Tīra reliģija

Elders V. Kristofers Vedels

no Septiņdesmitajiem

Nesavtīga kalpošana — sevis aizmiršana, atsaukšanās uz citu vajadzībām un savas dzīves veltīšana kalpošanai citiem — vienmēr ir bijusi Jēzus Kristus mācekļu iezīme.

Mateja evaņģēlija 11. nodaļā Glābējs mums māca svarīgu mācību par to, ko Viņš nepateica jeb kā atbildēja uz jautājumu, ko uzdeva Jāņa Kristītāja mācekļi:

„Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem

un lika Viņam sacīt: „Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?”

Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: „Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat:

akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts” (Mateja 11:2–5).

Tā vietā lai dotu īsu doktrināru paskaidrojumu, raksturojot to, ka Viņš patiesi bija „tas, kam jānāk”, Glābējs atbildēja ar to, ko darīja — Savu kalpošanas paraugu.

2014. gada aprīļa vispārējā konferencē elders Ričards G. Skots no Divpadsmit apustuļu kvoruma atgādināja mums: „Mēs vislabāk kalpojam savam Tēvam Debesīs, taisnīgi ietekmējot citus un kalpojot viņiem. Vislabākais paraugs, kas jebkad ir staigājis pa zemes virsu, ir mūsu Glābējs, Jēzus Kristus.”¹

Nesavtīga kalpošana — sevis aizmiršana, atsaukšanās uz citu vajadzībām un savas dzīves veltīšana kalpošanai citiem — vienmēr ir bijusi Jēzus Kristus mācekļu iezīme. Kā mācīja ķēniņš Benjamīns vairāk nekā 100 gadu pirms Glābēja dzimšanas: „Kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam” (Mosijas 2:17).

Jēkabs atgādina mums, ka „tīras reliģijas” būtisks aspekts ir atrodams mūsu kalpošanā citiem, kad mēs „[pieskatām] bāriņus un atraitnes viņu bēdās” (Jēkaba vēst. 1:27). „Tīra reliģija” ir vairāk, nekā ticības apliecinājums; tā ir ticības izrādīšana.

Mīliet savus ceļabiedrus

1984. gada jūlija vidū, tikai dažas nedēļas pēc tam, kad mana sieva Kerola un es apprecējāmies Losandželosas Kalifornijas templī, mēs bijām ceļā uz Jūtu, kur es gatavojos sākt savu karjeru un Kerola — pabeigt koledžu. Mēs braucām atsevišķās automašīnās. Šajos divos transportlīdzekļos mēs vedām visu, kas mums piederēja.

Aptuveni pusceļā Kerola apturēja manu automašīnu ceļa malā un sāka man māt. Tas vēl bija laikā, kad nebija mobilo telefonu un viedtālruņu, īsziņu un tvitera. Redzot viņas sejas izteiksmi viņas automašīnas spogulī, es sapratu, ka viņa nejutās labi. Viņa teica, ka spēja turpināt vadīt automašīnu, taču es bažījos par savu jaunlaulāto sievu.

Kad mēs pietuvojāmies mazajai Bīveras pilsētiņai Jūtā, viņa atkal piestāja ceļa malā, un es redzēju, ka viņai vajadzēja atpūsties. Viņa bija saslimusi un nevarēja turpināt ceļu. Mums bija divas automašīnas, pilnas ar apģērbu un kāzu dāvanām, taču diemžēl mums bija maz naudas. Mēs nevarējām atļauties apmesties viesnīcā. Es nezināju, ko iesākt.

Neviens no mums nebija bijis Bīverā, un, īsti nezinot, ko meklēt, mēs dažas minūtes braukājām apkārt, līdz es ieraudzīju parku. Mēs iebraucām automašīnu stāvvietā un atradām koku, kura ēnā es izklāju segu, lai Kerola varētu atpūsties.

Pēc dažām minūtēm vēl viena automašīna iebrauca gandrīz tukšajā autostāvvietā un apstājās blakus mūsu divām automašīnām. Kāda sieviete, kura varēja būt mūsu vecāku gados, izkāpa no automašīnas un pajautāja, vai kaut kas nebija kārtībā un vai viņa varēja palīdzēt. Viņa minēja, ka bija pamanījusi mūs, kad brauca garām, un sajuta, ka viņai vajadzēja apstāties. Kad paskaidrojām savu situāciju, viņa nekavējoties uzaicināja mūs sekot uz viņas mājām, kur mēs varējām atpūsties tik ilgi, cik nepieciešams.

Drīz mēs atradāmies ērtā gultā, vēsā guļamistabā — viņas mājas pagrabā. Tiklīdz mēs bijām iekārtojušies, šī brīnišķīgā māsa pateica, ka viņai bija veicami vairāki uzdevumi un ka mums uz dažām stundām vajadzēs palikt vieniem. Viņa pateica mums, ka, ja mēs esam izsalkuši, mēs bijām laipni aicināti uz viņas virtuvi, un, ja mēs aizbrauktu pirms viņas atgriešanās, viņa palūdza mūs aizslēgt parādes durvis.

Saņemot ļoti nepieciešamo palīdzību, Kerola sajutās labāk, un mēs turpinājām savu ceļojumu, neiegriezušies šīs māsas virtuvē. Kad mēs devāmies prom, laipnā sieviete vēl nebija atgriezusies. Mums par sarūgtinājumu, mēs nepiefiksējām viņas adresi un nekad pienācīgi nepateicāmies savam labajam samarietim, kura apstājās uz ceļa, kā arī atvēra savas mājas durvis grūtībās nonākušiem svešiniekiem.

Apdomājot šo pieredzi, prātā nāk prezidenta Tomasa S. Monsona, kurš iemieso Glābēja pamācību „iet un darīt tāpat” (skat. Lūkas 10:37) ne mazāk kā jebkurš cits mirstīgais, vārdi: „Mēs nevaram patiesi mīlēt Dievu, ja nemīlam savus ceļabiedrus šajā mirstīgās dzīves ceļojumā.”²

Lai kur mēs satiktu savus „ceļabiedrus” — ceļā vai savās mājās, spēļu laukumā vai savā skolā, darba vietā vai baznīcā —, kad mēs meklēsim, redzēsim un rīkosimies, mēs kļūsim līdzīgāki Glābējam, svētot citus un kalpojot citiem šajā ceļojumā.

Meklē

Elders Nīls A. Maksvels (1926–2004) no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja:

„Pretēji mūsu dārgajam Glābējam, mēs pavisam noteikti nevaram izpirkt cilvēces grēkus! Turklāt mēs noteikti nevaram nest visas mirstīgās dzīves slimības, vājības un bēdas (skat. Almas 7:11–12).

Tomēr savā mazākā mērogā, tieši kā Jēzus ir aicinājis, mēs patiesi varam censties kļūt „[tādi] kā [Viņš]” (3. Nef. 27:27).”³

Cenšoties kļūt tādiem kā Viņš un esot ar patiesu vēlmi svētīt „savus ceļabiedrus”, mums tiks dotas iespējas aizmirst sevi un atbalstīt citus. Šīs iespējas bieži var būt neērtas un apgrūtinošas, ar ko tiek pārbaudīts mūsu vēlmes patiesums kļūt līdzīgākiem Skolotājam, kura vislielākais pakalpojums no visiem — Viņa bezgalīgā Izpirkšana — nepavisam nebija ērti paveicams. „Tomēr,” Viņš paziņo, „gods lai ir Tēvam, un Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem” (M&D 19:19).

Patiesi centieni vairāk līdzināties Glābējam ļaus mums redzēt to, ko mēs citādi neredzētu. Mūsu labais samarietis dzīvoja pietiekami ciešā saiknē ar Garu, lai atsauktos uz pamudinājumu un uzrunātu grūtībās nonākušu svešinieku.

Redzi

Redzēt ar garīgajām acīm nozīmē redzēt lietas tā, kā tās patiesībā ir, un atpazīt vajadzības, ko mēs citādi nepamanītu. Līdzībā par avīm un āžiem ne tie, kas bija „svētīti”, ne tie, kas bija „nolādēti”, neatpazina Glābēju tajos cilvēkos, kas bija izsalkuši, izslāpuši, kaili vai cietumā. Reaģējot uz savu balvu, viņi jautāja: „Kad mēs esam Tevi redzējuši?” (Skat. Mateja 25:34–44.)

Vienīgi tie, kas redzēja ar garīgajām acīm, atpazina vajadzību un rīkojās, un svētīja tos, kas bija ciešanās. Mūsu labais samarietis atpazina vajadzību, jo redzēja ar garīgajām acīm.

Rīkojies

Mēs varētu pat saredzēt apkārt esošo cilvēku vajadzības, taču, iespējams, justos neērti, lai atsauktos uz tām, pieņemdami, ka tas, ko varam piedāvāt, nav pietiekami. Cenšoties kļūt tādi kā Viņš un saredzot savu ceļabiedru vajadzības caur garīgajām acīm, mums ir jāpaļaujas, ka Tas Kungs var darboties caur mums, un tad mums ir jārīkojas.

Ieejot templī, Pēteris un Jānis satika vīru, kurš bija „tizls no mātes miesām” un lūdza dāvanas no viņiem (skat. Ap. d. 3:1–3). Pētera atbilde ir piemērs un aicinājums katram no mums:

„Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā — staigā!

Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla” (Ap. d. 3:6–7).

Mēs varam rīkoties, sniedzot savu laiku un talantus, laipnu vārdu vai spēcīgu atbalstu. Kad meklēsim un redzēsim, mēs nokļūsim tādos apstākļos un situācijās, kur varēsim rīkoties un svētīt. Mūsu labais samarietis rīkojās. Viņa aizveda mūs uz savām mājām un dāvāja mums to, kas bija pašai. Būtībā viņa teica: „Kas man ir, to es tev dodu.” Tas bija tieši tas, kas mums bija vajadzīgs.

Prezidents Monsons mācīja šos pašus principus:

„Katrs no mums, ceļodams pa mirstīgo dzīvi, ies pa savu Jērikas ceļu. Kāda būs jūsu pieredze? Kāda būs manējā? Vai man neizdosies ievērot to, kas ir kritis laupītāju rokās un kam ir vajadzīga mana palīdzība? Un jums?

Vai es būšu tas, kurš redzēs ievainoto, un, dzirdot viņa lūgumu pēc palīdzības, tomēr pāries ceļa otrā pusē? Un jūs?

Vai arī es būšu tas, kurš redzēs, dzirdēs, apstāsies un palīdzēs? Un jūs?

Jēzus deva mums uzsaukumu: „Ej un dari tu arī tāpat.” Kad mēs paklausām šim uzsaukumam, mūsu mūžīgajam skatam paveras prieka perspektīva, kurai reti kas var līdzināties un ko nekad nevar pārspēt.”⁴

Kļūdami līdzīgāki Glābējam, meklējot, redzot un rīkojoties, mēs sapratīsim ķēniņa Benjamīna vārdu patiesumu: „Kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam” (Mosijas 2:17).