno Derību, tuvināsimies Glābējam un uzlabosim savu garīgo augsni, lai mēs varētu uzņemt vārdu. Tā mēs varēsim nest tos augļus, ko Viņš no mums lūdz, pieņemot un atjaunojot derības, kas saista mūs ar Viņu, kalpojot Dievam un mīlot savus tuvākos, virzoties uz priekšu pa derību ceļu, kas kādudien atvedīs mūs atpakaļ uz savām debesu mājām.