„Nepalaidiet garām kalpošanu senioru misijā”, Liahona, 2024. g. jūlijs.
Ar uzticību novecojot
Nepalaidiet garām kalpošanu senioru misijā
Mūsu derības aicina, lai mēs kalpotu cits citam, būtu par Dieva lieciniekiem un mierinātu tos, kam ir nepieciešams mierinājums. Senioru misionāru kalpošana ir viens no veidiem, kā atsaukties šiem aicinājumiem, svētot gan savu dzīvi, gan tos, kam mēs kalpojam.
Šobrīd pilnlaika vai kalpošanas misijās kalpo 34 000 senioru misionāru, kuri, tāpat kā viņu gados jaunākie biedri, šajā ceļojumā gūst daudz prieka. Neprecētie cilvēki un pāri var kalpot senioru misijā, pildot visdažādākos norīkojumus.
Un pēc viņiem ir ievērojama vajadzība. 2023. gada oktobra vispārējā konferencē elders Ronalds A. Rasbands no Divpadsmit apustuļu kvoruma mudināja gados vecākos Baznīcas locekļus apsvērt iespēju doties senioru misijā. Viņš jautāja: „„Ko jūs darāt šajā savas dzīves posmā?” Senioru misionāri var paveikt daudz ko tādu, ko nespēj neviens cits. Jūs esat ievērojams spēks, kas dara labu, guvuši ilgstošu pieredzi Baznīcā un esot gatavi iedrošināt un glābt Dieva bērnus.”
Prezidents Rasels M. Nelsons paskaidroja, kā senioru misionāri tiek aicināti, sakot: „Senioru misionāriem ir daudzveidīgas un plašas iespējas. Viņu kalpošanas aicinājumi tiek oficiāli izteikti pēc tam, kad ar lūgšanas palīdzību ir tikusi apsvērta viņu profesionālā pieredze, svešvalodu zināšanas un personīgās darbaspējas. No visām kalpošanas prasībām pati svarīgākā varētu būt vēlme kalpot.” Viņš arī raksturo senioru misionāru ieguldījumu kā „neaizstājamu”.
„Daļa senioru misionāru strādā misijas birojā vai ar BYU-Pathway programmu vai humānās palīdzības projektiem, kas ir skaidri strukturēti,” atzīmē kāds senioru misionārs. „Mēs paši personīgi esam kalpojuši vairākās šāda veida misijās. Tāpēc, tiekot aicināti MLS (Baznīcas locekļu un vadītāju atbalsta) misijā, mēs jutām zināmu nedrošību. Uzsākot darbu, mums ļoti iepatikās tā elastība un radošums, ko paver šāda veida misija, kurā mēs varam apmeklēt Baznīcas locekļus un stiprināt vietējās draudzes.”
Kāda senioru māsa, kura kalpo apmeklētāju centrā, teic: „Kad nomira mans vīrs, es īsti nezināju, ko iesākt ar savu laiku. Tagad man ir darbi, ko darīt, vietas, kurp doties, cilvēki, ar kuriem tikties. Manā dzīvē ir cilvēki, kuri uz mani paļaujas.”
„Jums nav iemesla bažām pat, ja neesat kalpojuši savā jaunībā,” kāda māsa atzīmē, atgriezusies mājās no senioru misijas. „Tā ir jauna loma ikviena dzīvē. Mēs visi kopīgi mācījāmies paļauties uz To Kungu, kā arī cits uz citu un atklājām, ka „ar mazām un vienkāršām lietām tiek paveiktas diženas lietas” [Almas 37:6].”
Svētības misionāriem
Senioru misijas ir tikpat dažādas kā paši senioru misionāri. Tām ir visi iespējamie paveidi — katrā no tiem gaida savi izaicinājumi, prieka brīži un personīgie ieguvumi. Tomēr jebkura veida senioru misijām ir dažas kopīgas iezīmes: jēgpilna Svēto Rakstu studēšana, biežas un dedzīgas lūgšanas, saistoša kalpošana, pastāvīga Svētā Gara vadība un unikāla iespēja viest pozitīvas pārmaiņas.
„Es nekad nebiju jutusies tuvāka Tam Kungam kā laikā, kad mēs kalpojām par senioru misionāriem,” stāsta kāda senioru misionāre. „Es zināju, ka daži jautājumi ir ārpus manas kontroles — īpaši jau attiecībā uz mājās palikušajiem bērniem un mazbērniem. Tā nu es nodevu to visu Tā Kunga rokās. Un Viņš svētīja mūsu ģimeni. Mēs nekad nebijām jutušies tik tuvi saviem mazbērniem, kā katru nedēļu sazinoties ar viņiem caur Zoom. Mēs runājām par tēmām, kas viņus nekad agrāk nebūtu interesējušas. Kaut arī ar visiem tā nenotiek, mūsu gadījumā, kamēr mēs kalpojām, viens no mūsu dēliem atgriezās Baznīcā, bet otrs dēls apprecējās otrreiz un vēlāk tika saistīts templī.”
Cits senioru misionārs teic: „Mūsu ikdienas personīgās un pārniecības Svēto Rakstu studijas kļuva jēgpilnākas, jo mēs meklējām iespējas piemērot Svētos Rakstus dzīvē, nevis tikai lasīt tos. Es netiecos tikai pēc lasīšanas tempa uzturēšanas, kā dažkārt iepriekš. Mūsu kalpošanas laikā šķita, ka es pastāvīgi atsaucos uz kādu todien vai tonedēļ lasīto rakstvietu, tāpēc es sāku ņemt vērā to, ka man nāksies izmantot pēdējā laika rakstvietas, ko dienas gaitā biju izlasījis. Studējot Svētos Rakstus, es vairs nebiju tik pasīvs, paredzot, ka man nāksies atsaukties uz kaut ko no tā, ko dienas gaitā esmu izlasījis.”
„Kalpošana misijā ir palīdzējusi man atgūt interesi par dzīvi,” atklāj kāda senioru māsa. „Tā dāvāja man jēgpilnu mērķi, papildu dzīvesprieku un jaunas nodarbes — ne tikai golfa spēlēšanu vai mazbērnu auklēšanu.”
„Kalpošana ir kā divvirzienu iela,” teic vēl kāds senioru misionārs. „Kad mēs nedaudz iedomīgi pievērsāmies tam, cik daudz mēs darām citu labā, mums nebija īpašu panākumu. Taču, kad mēs atskārtām, cik daudz mēs paši mācāmies un augam, mēs nevien mainījāmies, bet arī citi šķita ieinteresētāki tajā, ko mēs sakām un darām. Mēs ieguvām ievērojami vairāk nekā bijām gaidījuši.”
Ciešākas attiecības
Kalpojot senioru misijā, cilvēki veido sirsnīgas attiecības, kas turpinās visa mūža garumā. Daudzi izveido tuvas attiecības ar cilvēkiem, kuriem viņi kalpo. Viņi veido ciešas attiecības arī ar citiem misionāriem un vietējiem vadītājiem. „Mēs sadraudzējāmies ar gados jaunajiem misionāriem, citiem pāriem un cilvēkiem, kurus mēs nekad nebūtu satikuši, ja būtu palikuši mājās,” stāsta kāds senioru misionārs. „Mēs vēl arvien uzturam savstarpēju saziņu. Tolaik, kad es domāju, ka katra diena līdzināsies cita citai, došanās misijā dāvāja mums jaunu sākumu un jaunus draugus, kuri mēroja šo ceļojumu kopā ar mums.”
Senioru misija var arī palīdzēt pāriem viņu laulības stiprināšanā. Dodoties pensijā vai strādājot mazāk, pāriem var rasties nepieciešamība no jauna apsvērt to, kāds ir viņu kopīgais mērķis, jo viņiem varbūt vairs nenākas audzināt savā ģimenē bērnus. Var gadīties arī, ka viņi ir pieraduši katrs pie sava personīgā darbības lauciņa ar savu dienas kārtību. Novecošanas vai pensionēšanās dēļ tas var mainīties. Jaunas, kopīgas pieredzes uzsākšana, kalpojot no mājām vai dodoties pilnlaika senioru misijā, var palīdzēt pārim rast jaunu mērķi un stiprināt savstarpējo paļāvību.
„Ir kāds sens teiciens, ka, dodoties pensijā, „jūs iegūstat uz pusi mazāk ienākumu un divreiz vairāk laika ar vīru nekā agrāk”,” smejoties atzīst kāda māsa. „Kalpošana misijā ārpus mājām ļāva mums izrunāties, lai tiktu galā ar šīm pārmaiņām tā, kā mēs nekad to nebūtu darījuši pirms mūsu misijas. Pēc mana vīra došanās pensijā, rodoties jebkādiem konfliktiem, mēs tikai turpinājām iekšēji vārīties. Šobrīd tā vietā, lai ietu katrs savu ceļu un ignorētu viens otru, mēs nevēlamies negatīvi ietekmēt Tā Kunga darbu, tāpēc izrunājam to, kas mūs satrauc.”
„Mēs ar sievu sākām ik vakaru pārrunāt tās maigās žēlastības izpausmes, ko katru dienu bijām pieredzējuši, kalpojot savā misijā,” stāsta kāds senioru misionārs. „Tas ne vien palīdzēja daudz lielākā mērā pievērsties notikušajam un daudz mazākā mērā pašiem sev, bet arī deva mums iespēju saredzēt mūs ieskaujošo labestību pat tad, ja daļa dienas nebija izdevusies.”
„Un tā kā tas bija pats pēdējais, ko mēs katru vakaru darījām,” piebilst viņa sieva, „mēs devāmies gulēt ar mazāku satraukumu un jūtoties apmierinātāki nekā daudzu iepriekšējo gadu gaitā. Tas pat palīdzēja man labāk gulēt!”
Svētības cilvēkiem, kuriem viņi kalpo
Dzīvē ir savi kāpumi un kritumi — labās dienas un sliktās dienas. Tāpat arī misijā. Taču kalpošana Tam Kungam nes daudz personīga atalgojuma — ne vien pēc misijas beigām, bet arī misijas gaitā. Esteres brālēns Mordohajs viņai teica: „Kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?” (Esteres 4:14; uzsvērums pievienots.) Atskatoties uz savu kalpošanu, daudzi senioru misionāri ir sajutuši, ka viņiem ir bijis uzticēts kāds uzdevums vai kāds kalpošanas reģions, kur viņi ir izrādījušies īpaši atbilstoši kādas konkrētas vajadzības apmierināšanai.
Kad es dzīvoju Luiziānas štatā, ASV, es pats personīgi pieredzēju to spēkpilno iespaidu, ko var atstāt senioru misionāru pāris. Drīz pēc tam, kad es tiku aicināts kalpot Ņūorleānas Luiziānas staba Augstajā padomē, man tika dots norīkojums sniegt atbalstu Portsulfuras draudzei. Draudzē bija tikai daži aktīvi brāļi ar priesterību. Lielāko daļu skolotāju un vadītāju amatu ieņēma sievietes, kuru vīri nebija Baznīcas locekļi. Reizēm uz šo draudzi tika norīkoti senioru misionāri vai staba vadītāji, taču, mēģinot uzrunāt šīs ģimenes, kurās ne visi bija Baznīcas locekļi, viņiem nebija īpašu panākumu.
Tad uz šo draudzi atbalsta sniegšanai tika norīkots kāds senioru pāris no Vaiomingas štata, ASV. Viņi daudzus gadus bija bijuši lauksaimnieki un strādājuši vietējā siera rūpnīcā netālu no savām mājām. Pateicoties savai izcelsmei un dzīves pieredzei, viņi bez grūtībām rada saikni ar daudziem Portsulfuras iedzīvotājiem, kuri bija nodarbināti naftas rūpniecībā. Šis senioru pāris veltīja lielu daļu sava laika tam, lai veidotu attiecības ar tām draudzes ģimenēm, kurās ne visi bija Baznīcas locekļi, un kalpotu tām. Pateicoties viņu kalpošanai un mīlestībai, viņu uzticīgās kalpošanas laikā Portsulfuras draudze tika īpaši stiprināta un svētīta. Vairāki vīrieši no tām ģimenēm, kurās ne visi bija Baznīcas locekļi, pievienojās Baznīcai, stiprinot elderu kvorumu un draudzi.
Senioru misionāri svētī gan paši savu, gan citu cilvēku dzīvi. Nepalaidiet garām brīnišķīgās iespējas kalpot un pilnveidoties!