„Tik vajadzīgs Tu man”
Autors dzīvo Jūtā, ASV.
Kad mēs nezinājām, ko vēl mēs varētu mācīt, mans pārinieks ierosināja dziedāt šo garīgo dziesmu.
Kādā jaukā svētdienas pēcpusdienā manā misijā Balsanā, Korejā, pēc Baznīcas sanāksmes es kopā ar pārinieku atvadījos no Baznīcas locekļiem, un mēs jau gatavojāmies doties sludināt, kad bīskapijas misijas vadītājs iepazīstināja mūs ar 12–gadīgu zēnu Kong Sung-Gjanu. Viņš tajā dienā bija apmeklējis baznīcu un vēlējās uzzināt vairāk par evaņģēliju.
Protams, mēs bijām priecīgi par iespēju viņu mācīt, tomēr es arī uztraucos par to, ka mācīsim tik jaunu zēnu. Mēs nolēmām pārliecināties, ka viņa vecāki ļauj viņu mācīt, tādēļ es pazvanīju uz Konga Sung-Gjana mājām un īsi parunāju ar viņa mammu Paku Mi-Jungu. Es biju pārsteigts, kad viņa teica, ka priecājas par to, ka viņas dēls vēlas apmeklēt baznīcu un viņa priecātos, ja mēs viņu mācītu.
Negaidītie klausītāji
Nākamajā vakarā mēs ieradāmies zēna mājā, gatavi viņu mācīt. Mēs bijām pārsteigti, uzzinot, ka Paka Mi-Junga vēlējās, lai mēs mācītu arī viņas meitu Kongu Su-Jinu. Un, tā kā mēs viņas mājā bijām svešinieki, Paka Mi-Junga vēlējās būt klāt mūsu stundās. Protams, mēs bijām priecīgi mācīt tik daudzus, cik bija gatavi klausīties.
Pēc atspirdzinājumiem mēs kopīgi apsēdāmies un sākām runāt. Tā vietā, lai ļautu mums sākt stundu, Paka Mi-Junga vēlējās mūs labāk iepazīt un pastāstīt par situāciju savā ģimenē. Viņa mums pastāstīja par nesenajiem pārbaudījumiem un grūtībām, kuras bija piedzīvojuši, tajā skaitā, par viņas dēla neseno cīņu ar vēzi. Viņš bija veiksmīgi izgājis staru terapiju, un vēzis pašlaik bija remisijas stadijā, taču ārsti brīdināja, ka tas jebkurā brīdī var atgriezties. Ģimenei tas bija ļoti grūti. Viņi bija strādnieku ģimene, un tēvam vajadzēja ārkārtīgi smagi strādāt, lai nodrošinātu pajumti un ēdienu.
Mani satrieca un skumdināja viņu grūtības. Viņu dzīve nebija viegla, taču tuvība ģimenes locekļu starpā bija daudz lielākā nekā citās ģimenēs, kuras es biju saticis Korejā, un tik ļoti uz ģimeni orientētā sabiedrībā kā Koreja tas izsaka daudz. Tajā vakarā mēs atstājām viņu mājas, iepazinuši labāk šo īpašo ģimeni un padalījušies ar evaņģēlija vēstījumiem.
Mans pārinieks un es tajā nedēļā atgriezāmies mācīt vairākas reizes, katru reizi pieredzot to pašu siltumu un labsirdību, kuru piedzīvojām pirmajā tikšanās reizē. Kad sākām runāt par kristīšanos, bērni ļoti dedzīgi vēlējās kristīties. Tomēr viņu māte nebija tikpat sajūsmināta. Lai gan mūsu mācības viņai patika un viņa cerēja, ka tās ir patiesas, viņa nedomāja, ka varēs noslēgt derības un ievērot visu to, ko pieprasīja pievienošanās Baznīcai. Vēl viņa uzskatīja, ka nebūs pareizi, ka viņa kristīsies bez sava vīra, kuru mēs vēl nebijām satikuši. Tomēr viņa bija gatava turpināt tikties ar mums un vēlējās arī kopā ar saviem bērniem apmeklēt baznīcu.
Kad noslēgumam tuvojās otrā nedēļa, kopš mācījām viņas mājā, mēs satikām viņas vīru Kongu Kuk-Vonu — pazemīgu, laipnu un augstsirdīgu vīrieti. Viņš pievienojās dažās pēdējās diskusijās un nekavējoties noticēja visam, ko mēs mācījām, tajā skaitā, tām mācībām, kas citiem bieži šķiet grūtas, piemēram, Desmitās tiesas likumam un Gudrības vārdam. Neraugoties uz savu smago finansiālo situāciju, viņi sāka maksāt desmito tiesu. Vienīgais šķērslis tēvam bija darbs svētdienās. Katru svētdienu viņš strādāja Seulas Starptautiskajā lidostā, tādēļ nevarēja apmeklēt baznīcu kopā ar savu ģimeni. Neskatoties uz darba grafiku, viņš kopā ar sievu plānoja apmeklēt savu bērnu kristības nākamajā svētdienā.
Pēc bērnu kristībām mēs turpinājām regulāri tikties ģimenes mājā. Mums bija ģimenes mājvakari, mēs dalījāmies ar Svētajiem Rakstiem un pacilājošām pieredzēm un iepazīstinājām viņus ar bīskapijas locekļiem. Tomēr, neskatoties uz nemitīgajām evaņģēlija pieredzēm, vecāki netuvojās savām kristībām.
Tajā laikā manu pārinieku nosūtīja kalpot citur, un mans jaunais pārinieks bija tikko no Misionāru mācību centra. Viņš bija pilns ticības, enerģijas un sajūsmas, un man tiešām bija grūti neatpalikt no viņa. Pēc dažām tikšanās reizēm ar Kongu Kuk-Vonu un Paku Mi-Jungu mans pārinieks mani uzrunāja, jautājot, vai es ar savu iepriekšējo pārinieku esam gavējuši kopā ar viņiem. Mēs to nebijām darījuši. Patiesībā šāda doma man pat nebija ienākusi prātā. Tā nu mēs tikāmies ar ģimeni un ierosinājām gavēni. Es biju šokēts, uzzinot, ka viņi periodiski bija gavējuši paši gan par sava dēla veselību, gan par izmaiņām darba grafikā, kas ļautu Kongam Kuk-Vonam apmeklēt baznīcu. Pēc tam, kad mēs visi gavējām kopā, uz mūsu lūgšanām tika atbildēts, un Konga Kuk-Vona darba grafiks tika mainīts. Taču Paka Mi-Junga bija nelokāma un netaisījās kristīties.
Iedvesmota ideja
Tad manam pāriniekam radās spoža doma. Viņš izvilka savu kabatas formāta garīgo dziesmu grāmatu un pajautāja, vai mēs varētu dziedāt kopā ar viņu. Lai gan mēs iepriekš bijām kopā dziedājuši, es nekad nebiju redzējis, ka Paka Mi-Junga dzied, un vienkārši pieņēmu, ka viņai nepatīk dziedāt vai viņai bija neērti, jo mūzika bija kas jauns. Mans pārinieks pajautāja, vai viņai ir mīļākā garīgā dziesma, un, man par pārsteigumu, viņa emociju pārpilna atbildēja, ka kopš bērnības viņas mīļākā garīgā dziesma ir „Tik vajadzīgs Tu man” (Garīgās dziesmas, 50. lpp.). Mēs vienojāmies dziedāt četrbalsīgi, tēvs dziedāja melodiju, māte — altu, mans pārinieks — tenoru un es — basu.
Istabu piepildīja stiprs Gars. Dziedot trešo pantu, viņu pārņēma emocijas, un balss aizlūza, kamēr mēs turpinājām:
„Tik vajadzīgs Tu man,
ka velti dzīvotu,
Ja bēdās, priekos Tu
man blakus nebūtu.
Man vajag, Kungs, man vajag
vienmēr līdzās Tevi.
Ak, svētī mani, Pestītāj,
tuvojos Tev!”
Kad mēs beidzām dziedāt pēdējo, ceturto, pantu, viņa šņukstēja. Viņas vīrs centās viņu mierināt, un viņa pakāpeniski nomierinājās. Viņa man ieskatījās tieši acīs un teica: „Man ir jākristās.”
Tās svētdienas pēcpusdienas Konga Kuk-Vona un Pakas Mi-Jungas kristību dievkalpojums bija viens no garīgākajiem manā misijā. Viņu bērni piedalījās programmā, un daudzi vietējie Baznīcas locekļi apmeklēja dievkalpojumu, lai parādītu savu atbalstu savas bīskapijas jaunākajai pievērstajai ģimenei. Es kopā ar pārinieku nodziedāju īpašu muzikālu priekšnesumu: „Tik vajadzīgs Tu man”.
Ar laiku es pabeidzu savu misiju un atgriezos mājās. Pēc gada koledžā es atgriezos Korejā vasaras prakses laikā, un katrā nedēļas nogalē es apmeklēju kādu no daudzajiem īpašajiem draugiem un ģimenēm, kurus biju saticis misijā. Pēc dažām nedēļām es atgriezos Balsanā un satikos ar šo īpašo ģimeni. Ierodoties viņu mājā, es pamanīju, ka kāda trūkst — viņu dēla. Ar asarām acīs Paka Mi-Junga man visu izstāstīja: viņas dēla vēzis bija atgriezies, un 14 gadu vecumā viņš bija zaudējis cīņu.
Kamēr es centos izteikt savu līdzjūtību un tikt galā ar savām sāpēm, Kongs Kuk-Vons man apliecināja, ka viss būs labi. Viņi mīlēja evaņģēliju, uzticīgi apmeklēja baznīcu un gaidīja to dienu, kad viņu ģimene varēs tikt saistīta uz mūžību Seulas Korejas templī. Neraugoties uz sirdssāpēm, ģimene zināja, ka viņi reiz satiks Kongu Sung-Gjanu un atkal būs kopā. Paka Mi-Junga izstāstīja man arī to, ka ikdienas garīgo dziesmu dziedāšana palīdzēja viņai rast spēku samierināties un sajust Gara mieru.
Tajā vakarā atstājot viņu mājas es atkal un atkal pārdomāju Pakas Mi-Jungas mīļākās garīgās dziesmas vārdus. Es esmu pateicīgs, ka Debesu Tēvs pēc Konga Sung-Gjana nāves svētīja ģimeni ar mieru, un es esmu īpaši pateicīgs par Gara lomu Pakas Mi-Jungas pievēršanā, kas ļāva viņas ģimenei būt tempļa mūžīgo svētību cienīgai.