Lūgšanas un katedrāles
Autors dzīvo Jūtā, ASV.
„Jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jāņa 13:35).
Denija paskatījās augšup, taču tik un tā nespēja saskatīt skaistās katedrāles spici. Šurp nāca cilvēki, kas apmeklēja citu baznīcu. Denija nesaprata, kāpēc viņas ģimene apmeklēja šo baznīcu piektdienā, taču tētis teica, ka viņi apmeklēs pasākumu, kuru dēvē par „Dziedājumu”.
„Kas tas ir?” Denija jautāja.
„Tā ir sanāksme, kurā cilvēki dzied, lasa Svētos Rakstus un kopīgi lūdz,” tētis teica. „Līdzīgi kā liela ģimene dienas beigās.”
Denijai tas izklausījās jauki. Viņa kopā ar ģimeni apceļoja Angliju. Pagājušajā svētdienā viņi devās uz bīskapiju pilsētā ar nosaukumu Jorka. Sākumskolā visi bērni zināja tos pašus Svētos Rakstus un dziesmas, kuras zināja Denija. Viņa zināja, ka bīskapija, kuru viņa apmeklēja, bija daļa no Jēzus patiesās Baznīcas, gluži tāpat kā bīskapija viņas mājās.
Taču šī katedrāle ļoti atšķīrās no tā, pie kā bija pieradusi Denija. Viņa ievēroja mazu galdu, kas bija pilns ar svecēm. Denija vēroja, kā kāds zēns aizdedz sveci.
„Kāpēc tu dedzini sveci?” Denija viņam jautāja.
Zēns pasmaidīja. „Es aizdedzu sveci, kad lūdzu par ko īpašu. Kamēr degs sveces liesma, es ceru, ka Dievs turpinās sadzirdēt manu lūgšanu.”
Denijai šīs sveces likās pavisam parastas. Viņa bija nedaudz apmulsusi, taču negribēja būt nepieklājīga. Viņa uzsmaidīja zēnam.
Denija un viņas ģimene apsēdās, un „Dziedājums” drīz sākās. Viņa ievēroja, ka zēns sēž dažas rindas tālāk. Tad viņa saprata, ka nezina nevienu no dziesmām, kuras visi dziedāja. Lūdzot viņi lasīja no mazas grāmatiņas. Viss šķita tik atšķirīgs no tā, pie kā viņa bija pieradusi.
Taču mūzika, lai arī sveša, bija skaista. Tad piecēlās kāds vīrs, lai lasītu Svētos Rakstus. Atšķirībā no Denijas bīskapa, kurš valkāja uzvalku un kaklasaiti, šim vīram bija apmetnis. Taču, kad viņš sāka lasīt, Denija saprata, ka pazīst šo stāstu! Viņš lasīja par to, kā Jēzus dziedina 10 spitālīgos.
„Tēt,” Denija čukstēja, „man patīk šis stāsts.”
Tētis pasmaidīja. „Man arī!”
Tad vīrs apmetnī noskaitīja lūgšanu. Viņš lūdza, lai Dievs svētī tos, kas ir slimi un kam kaut kā trūkst. Gluži tāpat darīja arī Denija! Viņš lūdza arī par īpašu svētību viņa baznīcas vadītājiem. Denija atcerējās, kā viņas ģimene vienmēr lūdza Debesu Tēvu svētīt prezidentu Tomasu S. Monsonu un viņa padomniekus.
Denijas sirdi pārņēma maigas sajūtas. Viņa zināja, ka Debesu Tēvs viņai teica, ka Viņš mīl visus Savus bērnus un dzird visas viņu lūgšanas, pat ja viņi apmeklē citu baznīcu un viņiem nav evaņģēlija pilnības.
Kad viņi piecēlās, lai dotos prom, tētis paskatījās savā telefonā. Lasot vēstules, viņš izskatījās noskumis. „Māsa Monsone ir mirusi,” viņš teica.
„Ak nē!” Denija ātri noskaitīja klusu lūgšanu par to, lai prezidentam Monsonam viss būtu labi.
„Vai tev viss kārtībā?” kāds pajautāja. Tas bija pirmīt satiktais zēns. Viņš bija izdzirdējis Deniju un šķita noraizējies.
„Māsa Monsone ir nomirusi,” Denija teica. „Viņa bija mūsu pravieša, prezidenta Monsona, sieva.”
„Jūtu līdzi,“ viņš laipni teica. „Es aizdegšu sveci par viņu.”
Denija pasmaidīja un pateicās viņam. Viņa nodomāja, cik jauki tas ir no zēna puses — noskaitīt īpašu lūgšanu par prezidentu Monsonu. Viņa zināja, ka Debesu Tēvs dzirdēs viņas sirds lūgšanu un arī zēna lūgšanu.