Gars man pačukstēja
Kristīna Albrehte Ērharte no Vašingtonas štata, ASV.
Bredlija H. Klārka ilustrācijas
„Ei, puiši! Nāciet atpakaļ!” sauca satraukta balss.
Es pagriezos un ieraudzīju divus aptuveni piecus un septiņus gadus vecus zēnus, kas, asarām pār vaigiem ritot, skrēja caur veikala stāvvietu. Pārdevējs, kurš viņus sauca, izskatījās noraizējies.
Kad pagriezos, lai dotos uz savu mašīnu, Svētais Gars pačukstēja: „Tu te varētu palīdzēt.” Šis čuksts bija tik kluss, bet tajā pašā laikā tik skaidrs, ka es jau pēc brītiņa skrēju caur stāvvietu pie zēniem.
Es ieraudzīju vecāko zēnu, stāvam pie brūnas automašīnas. Es notupos viņam līdzās un uzrunāju viņu.
„Sveiks! Mani sauc Kristīna. Vai ar tevi viss ir kārtībā?”
Dzirdot manus vārdus, viņš sāka raudāt vēl sirsnīgāk, aizklājot seju ar rokām. Mums pievienojās arī pārdevējs un otrs zēns.
„Man šķiet, ka viņi runā tikai franciski,” pārdevējs teica. „Mēs tikko ievērojām, kā viņi skrien pa veikalu. Viņi ir apmaldījušies.”
Es uzrunāju bērnus, iepazīstinot ar sevi franciski. Franču valoda ir mana dzimtā valoda, taču es nebiju runājusi franciski, kopš agrā bērnībā tiku adoptēta angļu valodā runājošā ģimenē. Parasti manas franču valodas prasmes ir visai vājas. Taču tobrīd es nerunāju ne samocīti, ne samāksloti. Vārdi, kas nāca man prātā un izskanēja pār manām lūpām, mierinot zēnus, bija pavisam skaidri.
Šņukstēdams un ātri bērdams vārdus, vecākais zēns paskaidroja, ka viņi ar brāli nav varējuši atrast savus vecākus veikalā, tādēļ skrējuši laukā, lai uzmeklētu viņus šeit. Klausoties viņā, es sāku miglaini apjaust, cik pārsteidzoši ir tas, ka es ne vien brīvi sarunājos franču valodā, bet bez grūtībām saprotu abus pārbijušos bērnus un varu viņus mierināt.
„Viņi ir pazaudējuši savus vecākus un vēlas pagaidīt viņus šeit, pie savas mašīnas,” es teicu pārdevējam. Mazākais zēns pastāstīja man, kā sauc viņu vecākus, un es pateicu viņu vārdus pārdevējam, lai viņš varētu tos izziņot. Pēc dažām minūtēm viens no zēniem ieraudzīja savu tēvu nākam ārā no veikala un aizskrēja viņam pretim.
Sekojot zēnam pie viņa tēva, es atklāju, ka vairs pat nespēju franciski atsveicināties. Veltīgi centos pateikt ko tādu, ko zēni varētu saprast, nespējot pateikt vairāk par dažiem vienkāršiem vārdiem. Beigās tvēros pie angļu valodas, sakot zēniem: „Atā! Bija patīkami ar jums iepazīties.”
Aizejot un atstājot zēnus ar viņu vecākiem, mana sirds bija pilna pateicības. Debesu Tēvs bija darbojies caur mani, lai mierinātu divus no saviem bērniņiem. Es jutu lielu pazemību, apzinoties, ka Tas Kungs var vairot manas ierobežotās spējas, lai īstenotu Savus nodomus. Es jutos pateicīga par iespēju pieredzēt to, kas var notikt, ja vien palīdzam Viņam, kad tiekam aicināti — pat visneparastākajās situācijās.