„Kur tu biji?”, Liahona, 2023. g. janv.
Pēdējo dienu svēto balsis
Kur tu biji?
Man nācās pieņemt Dieva noteikto laiku un nolūku, mācoties mīlēt savu vecmammu tā, kā viņu mīl Debesu Tēvs un Jēzus Kristus.
Par spīti vecmammas slimībai, viņa visu dara aiz mīlestības pret mani.
Fotogrāfija ar autora laipnu atļauju
„Kur tu biji, mans bērns?” atbildēja vecmamma, kad atvēra durvis, izdzirdot manu klauvējienu. Es biju tikko atgriezies no pilna laika misijas Salvadorā. Vecmammas acis iemirdzējās priekā, mani ieraugot. Viņas rokas bija maigas un siltas, apskaujot manu kaklu.
Mēs jautri parunājāmies, kad es atbildēju uz viņas jautājumiem par savu misiju. Es izjutu saviļņojumu, stāstot viņai par cilvēkiem, ēdienu, smago darbu un misijā piedzīvotajiem brīnumiem. Kad es biju beidzis savu stāstījumu, viņa apklusa. Tad viņa man jautāja: „Kur tu biji, mans bērns?”
Acīmredzot viņa nebija klausījusies. Un tā mēs sākām mūsu sarunu no jauna. Pēc 20 minūtēm viņa man jautāja trešo reizi: „Kur tu biji, mans bērns?”
Kaut kas nebija kārtībā. Drīz vien es uzzināju, ka gadu pēc tam, kad biju devies misijā, manai vecmammai bija diagnosticēta Alcheimera slimība.
Es tik ļoti vēlējos palīdzēt savai vecmammai. Divu gadu garumā es biju sludinājis par Dieva mīlestību pret Saviem bērniem. Tagad man bija iespēja dzīvot saskaņā ar šīm mācībām. Es piedāvāju pārcelties pie viņas uz dzīvi, lai gan es zināju, ka nebūs viegli.
Pirmie mēneši bija visgrūtākie. Gluži kā misijā, arī šeit pacietība un kontrole pār savu neapmierinātību kļuva par manu pilna laika darbu. Un, tāpat kā misijā, man nācās pieņemt Dieva noteikto laiku un nolūku, mācoties mīlēt savu vecmammu tā, kā viņu mīl Debesu Tēvs un Jēzus Kristus.
Dzīve kopā ar vecmammu dažkārt līdzinās dzīvei ar trim dažādiem cilvēkiem. Dažreiz viņai nepatīk, ka mājās ir vēl kāds cilvēks. Citreiz viņa vēlas manu gādību un uzmanību, priecājas, ka nav viena. Un tad ir brīži, kad viss, par ko viņa spēj domāt, ir tas, kā pabarot savu mazdēlu, kurš ir tikko atgriezies no savas misijas. „Nedari tā!” vienā mirklī var pārvērsties par „Kāpēc tu to nedari?”.
Par spīti tam visam, mana vecmamma man ir nākusi par lielu svētību. Es zinu, ka, par spīti savai slimībai, viņa visu dara aiz mīlestības pret mani.
Ikreiz, kad es atgriežos no mācībām vai darba, es dzirdu savas vecmammas mīļos un sirsnībā paustos vārdus. Maigi mani uzlūkojot, viņa mani apskauj, noskūpsta uz vaiga un mīloši pajautā: „Kur tu biji, mans bērns?”