2015
Vieta mums
aprīlis 2015


Vieta mums

Ugunsdzēsēji un Dieva bruņas

illustration of firefighters

Jūlijas Jelouas ilustrācijas

Tā bija mierīga diena manā brīvprātīgā ugunsdzēsēja darbā, tādēļ es nolēmu palasīt Mormona Grāmatu. Kad viens no maniem kolēģiem ieraudzīja mani lasām, viņš jautāja, vai es zinu, kā mēs mūsdienās varam uzvilkt Dieva bruņas. Kamēr mēs runājām, atskanēja trauksmes signāls. Netālajā veikalā bija izcēlies ugunsgrēks.

Mēs ātri uzvilkām ugunsdzēsēju aprīkojumu un devāmies turp. Liesmas bija milzīgas, un, mums tuvojoties, veikalā kaut kas sprāga mūsu virzienā. Mūs ieskāva liesmas. Uz mirkli sprādziena ietekmē es un mans kolēģis zaudējām telpas izjūtu. Taču, pateicoties mūsu aprīkojumam un aizsargājošajam apģērbam, mēs neguvām ievainojumus.

Kad pēc ugunsgrēka nodzēšanas mēs atgriezāmies depo, es pajautāju savam kolēģim, vai viņš atceras savu jautājumu par Dieva bruņām. Viņš atbildēja, ka atceras, un es paskaidroju, ka Dieva bruņas ir kā mūsu aizsargājošais ugunsdzēsēju aprīkojums. Mums tas vienmēr jānēsā, lai mēs varētu stāties pretī pretinieka spēcīgajiem uzbrukumiem. Ja mēs ievērosim baušļus, mēs tiksim svētīti ar Dieva bruņu aizsargājošo spēku, un Svētais Gars būs mūsu vadītājs.

Fernando de la Rosa Marrons, Meksika

Mana mīļākā Rakstu vieta

1. Samuēla 16:7. „Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.”

Pirms pievienošanās baznīcai es sevi vienmēr uzskatīju par parastu cilvēku ar parastām spējām. Es uzskatīju, ka man nav ko piedāvāt citiem. Es baidījos atklāt cilvēkiem, kas es esmu, jo negribēju būt atraidīts vai sāpināts. Es domāju, ka ikviens cilvēks man apkārt ir stiprāks, gudrāks vai labāks par mani.

Taču šīs domas mainījās, kad es kļuvu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli. Es uzzināju, ka mēs visi esam Dieva bērni un mēs esam mantojuši dievišķas īpašības. Tagad es saprotu, ka nav nekādas sacensības par to, kurš ir gudrāks, bagātāks vai izskatīgāks. Tā Kunga acīs mēs visi esam vienlīdzīgi, un Viņš ir tas, kurš lemj tiesu — nevis pamatojoties uz mūsu fiziskajām iezīmēm, bet gan uz mūsu paklausību un vēlmi iet pa Viņa iezīmēto taku.

Huans Azukena, Filipīnas

Vai tu strādāsi svētdienā?

illustration of men loading a truck

Jūlijas Jelouas ilustrācijas

15 gadu vecumā es ieguvu stipru liecību par Jēzus Kristus evaņģēliju un biju tik laimīgs pievienoties Baznīcai. Tajā laikā es strādāju, lai palīdzētu atbalstīt manu ģimeni. Tomēr neilgu laiku pēc manas kristīšanās es zaudēju darbu.

Man ātri bija jāatrod jauns darbs, jo mana ģimene bija no manis atkarīga, taču katrā darbā, kurā es pieteicos, bija jāstrādā svētdienās. Es noraidīju daudzus darba piedāvājumus, jo es zināju, ka svētdienās man bija jābūt baznīcā (skat. M&D 59:9–10).

Pēc meklējumiem divu mēnešu garumā es vēl arvien nebiju atradis darbu. Mana mamma nebija Baznīcas locekle, un, lai gan viņa ticēja Dievam, viņa ļoti dusmojās, ka es esmu palaidis garām tik daudz darba iespēju.

Kādu vakaru ar asarām acīs viņa paskatījās uz mani un jautāja: „Kāpēc Dievs pieļauj, ka ar mums tā notiek, ja tu esi tik uzticīgs un dari to, kas ir pareizs?”

Es atbildēju: „Mammu, es nezinu, kāpēc tas ar mums notiek, taču es zinu, ka es daru to, kas ir pareizs, un es zinu, ka Dievs mūs par to svētīs.”

Nākamajā rītā kāds cilvēks man piedāvāja ievērojamu naudas summu, lai divu dienu laikā pārvestu smagu kravu no vienas mājas uz citu. Darbs bija smags, taču, kad es saņēmu naudu, es devos tieši uz mājām un noskaitīju pateicības lūgšanu. Drīz es atradu labu darbu, kurā varēju nestrādāt svētdienās, un kopš tā brīža man vienmēr ir bijis darbs.

Es priecājos, ka izvēlējos ievērot Sabata dienu svētu. Dzīvē ir daudz grūtību, taču es zinu: ja, neskatoties uz šīm grūtībām, mēs cenšamies būt stipri, Tas Kungs mūs svētīs.

Sahil Šarma, Indija