Viņš apsola — vienmēr
Robina Kaspera, Jūta, ASV
Bredlija H. Klārka ilustrācijas
Sēžot Svētā Vakarēdiena sanāksmē un pārdomājot maizes svētīšanas lūgšanu, manā prātā atkal un atkal atkārtojās vārdi: „Lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar viņiem” (Moronija 4:3; M&D 20:77).
Tur bija teikts „vienmēr” — nevis tikai noteiktos brīžos. Kāpēc tad pirms vairākiem mēnešiem mans vīrs un es nesaņēmām pamudinājumu aizsargāt savu 11 gadus veco dēlu, pirms viņš tika nogalināts, viņa divritenim saduroties ar automobili? Kāpēc lai Debesu Tēvs „vienmēr” nesargātu un nebrīdinātu mūs?
Sākumskolā man tika mācīts, un es ticēju, ka Svētais Gars aizsargās mūs. Viņš ar Savu lēno, kluso balsi sargās, vadīs un brīdinās mūs no briesmām. Šī doma bija manā prātā, kopš Bens nomira. Man viņa ļoti trūka, un mana sirds alka pēc sapratnes un miera.
Kur tad bija šī brīdinājuma balss? Kur bija Svētais Gars? Es jutu, ka mēs darījām to labāko, ko spējām, lai būtu taisnīgi. Mēs maksājām desmito tiesu, apmeklējām Baznīcas sanāksmes un kalpojām, kad vien mums palūdza. Mēs it nemaz nebijām pilnīgi, taču rīkojām ģimenes mājvakarus un studējām Svētos Rakstus. Mēs centāmies.
Aptuveni tajā pašā laikā es biju Palīdzības biedrības klasē, kad skolotāja pastāstīja atgadījumu, kas notika ar kādu viņas tuvu radinieku. Gaidot pie sarkanās gaismas, radiniece sajuta skaidru pamudinājumu, ka viņai vajadzēja palikt savā vietā, kad iedegās zaļā gaisma. Viņa paklausīja pamudinājumam, un gandrīz uzreiz liela kravas automašīna ātri šķērsoja krustojumu pie sarkanās gaismas. Ja viņa nebūtu dzirdējusi vai paklausījusi šai balsij, viņa un viņas bērni varēja tikt savainoti vai nogalināti.
Šis stāsts mani sāpīgi ķēra, taču, sēžot savā krēslā asarās un gatavojoties piecelties un pamest klasi, mani pārņēma spēcīga mierinājuma sajūta. Es izjutu mieru, ka Svētais Gars patiešām bija ar mani. Manā gadījumā tā nebija brīdinājuma balss, bet kā mierinātājs.
Kopš Bena negadījuma es biju sajutusi spēku, kas pārsniedza manis pašas spēku, un biju saņēmusi mierinājumu sava Debesu Tēva mīlestībā. Man dažreiz trūka sapratnes, kāpēc noteiktas lietas notiek, taču es nekad nešaubījos par Viņa mīlestību.
Man ir ticība, ka Dievs saprot visu un nekad neatstās mani bez mierinājuma. Svētajam Garam ir daudzas lomas mūsu dzīvē. Viņš var aizsargāt mūs, taču Viņš arī vada mūs, mierina mūs, māca mūs un dāvā sapratni un citas svētības.
Es uzzināju, ka Debesu Tēvs tiešām tur Savus solījums. Viņš „vienmēr” ir bijis ar mani.