Kas irtavs varonis?
Autore dzīvo Kalifornijā, ASV.
Elija zināja, kas ir viņas varonis, taču viņa baiļojās to atklāt.
„Uzticīgs ticībai paliec arvien! Cīņā tev uzvarēt palīdzēs Dievs” (Bērnu dziesmu grāmata, 80. lpp.).
Elija aiz satraukuma iekoda īkšķa nagā. Mis Fitsa gāja pa solu rindu un katram studentam pēc kārtas uzdeva vienu jautājumu.
„Kas ir tavs varonis?” mis Fitsa pajautāja Džeremijam.
Džeremijs ne mirkli nevilcinoties ar lepnumu atbildēja: „Mans tētis!”
Mis Fitsa pasmaidīja. „Un tavs, Sāra?”
Viņa atbildēja tikpat ātri. „Abrahams Linkolns.”
Elijas sirds dauzījās, kad mis Fitsa turpināja virzīties uz priekšu pa solu rindu. Viņi bija runājuši par varoņiem visu dienu, un tagad katram vajadzēja pateikt, kas bija viņa varonis — visas klases priekšā!
Embera un Džastīna pateica, ka viņu mammas bija viņu varones. Valters pateica, ka viņa varonis bija viņa vectēvs. Daži citi studenti pateica, ka viņu varonis bija ķēniņš vai prezidents.
Tikai daži studenti bija palikuši, pirms mis Fitsa sasniegtu Eliju. Viņai vajadzēja izdomāt varoni — un ātri.
Elija samulsusi nodūra galvu un skatījās uz savām kurpēm. Varoņa izdomāšana nebija īstā problēma. Viņa jau zināja, kas bija viņas varonis. Tas bija Jēzus Kristus. Viņš dziedināja slimos, augšāmcēla mirušos un samaksāja visu cilvēku grēku cenu. Viņš bija vislielākais varonis, kas jebkad dzīvojis! Viņa vienkārši bija pārāk nobijusies, lai to pateiktu.
Elija atkal iekoda savā īkšķa nagā, domājot, ka viņai būs jāpasaka visai klasei, ka Jēzus Kristus bija viņas varonis. Un kas notiks, ja Džeremijs smiesies par viņu? Un kas notiks, ja Sāra un Embera sačukstēsies par viņu starpbrīdī?
Viņa protams zināja, ja Jēzus Kristus bija viņas varonis. Taču tas nenozīmēja, ka visiem citiem tas arī bija jāzina.
Mis Fitsa apstājās tieši Elijas sola priekšā un uzsmaidīja. „Un kas ir tavs varonis, Elija?”
Elija uzmeta ātru skatienu blakus sēdošajiem skolēniem un tad mis Fitsai. „Abrahams Linkolns,” viņa čukstēja.
Mis Fitsa staroja. „Labi!” viņa teica, ejot pie nākamā studenta.
Tiklīdz viņa pagāja garām, Elijas pleci atvieglojumā nolaidās. Paldies Dievam, tas bija cauri. Vismazāk viņai bija vajadzīgs tas, lai visi klasē zinātu, ka viņas varonis bija —
„Jēzus Kristus,” kāda balss teica.
Elijas acis iepletās, kad viņa lēni atskatījās. Dažus solus tālāk sēdēja mazs zēns ar saveltiem matiem. Viņš bija kalsns un kautrīgs, un viņš vienmēr sēdēja klases beigās. Elija nemaz nezināja viņa vārdu. Viņa nevarēja atcerēties, ka būtu dzirdējusi no viņa vienu vienīgu vārdu — līdz šim brīdim.
Daži studenti pagriezās un cieši uzlūkoja šo zēnu, taču viņš tos neievēroja. Viņš paskatījās augšup uz mis Fitsu un atkal teica: „Mans varonis ir Jēzus Kristus.”
Mis Fitsa priecīgi uzsmaidīja un turpināja iet pa solu rindu. Taču Elija pārsteigta skatījās zēnā. Viņai bija bail atklāt visiem savu varoni, taču viņam nebija. Viņš pat negāja uz viņas baznīcu! Taču viņš zināja, cik svarīgi ir būt par Jēzus Kristus piemēru pat tad, kad tas ir grūti.
Elija uzsmaidīja šim zēnam. Viņa vairs nebaiļosies atklāt, kas ir viņas varonis. Tagad viņai jau bija divi varoņi.