Sieviešu garīgā ietekme

Starla Averkampa Batlere

Autore dzīvo Jūtas štatā, ASV.

Vai mēs apzināmies, cik liela ietekme ir mūsu garīgajam spēkam?

drawing of women with their arms around each other

Daudzas brīnišķīgas, pazemīgas Baznīcas sievietes uzticīgi kalpo, neapjaušot savas rīcības tālejošās sekas — to, kādu laicīgās kalpošanas piemēru rāda un kādu garīgā spēka mantojumu aiz sevis atstāj. Viena no šādām Baznīcas sievietēm ir mana vecmāmiņa Šerija Pītersone. Viņa visu savu mūžu ir uzticīgi kalpojusi nemanāmos aicinājumos. Ja jūs jautātu viņai pašai, viņa apgalvotu, ka viņai nav daudz talantu, ko piedāvāt pasaulei. Taču, sākot izzināt viņas dzīvesstāstu, esmu sapratusi, cik lielā mērā viņas garīgais spēks ir ietekmējis manu dzīvi.

Šerijas vecāki pārstāja apmeklēt baznīcu un izšķīrās, kad viņa vēl bija pavisam maziņa. Viņa uzauga ar savu māti, Florenci, kura allaž strādāja. Pati Florence bērnībā bija atstāta vēl lielākā novārtā, uzaugdama internātskolā, kamēr viņas māte, Džordžija, piekopa pasaulīgu dzīvesveidu. Par spīti audzināšanas trūkumam, Šerija turpināja būt aktīva evaņģēlijā, uzticīgi apmeklējot baznīcu kopā ar savas vecvecmāmmiņas Elizabetes ģimeni vai draugiem. Vērojot viņu ģimenes, viņa redzēja to, ko vēlējās pati savējā. Viņa īsti nezināja, kādai vajadzētu būt ģimenei, taču viņa zināja, kādai tai nevajadzētu būt, un viņa bija izlēmusi, ka viņas pašas ģimenē būs citādāk.

Šerijas vīrs — mans vectēvs Dels — reiz man teica: „Lai tev būtu liecība, tev tā jāvēlas. Šerija allaž gribēja, lai viņai būtu liecība.” Lai gan pirmajos laulības gados bija papilnam grūtību, viņiem netrūka apņēmības saglabāt stipru ģimeni. Pirmajā laulības gadā viņi bija mazaktīvi Dela darba grafika dēļ, taču aicinājums kalpot Sākumskolā pamudināja Šeriju atsākt apmeklēt baznīcu, un drīz vien viņai pievienojās arī Dels, kurš tika aicināts par padomnieku diakonu kvorumā. Kopš tā laika viņi abi ir bijuši aktīvi un stipri Baznīcas locekļi. Šerijas vēlme kalpot un apņemšanās izveidot stipru ģimeni palīdzēja manai mātei kļūt par stipru sievieti, un manas mātes piemērs ir palīdzējis ievirzīt pareizās sliedēs manu dzīvi, īpaši tagad, kad sāku veidot pati savu ģimeni.

Mums, sievietēm, ir ārkārtīgi liela garīgā ietekme apkārtējo cilvēku dzīvē. Patiesi, Džozefs Smits mācīja, ka mūsu pienākumos ietilpst ne vien palīdzība trūcīgajiem, bet arī dvēseļu glābšana.¹ Jēzus Kristus ir aicinājis Savas Baznīcas sievietes kļūt par Viņa māceklēm un būt garīgi stiprām. Mūsu garīgajam spēkam un ietekmei ir izšķiroša loma glābšanas darba veicināšanā, un mums ir jāmeklē iespējas garīgi stiprināt apkārtējos. Tādējādi mūsu ticības un taisnīguma ietekmei būs daudz tālejošākas sekas, nekā mēs spējam iedomāties.

Aicinātas par māceklēm

Kā raksta elders Džeimss E. Talmidžs (1862–1933) no Divpadsmit apustuļu kvoruma: „Jēzus Kristus ir dižākais sieviešu aizstāvis visā pasaulē.”² Padomājiet, piemēram, ko Viņš Jaunajā Derībā māca divām māceklēm, māsām — Marijai un Martai. Grāmatā Daughters in My Kingdom paskaidrots: „Lūkas 10. nodaļā ir iekļauts stāsts par to, kā Marta atvēlēja savas mājas Jēzum. Viņa kalpoja Tam Kungam, gādājot par Viņa laicīgajām vajadzībām, bet Marija sēdēja pie Viņa kājām, ieklausoties Viņa mācībās.

Laikā, kad no sievietēm tika sagaidīta tikai laicīga kalpošana, Glābējs mācīja Martai un Marijai, ka sievietes var piedalīties Viņa darbā arī garīgi. Viņš aicināja tās kļūt par Viņa māceklēm un baudīt glābšanas „labo daļu”, kas nekad netiks viņām atņemta.”³

Dažkārt mēs, tāpat kā Marta, pieļaujam kļūdu, domājot, ka sievietes primārā loma ir nodrošināt laicīgo kalpošanu, piemēram, gatavot ēdienu, šūt un tīrīt citu labā. Šāda kalpošana ir vērtīgs un dārgs upuris, taču daudz vairāk par māsām, kuras var šūt un gatavot, Tam Kungam ir vajadzīgas garīgi spēcīgas sievietes, kuru dzīve mirdz ticībā, taisnīgumā un žēlsirdībā. Viņš zina, ka ikvienai no mums ir tik daudz ko dāvāt. Jēzus Kristus aicina, lai mēs visas attīstītu savu garīgo spēku un spēju saņemt atklāsmi un rīkoties saskaņā ar to, lai palīdzētu virzīt uz priekšu Viņa darbu. Linda K. Bērtone, Palīdzības biedrības vispārējā prezidente, uzrunāja māsas, sakot: „Jūs esat sūtītas uz šo Zemi šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā, pateicoties tam, kas esat un kādam darbam esat sagatavotas! Neatkarīgi no tā, par ko Sātans mēģinās mūs pārliecināt attiecībā uz to, kas esam, saskaņā ar savu patieso identitāti mēs esam Jēzus Kristus mācekles!”⁴

Tas Kungs pazīst mūs un zina mūsu apstākļus, un Viņam ir darbs, kas katrai no mums jāpaveic uz šīs Zemes. Nav tādas māsas, kurai būtu tik maz zināšanu vai talantu, ka viņa nespētu garīgi ietekmēt citus uz labu, vedot tos pie Kristus. Ņemot vērā mūsu dievišķo potenciālu, mums ir pienākums kļūt par garīgajām līderēm savās mājās un apkārtējā sabiedrībā. Elders M. Rasels Balards no Divpadsmit apustuļu kvoruma pasludināja: „Katrai māsai šajā Baznīcā, kura ir noslēgusi derības ar To Kungu, ir dievišķs uzdevums palīdzēt glābt dvēseles, vadīt pasaules sievietes, stiprināt Ciānas ģimenes un celt Dieva valstību.”⁵

Nav vajadzīgs ieņemt augstu stāvokli vai darīt kaut ko neparastu, lai palīdzētu apkārtējiem izdarīt pareizas izvēles, kas tuvinās viņus Jēzum Kristum, lai tādējādi paveiktu savu svarīgāko pienākumu. Gan ievērojamam, gan nelielam veikumam viena vai pāris cilvēku labā (pat tikai starp savas ģimenes locekļiem), var būt ārkārtīgi liela ietekme.Sievietes

glābšanas darbā

Kā vēsta kāda iemīļota garīgā dziesma: „Mums — māsām — ar eņģeļiem vienotas pūles, kā sievietēm Dievs mums šo dāvanu dod.”⁶ Mums ir tik daudz, ko dot saviem mīļajiem! Elders Ričards G. Skots no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir stāstījis par to, cik lielu ietekmi uz viņa dzīvi atstājis divu sieviešu garīgais spēks:

„Kad biju maziņš, mans tēvs nebija baznīcas loceklis, un mana mamma bija kļuvusi mazaktīva. … Dažus mēnešus pēc manas astotās dzimšanas dienas vecmāmiņa Vitlija šķērsoja visu valsti, lai mūs apciemotu. Vecmāmiņa bija noraizējusies par to, ka ne es, ne mans vecākais brālis neesam kristīti. Es nezinu, ko viņa teica maniem vecākiem, bet atceros, ka vienrīt viņa aizveda mūs ar brāli uz parku un dalījās savās izjūtās par to, cik svarīgi kristīties un regulāri apmeklēt baznīcas sanāksmes. Es neatceros, ko tieši viņa teica, taču viņas vārdi mani aizkustināja, un drīz vien mēs ar brāli tikām kristīti. …

Drosmīgi un cieņpilni vecmāmiņa palīdzēja mūsu tēvam apzināties, cik svarīgi būtu vest mūs uz mūsu baznīcas sanāksmēm. Viņa visdažādākajos veidos palīdzēja sajust, ka mūsu dzīvē ir vajadzīgs evaņģēlijs.”⁷

Otrs garīgā spēka avots bija eldera Skota sieva Žanīna. Ejot uz randiņiem, viņi sāka runāt par nākotni. Žanīna, kura bija uzaugusi ģimenē, kur valdīja spēcīgas misionāru darba tradīcijas, pastāstīja par savu vēlmi apprecēties templī — ar vīrieti, kurš kalpojis misijā. Tas atstāja spēcīgu ietekmi uz elderu Skotu, kurš nekad iepriekš nebija īpaši domājis par kalpošanu misijā. „Es devos mājās, un nespēju domāt ne par ko citu. Es biju nomodā visu nakti. … Pēc ilgām lūgšanām es pieņēmu lēmumu tikties ar savu bīskapu un sākt rakstīt misijas pieteikumu.”⁸ Elders Skots teica, ka, lai gan Žanīna parādīja viņam virzienu, sniedzot nepieciešamo pamudinājumu: „Žanīna nekad nelūdza, lai es kalpotu misijā viņas dēļ. Viņa mīlēja mani pietiekami, lai dalītos savā pārliecībā un tad dotu iespēju — iet pašam savu dzīves ceļu. Mēs abi kalpojām misijā un vēlāk tikām saistīti templī. Žanīnas drosme un uzticība savai ticībai pilnībā mainīja mūsu kopdzīvi. Es esmu pārliecināts, ka bez viņas stiprās ticības tam principam, ka visupirms mums vajag kalpot Tam Kungam, mēs nebūtu raduši to laimi, kuru šobrīd baudām. Viņa rāda brīnišķīgu, taisnīgu piemēru!”⁹

Tieši šī, eņģeļiem līdzīgo, sieviešu garīgā ietekme palīdzēja jaunietim — elderam Skotam — pieņemt dažus no svarīgākajiem dzīves lēmumiem: kristīties, kalpot misijā un laulāties templī.

Mēs varam palīdzēt citiem vēlēties veikt labas izvēles ar savu piemēru, rīcību, vārdiem un personīgo taisnīgumu. Māsa Kerola M. Stīvensa, pirmā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, pasludina: „Mēs esam derības meitas Tā Kunga valstībā, un mums ir dota iespēja būt par darbarīkiem Viņa rokās. Mēs katru dienu piedalāmies glābšanas darbā ar pavisam nelielu un vienkāršu rīcību — mēs gādājam, stiprinām un mācām cita citu.”¹⁰ Ja mēs paļausimies uz Garu un turpināsim virzīties uz priekšu, sirsnīgi un pazemīgi pūloties palīdzēt apkārtējiem tuvoties Kristum, mums tiks doti norādījumi attiecībā uz to, ko varam paveikt, un spēks to paveikt un mēs priecāsimies par to, ka varam vest Tā Kunga bērnus pie Viņa.

Kļūt par garīgas ietekmes spēku

Zinot, kāds ir mūsu pienākums, mēs, iespējams, gluži kā senie mācekļi, jautāsim: „Ko lai mēs darām” (Apustuļu d. 2:37), lai spētu garīgi ietekmēt? Iepriekšējā vispārējā konferencē māsa Bērtone aicināja māsas iztēloties „dažus no garīgajiem sludinājumiem attiecībā uz glābšanas darbu, kuri varētu sākties ar vārdu „meklējam”:

Meklējam vecākus, kuri audzinās savus bērnus gaismā un patiesībā!
Meklējam meitas …, māsas …, tantes …, māsīcas …, vecmammas un patiesas draudzenes, kuras kalpos par mentorēm, pasniedzot savas izpalīdzīgās rokas derību ceļā!
Meklējam cilvēkus, kuri uzklausa Svētā Gara pamudinājumus un rīkojas atbilstoši saņemtajai iedvesmai!
Meklējam cilvēkus, kuri ik dienu dzīvo pēc evaņģēlija, darot nelielus un vienkāršus darbus!
Meklējam ģimenes vēstures un tempļa darbiniekus, kas saistīs ģimenes uz mūžību!
Meklējam misionārus un baznīcas locekļus, kuri izplatīs „labo vēsti” — Jēzus Kristus evaņģēliju!
Meklējam glābējus, kuri uzmeklēs tos, kas noklīduši no ceļa!
Meklējam derību turētājus, kuri nelokāmi pastāvēs par patiesību un to, kas ir pareizi!
Meklējam patiesus Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācekļus!”¹¹

Tas nav nekas jauns, taču, meklējot iespējas piedalīties glābšanas darbā, mēs pilnveidojam savas spējas palīdzēt apkārtējiem. Elders Balards ir teicis: „Šajā pasaulē nav nekā personīgāka un audzinošāka, kas vēl vairāk mainītu mūsu dzīvi, par taisnīgas sievietes ietekmi.”¹² Ja mēs attīstīsim savu garīgo spēku caur personīgo lūgšanu un Svēto Rakstu studijām, stingru paklausību un uzticīgu derību ievērošanu, mēs kļūsim par sievietēm, kam ir šāda ietekme.

Tālejošākas sekas, nekā mēs spējam iedomāties

Prezidents Brigams Jangs (1801–1877) vaicāja: „Vai jūs varat pateikt, cik daudz laba spēj paveikt Israēla mātes un meitas? Nē, tas nav iespējams. Un tas labais, ko viņas paveiks, turpinās svētīt viņas cauri visai mūžībai.”¹³

Manas vecmāmiņas taisnīgie lēmumi ir iespaidojuši turpmākās paaudzes daudz ilgākā laika periodā, nekā viņa varēja iedomāties, jauniete būdama. Taču jāsaka, ka manu ģimenes sieviešu garīgā ietekme iestiepjas vēl senākā pagātnē. Lielu daļu sava garīgā spēka Šerija smēlās, vērojot savas vecvecmāmiņas (manas vecvecvecmāmiņas) Elizabetes piemēru. Elizabetes ticības un liecības piemērs sniedzās pāri divām neaktīvām paaudzēm, palīdzot viņas mazmazmeitiņai Šerijai pārtraukt sagrauto ģimeņu tendenci un atgriezties Baznīcā.

Kļūstot par garīga spēka avotu apkārtējo dzīvē, mūsu ietekmei būs daudz tālejošākas sekas, nekā mēs spējam iedomāties. Prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008) teica: „Mēs aicinām Baznīcas sievietes kopīgi iestāties par taisnīgumu. Viņām ir jāsāk savās pašu mājās. Viņas var mācīt to savās nodarbībās. Viņas var runāt par to savā apkaimē. …

Es uzskatu, ka tas kļūtu par vienu spožu cerības staru pasaulē, kas maršē pretī pašsagrāvei.”¹⁴

Ja mēs izpildīsim šo pavēli, mēs veicināsim Tā Kunga darbu gan apkārtējā pasaulē, gan, pats svarīgākais, mūsu ģimenēs un mūsu mīļo tuvinieku dzīvē.