„Kā es varēju paļauties uz Debesu Tēvu, ja man šķita, ka esmu viena?”, Liahona, 2024. g. jūlijs.
Jaunajiem pieaugušajiem
Kā es varēju paļauties uz Debesu Tēvu, ja man šķita, ka esmu viena?
Es centos saglabāt ticību, taču turpināju saskarties ar tik daudzām grūtībām. Kā gan es varēju turpināt paļauties uz To Kungu?
Ketlīnas Pītersenas ilustrācijas
Kad man bija deviņi gadi, manas māsīcas un brālēni iepazīstināja mani ar misionāriem. Es pievienojos Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai, taču es biju vienīgā no savas ģimenes, kura to izdarīja. Kopš tā laika es esmu mācījusies arvien lielākā mērā iemīļot Jēzus Kristus evaņģēliju. Tomēr kādu laiku man bija ārkārtīgi grūti paļauties uz Debesu Tēvu un Viņa patiesajām mācībām, un es tik tiešām cīnījos, lai ar ticību turpinātu virzīties uz priekšu.
Dzīvot atšķirīgi no pārējās pasaules, esot Jēzus Kristus mācekļiem, var būt grūti jebkurā vietā, taču, uzaugt Honkongā, esot Baznīcas loceklei, bija daudz grūtāk, nekā daži varētu domāt.
Pirmkārt, daudziem cilvēkiem šajā reģionā nepatīk Baznīca un viņi domā, ka tā saistās ar kaut ko sliktu. Iepriekš, atsaucoties uz Baznīcu, tika izmantots vārds „mormoņu”, kurā ir ietverta skaņa, kas ķīniešu valodā saistās ar vārdu „velns”. Neveiksmīgā kārtā dažiem tas radīja nepareizu priekšstatu par Baznīcas vērtībām.
Turklāt, tā kā Honkongā jau ir izveidojies tik daudz citu tradicionālo reliģiju un šeit ir maz Baznīcas locekļu, mums ir viegli justies vientuļiem un izolētiem. Daudzi cilvēki apšauba Baznīcu, jo tiem trūkst izpratnes par tās mācībām un viņi nevēlas uzklausīt to, ko Baznīcas locekļi vēlas pastāstīt.
Šo aizspriedumu radīto iespaidu es visvairāk izjutu, kad biju pusaudze, taču, pateicoties pieredzētajam, es ļoti daudz mācījos par to, ko nozīmē paļauties uz Debesu Tēvu un Jēzu Kristu.
Vai dzīvošana pēc evaņģēlija maz ir tā vērta?
Kad gāju vidusskolā, mani vecāki bija draugos ar vienu no manām skolotājām. Šī skolotāja bija aktīva kristiete kādā citā konfesijā. Tolaik es biju vienīgā Baznīcas locekle savā klasē, un daudziem klasesbiedriem un skolotājiem jau bija izveidojušies zināmi pieņēmumi par Jēzus Kristus Baznīcu un tās locekļiem.
Šai konkrētajai skolotājai bija ļoti spēcīgs, negatīvs viedoklis par manu ticību, kas visu sarežģīja, jo viņa bija ģimenes draugs.
Pirmkārt, es viņas stundās bieži biju miegaina, jo cēlos agri, lai apmeklētu agrā rīta semināru, un viņa raizējās, ka es tādējādi atpalikšu mācībās skolā. Viņa arī negaidīti lika man atbildēt uz daudziem sarežģītiem doktrināriem jautājumiem, uz kuriem es nemācēju atbildēt. Viņa pat uzdeva man mājasdarbus, liekot lasīt pret Baznīcu vērstu literatūru! Viņa darīja visu iespējamo, lai pārliecinātu mani atteikties no savas ticības.
Šis bija izaicinājumu pilns laiks manai ticībai. Kāpēc gan tad, kad es centos palikt tuva Debesu Tēvam un Jēzum Kristum, palikšana uzticīgai radīja manā dzīvē šos izaicinājumus un grūtības? Vai gan man nevajadzēja tikt svētītai par baušļu ievērošanu un sava miega upurēšanu, lai apmeklētu semināru?
Tā vietā manas atzīmes pakāpeniski kļuva sliktākas, mana ticība saruka un cieta manas attiecības gan ar skolotājiem, gan ģimenes locekļiem, gan Debesu Tēvu.
Bija pat tāds periods, kad es sāku šaubīties, vai dzīvošana pēc evaņģēlija maz ir tā vērta. Es sāku izlaist semināra nodarbības un drīz vien sajutu, kā mana ticība gaist. Man šķita vieglāk vienkārši padoties tam, ko mani spiež darīt apkārtējā pasaule.
Izvēlēšanās paļauties
Es turpināju lūgt Debesu Tēvam norādījumus un izpratni. Par spīti pamatīgajam apjukumam un neapmierinātībai, ko izjutu, domājot par savu situāciju, kaut kas manā sirdī tomēr turpināja turēties pie ticības. Es aprunājos ar uzticīgiem draugiem un uzticēju saviem vienaudžiem Baznīcā to, ko man nākas pieredzēt, un viņi mudināja mani parunāt par savām grūtībām ar semināra skolotāju.
Viņa izrādīja līdzjūtību un mudināja mani ar cerību pilnu sirdi turpināt apmeklēt semināru. Viņa man apsolīja, ka es pieredzēšu svētības, ja vien turēšos pie ticības un paļaušos, ka Tas Kungs man ir sagatavojis daudz svētību un ka Viņš iesvētīs manas grūtības man par labu (skat. 2. Nefija 2:1–2).
Tā nu, par spīti grūtībām, ar ko man nācās saskarties, es izvēlējos paļauties.
Pēc kāda laika es sajutu, kā mana attieksme sāk mainīties. Tā vietā, lai pievērstos grūtībām, ar ko es saskāros, es pievērsos pateicībai, ko jutu par evaņģēliju. Es sāku pievērsties tādām svētībām kā mana ģimene, mana dievišķā identitāte un mūžīgā evaņģēlija patiesība. Un ar laiku es sāku saprast, ka Debesu Tēvs un Jēzus Kristus pārzina manus apstākļus un ir vienmēr stāvējuši man līdzās brīžos, kad man ir šķitis, ka esmu pavisam vientuļa.
Tas visu mainīja.
Turpinot paļauties uz Viņiem, ievērojot baušļus, ik dienas nožēlojot grēkus un katru dienu darot mazas lietas, lai sazinātos ar Viņiem, es jutu, kā mans ticības pamats padziļinās un nostiprinās.
Prezidents Rasels M. Nelsons nesen teica: „Uzņemieties atbildību attiecībā uz savu personīgo liecību par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju. Strādājiet, lai to iegūtu. Lolojiet to, lai tā kļūtu stiprāka. Barojiet to ar patiesību. Nepiesārņojiet to ar maldīgām neticīgu vīriešu un sieviešu filozofijām. Ja jūs par savu augstāko prioritāti izvirzīsiet centienus nepārtraukti stiprināt savu liecību par Jēzu Kristu, raugieties pēc brīnumiem, kas notiks jūsu dzīvē.”
Un, kad es to darīju, brīnums tiešām notika.
Ko nozīmē paļaušanās uz To Kungu?
Kādu laiku vairījusies no sarunām par ticību ar savu skolotāju, kādudien, kad viņa vērsās pie manis ar jautājumiem, es jutos gatava atbildēt uz tiem ar savu jaunatgūto ticību. Es viņai laipni pajautāju, vai viņa kaut reizi ir apmeklējusi kādu no mūsu Baznīcas sanāksmēm vai lasījusi kaut ko no Mormona Grāmatas. Kad viņa atbildēja noliedzoši, es jutos iedvesmota dalīties savā liecībā par vienkāršām mācībām.
Es viņai teicu, ka mēs nevaram noskaidrot, vai kaut kas ir patiess, nepieredzot to paši personīgi un nemeklējot atbildes. Es paskaidroju, ka zinu — evaņģēlijs ir patiess —, jo esmu centusies iegūt šīs atbildes un savā sirdī sajutusi, ka tās ir patiesas. Es aicināju viņu rīkoties tāpat, un no tā brīža mūsu attiecības bija daudz miermīlīgākas.
Šis ticības pārbaudījums pusaugu gados tik tiešām sagatavoja mani turpmākajai Kristus mācekles dzīvei. Es esmu pieredzējusi ļoti daudz svētību un piepildītu apsolījumu, turpinot paļauties uz To Kungu daudz lielākā mērā nekā uz visu pārējo uzskatiem. Nefijs paziņoja: „Ak Kungs, es esmu paļāvies uz Tevi, un es paļaušos uz Tevi mūžīgi. Es nepaļaušos uz miesīgu roku.” (2. Nefija 4:34.)
Ja viss nenotiek, kā iecerēts, vai arī mēs saskaramies ar pavisam neparedzētām grūtībām, ir viegli sākt domāt, ka Debesu Tēvs ir vedinājis mūs nepareizā virzienā, pametis mūs vai ka mēs esam Viņam vienaldzīgi.
Taču tā nav patiesība.
Patiesībā tieši šādos apmulsuma un sirdi plosošu izaicinājumu brīžos man allaž tiek atgādināts, ko nozīmē pilnīga paļāvība uz To Kungu. Man ir jāļauj, lai mana māceklība un mana ticība kļūtu nevis automātiska un ierasta, bet gan jēgpilna un mainītu manu dzīvi. Prezidents Nelsons mācīja: „Jūsu plaukstošā ticība palīdzēs jums pārvērst izaicinājumus par neredzētu izaugsmes iespēju.”
Es varu saredzēt to, ka izvēle — ticēt Jēzum Kristum — ir svētījusi mani daudzkārt vairāk, nekā es jebkad būtu domājusi. Tas nenozīmē, ka es vienmēr varu izvairīties no bēdām, grūtībām vai apjukuma, taču tas nozīmē, ka es zinu, pie kā vērsties pēc miera un stabilitātes.
Prezidents Nelsons mīloši atgādina mums: „Lūdzu, paturiet prātā: ja šajā pasaulē visi apstākļi un visi cilvēki, kam jūs uzticaties, pievils, Jēzus Kristus un Viņa Baznīca nekad jūs nepievils.”
Lai ar ko jūs saskartos savā dzīvē — vai tās būtu nepiepildītas gaidas, pasaulīgo balsu radītais spiediens, ģimenes problēmas, garīgās veselības problēmas, finansiāla nestabilitāte, sirdssāpes, netaisnība vai citi izaicinājumi —, es aicinu jūs turpināt paļauties uz To Kungu. Viņš visā pilnībā pārzina jūsu apstākļus. Viņš jūs pazīst. Viņš ir sagatavojis jums apbrīnojamas svētības. Pat tādos brīžos, kad jūs nevēlaties uz Viņu paļauties, izvēlieties to darīt tik un tā. Viņa solījumi ir nešaubīgi. Noliktajā laikā Viņš vedinās jūs pie prieka, cerības un brīnumiem.
Viņš dara to manā labā, kamēr vien es turpinu paļauties uz Viņu.