Mums tūliņ pat jādodas uz templi!
Marija Holmsa Īvena no Kalifornijas štata, ASV.
Bredlija H. Klārka ilustrācijas
Kādā svētdienas rītā mūsu bīskapija tika iepazīstināta ar kādu nesen kristītu Baznīcas locekli. Viņu sauca Lidija. Viņa uzreiz iekaroja mūsu sirdis.
Lidija bija gados, un viņa bija zaudējusi redzi, cīnoties ar diabētu. Viņa ātri vien iepazina bīskapijas locekļus pēc viņu balsīm un soļiem. Viņa sauca mūs vārdā un paspieda roku, un mēs nekad nepieminējām to, ka viņa ir neredzīga.
Kad bija pagājis gads, Lidija devās pie bīskapa un staba prezidenta, lai saņemtu tempļa apmeklējuma rekomendāciju. Kādu svētdienu, apmeklējot Palīdzības biedrību, viņa pievilka mani sev līdzās un iesaucās: „Staba prezidents teica, ka man jādodas uz templi, cik drīz vien iespējams. Vai aizvedīsi mani?”
Tā bija pirmā decembra nedēļa, mēs visas bijām ļoti aizņemtas. Es centos nākt klajā ar ierastajiem aizbildinājumiem, sakot: „Vai mēs nevarētu pagaidīt līdz janvārim?”
„Nē! Mums turp jādodas tūliņ!”
Pulciņš bīskapijas sieviešu ik mēnesi apmeklēja templi, tādēļ es parunāju ar viņām par braucienu turp kopā ar Lidiju. Arī viņas bija ļoti aizņemtas. Taču Lidija, asarām acīs, no jauna atgādināja mums, ka staba prezidents esot teicis — viņai jādodas turp, cik drīz vien iespējams.
Tā nu mēs visas vienojāmies nākamajā nedēļā veikt 240 km braucienu. Pa ceļam automašīnā skanēja astoņu sieviešu pļāpāšana un valdīja savstarpējs draudzīgums. Lidija ārkārtīgi priecājās par savu pieredzi templī un par to, ka viņai bijusi tā svētība saņemt endaumentu.
Pirmajā janvāra nedēļā Lidijas veselības stāvoklis pasliktinājās un viņa tika aizvesta uz slimnīcu, lai saņemtu neatliekamo aprūpi. Pēc nedēļas viņas vairs nebija. Taču viņa paņēma sev līdzi mūžīgās svētības, kuras vēl tikai pirms dažām nedēļām bija saņēmusi templī.
Vēlāk es pastāstīju staba prezidentam par mūsu braucienu un pateicu, cik lielu iespaidu uz mani atstājis tas, ka viņš sajuta pamudinājumu pateikt Lidijai, ka viņai nekavējoties jādodas uz templi.
„Patiesībā es nemaz nedomāju, ka viņai turp jādodas tūliņ,” viņš teica. „Es vienmēr saku, lai tie, kas ieguvuši tempļa apmeklējuma rekomendāciju, dotos uz templi drīz. Lidiju uzrunāja Svētais Gars, nevis es!”
Lidija iemācīja mums visiem ieklausīties Svētajā Garā un rīkoties nekavējoties. Esmu pateicīga par viņas atgādinājumu — ieklausīties maigajā, klusajā balsī.