Būt vājam nav grēks
Autore dzīvo Jūtā, ASV.
Ierobežojumi un nepilnības nav grēki, un tie mums neliedz būt tīriem un Gara cienīgiem.
„Vai es tiešām esmu cienīgs ieiet Dieva namā? Kā es varu būt cienīgs, ja neesmu pilnīgs?”
„Kā Dievs var pārvērst manas vājības par spēku? Es esmu gavējis un lūdzis dienām ilgi, lai šī problēma atrisinātos, taču nekas nemainās.”
„Misijā es dzīvoju saskaņā ar evaņģēliju daudz uzcītīgāk nekā jebkurā citā savas dzīves posmā, taču es arī vislabāk apzinājos savus trūkumus. Kāpēc tad, kad es rīkojos tik labi, es dažkārt jutos tik slikti?”
Pārdomājot šādus jautājumus, ir būtiski saprast: lai gan grēks nenovēršami mūs attālina no Dieva, vājības, ironiskā kārtā, var mūs tuvināt Viņam.
iStock/Thinkstock fotogrāfijas
Atšķirības starp grēku un vājību
Bieži mēs grēku un vājības uzskatām par dažāda mēroga mūsu dvēseles defektiem, dažāda smaguma pārkāpumiem. Taču Svētie Raksti norāda, ka grēks un vājība ir atšķirīgi pēc būtības, to risinājumam nepieciešami dažādi līdzekļi un tie var radīt dažādas sekas.
Lielākā daļa no mums grēku zina daudz labāk, nekā to atzīstam, taču apskatīsimies: grēks ir izvēle nepaklausīt Dieva baušļiem vai pretoties Kristus gaismai, kas ir mūsos. Grēks ir izvēle uzticēties Sātanam, nevis Dievam, liekot mums būt ienaidā ar mūsu Tēvu. Pretstatā mums — Kristus bija tīrs no grēka un varēja izpirkt mūsu grēkus. Kad mēs sirsnīgi nožēlojam grēkus — tajā skaitā mainām savu prātu, sirdi un uzvedību, pienācīgi atvainojoties vai nožēlojot, un kad tas ir iespējams, atlīdzinot nodarīto un neatkārtojot šo grēku nākotnē, — mums ir pieejama Jēzus Kristus Izpirkšana, Dievs mums var piedot un mēs atkal varam būt tīri.
Ir ļoti būtiski būt tīriem, jo nekas netīrs nevar mist Dieva klātbūtnē. Taču, ja mūsu vienīgais mērķis būtu kļūt tikpat nevainīgiem, kādi mēs bijām, kad atstājām Dieva klātbūtni, mums visiem labāk būtu turpināt gulēt savās mazuļu gultiņās visas dzīves garumā. Tā vietā mēs nācām uz Zemi, lai no pieredzes mācītos atšķirt labo no sliktā, lai pieaugtu mūsu gudrība un prasmes, lai dzīvotu saskaņā ar mums svarīgām vērtībām un lai iegūtu dievišķas īpašības — tas ir progress, kuru mēs nevaram iegūt, guļot drošībā bērna šūpulī.
Cilvēka vājībai ir svarīga loma šo būtisko mirstības mērķu sasniegšanā. Kad Moronijs uztraucās, ka viņa vājība rakstībā varētu likt citticībniekiem izsmiet to, kas ir svēts, Tas Kungs viņu pārliecināja šādiem vārdiem:
„Un, ja cilvēki nāks pie Manis, Es parādīšu tiem viņu vājības. Es dodu cilvēkiem vājības, lai tie varētu būt pazemīgi; un Mana labvēlība ir pietiekama visiem cilvēkiem, kas pazemojas Manā priekšā; jo, ja tie pazemojas Manā priekšā un tiem ir ticība Manī, tad Es darīšu, ka vājības kļūs tiem par spēku” (Etera 12:27; skat arī. 1. korintiešiem 15:42–44; 2. korintiešiem 12:7–10; 2. Nefija 3:21 un Jēkaba 4:7).
Šai labi zināmajai rakstu vietai ir dziļa ietekme, un tā aicina mūs atšķirt grēku (kuru ierosina Sātans) no vājības (kas šeit raksturota kā stāvoklis, kuru mums „dod” Dievs).
Mēs varētu definēt vājības kā mūsu gudrības, spēka un svētuma ierobežojumus, kas nenovēršami saistītas ar cilvēka dabu. Būdami mirstīgi, mēs esam dzimuši bezpalīdzīgi un atkarīgi ar dažādām fiziskām vainām un dabiskām nosliecēm. Mūs audzina un mums apkārt ir citi vāji mirstīgie, un viņu mācības, piemēri un izturēšanās pret mums ir kļūdaini un dažkārt — traumatiski. Mūsu vājajā mirstības stāvoklī mēs ciešam no fiziskām un emocionālām saslimšanām, izsalkuma un noguruma. Mēs piedzīvojam cilvēciskas emocijas, piemēram, dusmas, sēras un bailes. Mums trūkst gudrības, prasmju, izturības un spēka. Un mēs esam pakļauti dažādiem kārdinājumiem.
Lai gan Jēzus Kristus bija bez grēka, Viņš gluži tāpat kā mēs izdzīvoja mirstīgo vājību stāvokli (skat. 2. korintiešiem 13:4). Viņš piedzima kā nevarīgs zīdainis mirstīgā ķermenī, un Viņu audzināja nepilnīgi aprūpētāji. Viņam bija jāmācās staigāt, runāt, strādāt un satikt ar citiem. Viņš piedzīvoja izsalkumu un nogurumu, juta cilvēciskas emocijas un varēja saslimt, asiņot un nomirt. Viņš „tika kārdināts visās lietās, tikai bez grēka”, pakļaujot Sevi mirstībai, lai Viņš varētu „līdzi just mūsu vājībām” un palīdzēt mūsu nepilnībās vai trūkumos (Ebrejiem 4:15; skat. arī Almas 7:11–12).
Mēs nevaram vienkārši nožēlot savu vājību, nedz arī vājība pati par sevi mūs padara netīrus. Mēs nevaram garīgi augt, ja vien nenoraidām grēku, taču mēs nevaram garīgi augt arī tad, ja nepieņemam savu cilvēciskā vājuma stāvokli, neatbildam uz to ar pazemību un ticību un caur savām vājībām nemācāmies uzticēties Dievam. Kad Moronijs raizējās savu rakstības vājības dēļ, Tas Kungs nelika viņam nožēlot grēkus. Tā vietā Tas Kungs mācīja viņam būt pazemīgam un ticēt Kristum. Kad mēs esam lēnprātīgi un ticīgi, Dievs par risinājumu vājībai dāvā labvēlību, nevis piedošanu. Svēto Rakstu ceļvedī labvēlību definē kā Dieva sniegtu iespēju spēku darīt to, ko mēs nespējam paveikt paši (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Labvēlība”) — piemērotu dievišķu risinājumu, ar kuru Viņš var „vājības [darīt] par spēku”.
Pielietot pazemību un ticību
Kopš agrīnajām mūsu Baznīcas dienām mums ir mācīti būtiskie grēku nožēlošanas soļi, taču kā tieši mēs izkopjam pazemību un ticību? Apdomājiet:
-
Pārdomāšana un lūgšana. Mūsu vājuma dēļ mēs, iespējams, nevaram atšķirt, vai tas ir grēks (kas liek nekavējoties un pamatīgi mainīt prātu, sirdi un uzvedību) vai vājība (kam nepieciešama pazemīga, ilgstoša piepūle, mācīšanās un pilnveidošanās). To, kā mēs uz to raugāmies, var ietekmēt mūsu audzināšana un brieduma pakāpe. Vienā rīcībā var būt gan grēka, gan vājības pazīmes. Uzskats, ka grēks patiesībā ir vājība, noved pie racionalizēšanas, nevis grēku nožēlošanas. Uzskats, ka vājība ir grēks, var novest pie kauna, vainas sajūtas, izmisuma un neticības Dieva solījumiem. Pārdomāšana un lūgšana var palīdzēt mums to atšķirt.
-
Prioritāšu noteikšana. Mūsu vājuma dēļ mēs nevaram veikt visas nepieciešamās izmaiņas uzreiz. Pazemīgi un ar ticību pakāpeniski cenšoties pārvarēt savas cilvēciskās vājības, ar laiku mēs varam mazināt nezināšanu, padarīt par ieradumu labus paradumus, uzlabot savu fizisko un emocionālo veselību un izturību un stiprināt savu paļāvību uz To Kungu. Dievs var mums palīdzēt uzzināt, ar ko sākt.
-
Plānošana. Mūsu vājuma dēļ būs nepieciešamas taisnīgākas vēlmes un liela pašdisciplīna, lai mēs kļūtu stiprāki. Mums ir arī jāplāno, jāmācās no kļūdām, jāveido efektīvākas stratēģijas, jāpārskata savus plānus un jāmēģina atkal. Mums nepieciešama palīdzība, ko var sniegt Svētie Raksti, piemērotas grāmatas un citi cilvēki. Mēs sākam ar mazumiņu, priecājamies par uzlabojumiem un riskējam (lai gan tas var mums likt justies viegli ievainojamiem un vājiem). Mums ir nepieciešams atbalsts, kas palīdzētu mums pieņemt labas izvēles pat tad, kad esam noguruši vai izmisuši, un plāns, kā atgriezties uz ceļa, kad esam kļūdījušies.
-
Būt pacietīgiem. Mūsu vājuma dēļ pārmaiņas var prasīt zināmu laiku. Mēs nevaram vienkārši atteikties no savām vājībām, tāpat kā mēs atsakāmies no grēka. Pazemīgi mācekļi labprātīgi dara to, kas ir nepieciešams, mācās būt elastīgi, turpina mēģināt un nepadodas. Pazemība mums palīdz būt pacietīgiem pret sevi un citiem, kas arī ir vāji. Pacietība ir mūsu ticības Tam Kungam izpausme, pateicība par Viņa paļāvību uz mums un uzticība Viņa apsolījumiem.
Pat tad, kad mēs sirsnīgi nožēlojam savus grēkus, saņemam piedošanu un no jauna kļūstam tīri, mēs tik un tā paliekam vāji. Mēs vēl arvien esam pakļauti slimībām, emocijām, neziņai, dabiskajām nosliecēm, nogurumam un kārdinājumam. Taču ierobežojumi un nepilnības nav grēki, un tie mums neliedz būt tīriem un Gara cienīgiem.
No vājības par spēku
iStock/Thinkstock fotogrāfijas
Sātans dedzīgi vēlas izmantot mūsu vājības, lai vilinātu mūs grēkot, taču Dievs var izmantot cilvēka vājības, lai mūs mācītu, stiprinātu un svētītu. Lai gan mēs varētu cerēt, ka Dievs liks „vājībai kļūt par spēku”, to pilnībā likvidējot, taču tā ne vienmēr notiek. Kad apustulis Pāvils atkārtoti lūdza, lai Dievs izņem „dzeloni [viņa] miesā”, ar kuru Sātans viņu mēdz sist, Dievs teica Pāvilam: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās” (2. korintiešiem 12:7, 9).
Ir daudz veidu, kā Tas Kungs liek „vājībai kļūt par spēku”. Lai gan Viņš var pilnībā izskaust šo vājību ar pēkšņu un pārsteidzošu dziedināšanu, uz kuru mēs ceram, mana personiskā pieredze rāda, ka tā notiek reti. Piemēram, man nav pierādījumu, ka Dievs izskauda Moronija vājību rakstībā pēc labi zināmā panta Etera 12. nodaļā. Dievs var padarīt vājību par spēku, arī palīdzot mums strādāt ar mūsu vājībām, ļaut paskatīties uz tām ar piemērotu humora izjūtu vai perspektīvu, un laika gaitā pakāpeniski pilnveidoties. Vēl spēks un vājības bieži ir saistīti (piemēram, neatlaidības spēks un stūrgalvības vājība), un mēs varam mācīties novērtēt spēku un mazināt ar to saistīto vājību.
Ir vēl kāds spēcīgāks veids, kā Dievs vājību dara par spēku. Etera 12:37 Tas Kungs saka Moronijam: „Un tāpēc, ka tu esi redzējis savu vājību, tu tiksi darīts stiprs, patiesi pat līdz tam, ka sēdēsi tai vietā, ko Es esmu sagatavojis Sava Tēva mājokļos.”
Šajā pantā Dievs nepiedāvā izmainīt Moronija vājību, bet gan mainīt pašu Moroniju. Cenšoties pārvarēt cilvēcisko vājību, Moronijs — un mēs — varam mācīties žēlsirdību, līdzjūtību, lēnprātību, pacietību, drosmi, iecietību, gudrību, izturību, piedošanu, elastību, pateicību, radošumu un vēl virkni citu īpašību, kas mūs padara līdzīgus Debesu Tēvam. Tās ir tās īpašības, kuras mēs esam nākuši attīstīt uz Zemes, — Kristum piemītošās īpašības, kas mūs sagatavo debesu mājokļiem.
Tieši Dieva spējā pārvērst mūsu cīņu ar cilvēciskajām vājībām nenovērtējami dievišķajās īpašībās un spēkā, kas mūs padara Viņam līdzīgākus, parādās Dieva mīlestība, gudrība un Izpirkšanas spēks.