Mēs runājam par Kristu
Ticības spēks
Autore dzīvo Oregonas štatā, ASV.
Ja Debesu Tēvs atpestītu mūs no visām grūtībām tikai tādēļ, ka mēs to lūgtu, Viņš liegtu gūt pieredzi, kas nepieciešama mūsu glābšanai.
Vienugad, mācoties koledžā, es liku eksāmenu, kad man sāka sāpēt spranda. Sāpes nepārgāja pat pēc tam, kad ar eksāmenu saistītais stress bija garām. Es konsultējos ar ārstiem un terapeitiem un izmēģināju dažnedažādas zāles, taču sāpes tik un tā nepārgāja. Visu nākamo gadu, cīnoties ar sāpēm, es pūlējos stiprināt arī savu ticību. Es daudz lūdzu, studēju Svētos Rakstus un lūdzu priesterības svētības. Es jutu: ja vien man būtu pietiekami daudz ticības, es tiktu dziedināta.
Jēzus Kristus dziedināja slimos, aklos, kroplos un lepras slimniekus „pēc [viņu] ticības” (Mateja 9:29). Es apzinājos, ka Viņš var dziedināt mani, tāpat kā daudzus citus, kurus dziedināja Savas dzīves laikā. Secinot, ka no dziedināšanas mani attur vienīgi ticības trūkums, es divkāršoju savus pūliņus. Turpinot fizioterapiju, es lūdzu, gavēju, studēju un ticēju. Taču sāpes turpinājās.
Svētie Raksti māca mums, ka ar ticību mēs varam darīt brīnumus (skat. Mateja 17:20), taču es nevarēju tikt vaļā pat no šīm niecīgajām sāpēm. Kur bija mans ticības spēks? Beidzot es klusi samierinājos ar savu problēmu, atradu veidus, kā tikt galā ar neērtībām, un pieņēmu to, ka pilnībā izprast ticības un dziedināšanas spēku spēšu tikai vēlāk.
Pēc vairākiem gadiem es runājos ar kādu draudzeni, kura, ciešot no briesmīga nelabuma, pirmās grūtniecības laikā vairākkārt pabija slimnīcā. Ērina gribēja vēl vienu bērnu, taču ļoti baidījās, ka viņai būs vēlreiz jāpārcieš neērtības, ko nācās izturēt pirmās grūtniecības laikā. Viņa teica man, ka ir gavējusi, lūgusi un patiesi tic, ka Debesu Tēvs otrreiz to neprasīs.
Kamēr mēs runājām, es atcerējos Svēto Rakstu pantu: „Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs.” (Psalmi 46:10.) Es domāju par savu pieredzi un to, kā grūtā brīdī iemācījos rimties, un mudināju Ērinu turpināt ticēt, taču nebalstīt savu ticību uz to, vai nāksies pieredzēt nelabumu arī nākamās grūtniecības laikā.
Turpinot studēt ticības principu, es pievērsos Almas sprediķim par ticību, kur viņš māca: „Ja jums ir ticība, jūs cerat uz to, kas nav redzams, bet kas ir patiess.” (Almas 32:21.)
Gremdējoties pārdomās par šo pantu, atklāju, ka ticība nav tāda, kā biju domājusi. Alma māca mums, ka ticība ir cerība uz patiesu principu īstenošanos. Ticēt nenozīmē paļauties uz to, ka mūsu Debesu Tēvs allaž dos mums to, ko Viņam prasām, un tad, kad to prasām. Ticēt tam, ka Kristus dziedinās manu sprandu vai atbrīvos Ērinu no grūtniecības nelabuma, nenozīmē ticēt patiesiem principiem. Taču mēs varam ticēt, ka Kristus spēj dziedināt, ka Viņš par mums gādā, ka Viņš mūs stiprinās un ka, ja vien mēs krietni pastāvēsim līdz galam, mēs būsim mūžīgās dzīves cienīgi.
Tas Kungs ir apsolījis: „Visu, ko vien jūs prasīsit ticībā Jēzus Kristus Vārdā, ticot, ka jūs saņemsit, jūs arī saņemsit.” (Ēnosa 1:15.) Es ticu, ka šī apsolījuma spēks slēpjas padomā — ticēt saskaņā ar Kristus gribu. Svēto Rakstu ceļveža sadaļā par lūgšanu ir mācīts: „Mēs lūdzam Kristus vārdā tad, ja mūsu prāts ir Kristus prāts un mūsu vēlmes ir Kristus vēlmes — kad Viņa vārdi paliek mūsos (Jāņa 15:7). Tad mēs lūdzam to, ko Dievs var mums dāvāt. Daudzas lūgšanas paliek neatbildētas, jo tās nemaz nav teiktas Kristus Vārdā; tās nekādā veidā neatspoguļo Viņa prātu, bet izriet no cilvēka savtības.”
Ja mēs lūgsim ticībā to, kas ir saskaņā ar Dieva gribu, Viņš dos mums saskaņā ar mūsu vēlmēm. Debesu Tēvs pazīst mūs, mīl mūs un vēl mums visu, kas nepieciešams, lai mēs spētu atgriezties Viņa klātbūtnē. Un dažkārt tas ietver arī pārbaudījumus, problēmas un grūtības (skat. 1. Pētera 1:7). Ja Debesu Tēvs atpestītu mūs no visām grūtībām tikai tādēļ, ka mēs to lūgtu, Viņš liegtu gūt pieredzi, kas nepieciešama mūsu glābšanai. Mums ir jāmācās paļauties uz Dieva ieceri attiecībā uz mūsu dzīvi un pakļaut savu gribu Viņējai. Ja mēs pieskaņojam savas vēlmes Viņa vēlmēm un atzīstam savu pilnīgo atkarību no Viņa, mēs varam „sasniegt savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu” (1. Pētera 1:9).