Misionāru veiksmes stāsts: augļi pēc 60 gadiem

Kristija Monsone

Cik tā bija priekpilna pieredze — dzirdēt, ka pirms daudziem gadiem iedēstītā evaņģēlija sēkla ir nesusi augļus!

zemē iedēstītas sēklas un augs ar augļiem

Kerolinas Vibertas ilustrācija

Redaktora piezīme: Šis stāsts mums atgādina, ka dažkārt paiet gadi, līdz evaņģēlija sēklas iesakņojas un nes augļus. Kaut arī mēs nekad nevaram zināt, vai sēklas, ko mēs iedēstām, vēlāk iesakņosies, svarīgi ir šīs sēklas iedēstīt, padarot dalīšanos evaņģēlijā par savas ikdienas dzīves sastāvdaļu un ļaujot Garam strādāt ar konkrēto indivīdu Tā Kunga noliktā laika ietvaros.

Man allaž ir ļoti paticis vēstījums no Mācības un Derību 18:10: „Dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs.” Un dažkārt daudziem no mums ir jāsadarbojas, daloties savā liecībā, lai vestu dvēseles pie Glābēja (skat. 2. korintiešiem 13:1).

Par šo skaisto kolektīvā misionāru darba jēdzienu man atgādināja kādudien saņemtā e-pasta vēstule. Kāds brālis, kurš teica, ka viņš ir Vičitas, Kanzasas štata, misijas prezidenta dēls, interesējās, vai es esmu Roberta Monsona sieva. Šis brālis turpināja, sakot, ka meklē elderu Monsonu, kurš 1959. gadā ir kalpojis Centrālštatu misijā. Tas bija mans vīrs.

Viņš man pastāstīja par diviem jauniem elderiem, kuri nesen bija sajutuši iedvesmu doties uz kādu daudzdzīvokļu māju. Pieklauvējot pie pirmajām durvīm, viņi uzgāja kādu pavecāku kundzi, kura aicināja viņus atgriezties nākamajā dienā. Viņi vienojās par konkrētu laiku.

Ierodoties uz šo tikšanos, viņi uzzināja, ka šai pavecākajai māsai ir vecs trīsrakstu sējums (Mormona Grāmata, Mācība un Derības un Dārgā Pērle), ko misionāri bija iedevuši viņai 1959. gadā. Viņa bija izlasījusi to daudzas reizes un zināja, ka tajā ietvertās mācības ir patiesas. Tolaik viņa nebija pievienojusies Baznīcai, jo viņas vīrs nevēlējās, lai viņa apmeklētu baznīcu vai tiktu kristīta. Viņas vīrs nesen bija nomiris, un viņa bija lūgusi par to, lai atkal varētu atrast misionārus. Viņas trīsrakstu sējumā bija ierakstīti divu misionāru vārdi no 1959. gada: Roberts Monsons un Granāde Kurans, kuri bija mans vīrs un viņa pārinieks.

Dažu turpmāko nedēļu gaitā šī sieviete uzzināja par pestīšanas ieceri un tempļa svētībām. Viņas dēls bija miris 22 gadu vecumā, un viņa bija sajūsmā par iespēju atkal būt kopā ar viņu. Kad misionāri aicināja viņu kristīties, viņa priekpilni pieņēma viņu aicinājumu.

Gan mans vīrs, gan viņa pārinieks elders Kurans jau ir aizgājuši mūžībā, bet es varu iztēloties, kā viņi apmeklē šīs skaistās kristības no priekškara otras puses.

Misijas prezidenta dēla stāstītais atgādināja man, ka Glābējs neaizmirst nevienu no mums. Viņš vienmēr ir kopā ar mums, ja vien mēs ļaujam Viņam ienākt mūsu dzīvē. Jaunajā Derībā tiek vēstīts par Caķeju, kurš uzrāpās vīģes kokā, lai ieraudzītu Glābēju (skat. Lūkas 19:1–10). Glābējs atrada Caķeju pat tur augšā — kokā — un lūdza, vai var papusdienot viņa mājā. Līdzīgi arī šī pavecākā māsa lūdza un gaidīja, kad pie viņas durvīm pieklauvēs misionāri, un viņi to izdarīja. Glābējs pazīst mūs visus. „Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas 19:10.)

Divas misionāru pārniecības — viena pirms vairāk nekā 60 gadiem un viena pavisam nesen — atveda šo māsu pie Jēzus Kristus, tādējādi stiprinot paši savu liecību un rodot prieku Tai Kungā. Mani dara pazemīgu tas, ka esmu varējusi būt šī stāsta aculieciniece, jūtot prieku par visiem, kuri ir bijuši iesaistīti šīs māsas vešanā pie Glābēja (skat. Mācības un Derību 18:15).

Autore dzīvo Jūtas štatā, ASV.

„Ja būs tā, ka jūs strādāsit visas savas dienas, piesaucot grēku nožēlošanai šos ļaudis, un atvedīsit kaut vienu dvēseli pie Manis, cik liels būs jūsu prieks ar viņu Mana Tēva valstībā!”

—Mācības un Derību 18:15