Ticības portreti

Dievs parādīja, ka man ir mērķis

Posenajs Patu no Apijas Samoā

Es nokritu no koka, taču Tas Kungs mani izglāba, lai es varētu mainīt savu dzīvi un palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti — tādiem kā es.

Kristīnas Hēras fotogrāfijas

Kad mēs kopā ar manu māsu piedalījāmies kādā reliģiskā konferencē, viņa man palūdza uzkāpt kokā, lai ievāktu kokosriekstus konferences vajadzībām. Vācot kokosriekstus koka galotnē, es pēkšņi paģību un nokritu. Es smagi piezemējos, nokrītot uz muguras, un vairs nejutu savas kājas.

Mani aizveda uz slimnīcu, kur ārsti nostiprināja manu mugurkaulu. Es nogulēju slimnīcā trīs mēnešus, atrodoties guļus stāvoklī un pat nespējot piecelties sēdus. Tas bija satraucošs un nomācošs laiks. Es tur vienkārši gulēju un prātoju, kas ar mani notiks un ko es darīšu tālāk.

Apspriedies ar To Kungu

Pēc trim mēnešiem man tika pateikts, ka man ir jābrauc uz Jaunzēlandi, lai veiktu muguras operāciju. Pateicoties operācijai, es atkal varēju sēdēt, nevis tikai gulēt. Atrodoties Jaunzēlandes slimnīcā, es iepazinos ar kādu meiteni, kura tur strādāja. Viņa man pajautāja: „Vai mēs esam pazīstami? Tu izskaties redzēts.”

Mēs sākām pļāpāt. Viņa dalījās ar mani Jēzus Kristus evaņģēlijā un iedeva man Mormona Grāmatu. Sākumā es to nelasīju. Es atstāju to neskartu līdzās savai gultai. Tomēr kādudien es biju viens, un televīzijā nebija nekā interesanta, ko skatīties. Tad es pamanīju uz sava galda Mormona Grāmatu. Es to atvēru un sāku lasīt un lasīt.

Lasot man radās sajūta, ka Mormona Grāmatā ir kaut kas atšķirīgs un ka tajā ir jābūt ietvertam Jēzus Kristus patiesajam evaņģēlijam. Meitene slimnīcā bija atzīmējusi vairākus pantus, no kuriem viens bija Almas 37:37: „Apspriedies ar To Kungu visā, ko tu dari, un Viņš tevi virzīs uz labo.”

Šie vārdi piesaistīja manu uzmanību un lika aizdomāties. Es zināju, ka man ir jāapspriežas ar To Kungu, lai noskaidrotu, vai Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir patiesā Baznīca. Es arī gribēju ieraudzīt šo Baznīcu pats savām acīm.

Mana bezcerība tika aizskalota

Atgriežoties mājās no Jaunzēlandes, es aicināju misionārus mani mācīt. Mācoties es ieguvu liecību, ka šī ir Kristus Baznīca. Es esmu pateicīgs misionāriem, kuri mani mācīja. Manās kristībās viņiem pietika spēka ienest mani ūdenī — viens turēja mani uz rokām, kamēr otrs veica kristīšanu.

Kad es tiku kristīts, visas depresīvās un bezcerīgās izjūtas, ko biju pārcietis, tika aizskalotas. Es zināju, ka manai dzīvei ir mērķis un ka Dievs mani mīl.

Pirms kristībām es kaunējos par sevi sava ratiņkrēsla dēļ. Tomēr pēc tam, kad es tiku kristīts, es sāku katru svētdienu apmeklēt bīskapiju un piedalīties jauno neprecēto pieaugušo pasākumos. Es pat devos uz staba dejām, dejojot savā ratiņkrēslā pie katras dziesmas. Es arī pievienojos grupai samoiešu ar mugurkaula traumām.

Es atskārtu, ka esmu atguvies no sajūtas, ka man ir jāslēpjas. Pateicoties Baznīcai, es atguvu pašpārliecību, lai atkal biedrotos ar cilvēkiem.

Tas Kungs man arī palīdzēja piespiesties un pilnveidoties, kad tiku mudināts apmeklēt trīs gadu mācību programmu Kambodžas protezēšanas un ortozēšanas skolā (CSPO). Es nebiju pārliecināts, ka varēšu pievienoties šai programmai, jo neviens ratiņkrēslā nekad tai nebija pieteicies. Tomēr apstākļi galu galā ļāva man apmeklēt CSPO Kambodžā. Es to absolvēju, būdams pirmais students ar invaliditāti šīs programmas pastāvēšanas laikā.

Pirms kristībām Posenajs kaunējās sava ratiņkrēsa dēļ. Bet pēc kristībām viņš saka: „Es atguvu pašpārliecību, lai atkal biedrotos ar cilvēkiem.”

Atgriežoties Samoā, es uzstājos par veselības tēmu kādā jauno neprecēto pieaugušo svētbrīdī. Pēc konferences pie manis pienāca kāda sieviete, lai paspiestu man roku un pateiktu, ka viņai patika mana runa. Lagimanofija bija tikko atgriezusies no misijas. Jau kopš mūsu tikšanās brīža es jutu, ka viņa mani papildina. Es biju lūdzis par to, lai atrastu sievieti, kura varētu kļūt par manu dzīvesbiedreni, kas mani mīlētu un pieņemtu.

Kad mēs ar Lagimanofiju sākām iet uz randiņiem, viņa par mani rūpējās un pieņēma mani, un viņas ģimene mūs atbalstīja. Mēs apprecējāmies, un, kad mēs adoptējām Posenaju, jaunāko, mūsu dzīve mainījās uz visiem laikiem. Dievs mūs sagatavoja viņa adopcijai. Viņa ienākšana mūsu dzīvē ir padarījusi mūs ļoti laimīgus.

Vai es varētu kalpot?

Baznīcā mani aicināja par draudzes sekretāru un vēlāk — par padomnieku bīskapībā. Es nespēju noticēt, ka cilvēks ratiņkrēslā var kalpot. Negadījuma dēļ es biju juties nekam nederīgs, taču darbošanās Baznīcā lika man justies noderīgam un palīdzēja man saprast, ka arī es varu sniegt savu pienesumu. Man ļoti patīk iespēja tuvināties Jēzum Kristum caur kalpošanu.

Būdams padomnieks bīskapībā, es vēlējos, lai Dievs mani vadītu tā, lai es varētu efektīvāk pildīt savu aicinājumu. Tas vairoja manu vēlmi cītīgāk gatavoties katrai svētdienai. Es izkopu paradumu lasīt Svētos Rakstus, un man radās iespējas liecināt. Vadītāja loma draudzē pat palīdzēja man kļūt par vadītāju darbā. Manī attīstījās pārliecība, ka es varu vadīt citus un izteikt savu viedokli, kas ļāva man kļūt par vadītāju arī citās jomās.

Tagad es strādāju par Protezēšanas un ortozēšanas nodaļas direktoru Tupua Tamasese Meaole slimnīcā — Samoas galvenajā slimnīcā. Manā nodaļā mēs gada laikā aprīkojam ar staigāšanas palīglīdzekļiem un ratiņkrēsliem aptuveni 500 cilvēku. Baznīca ar Samoas Veselības ministrijas starpniecību palīdz nodrošināt nepieciešamos ratiņkrēslus un materiālus protēžu izgatavošanai (skat. philanthropies.ChurchofJesusChrist.org/humanitarian-services). Šie palīglīdzekļi palīdz cilvēkiem atgriezties darbā un kļūt pašpaļāvīgiem. Tie arī dāvā cilvēkiem cerību un iespēju atgriezties dzīvē, kuru tie, viņuprāt, bija zaudējuši.

„Darbošanās Baznīcā ļāva man justies noderīgam un saprast, ka arī es varu sniegt savu pienesumu,” saka Posenajs. „Man ļoti patīk iespēja tuvināties Jēzum Kristum caur kalpošanu.”

Paļaujieties uz To Kungu

Ja man būtu jādod padoms citiem cilvēkiem ar invaliditāti, es teiktu: „Neļaujiet savai invaliditātei atturēt jūs no tā, kam jūs ticat. No sirds ieguldieties tajā, ko vēlaties sasniegt, un cītīgi strādājiet, lai to sasniegtu. Ja jūs meklēsiet Tā Kunga palīdzību, Viņš jūs svētīs [skat. 2. Nefija 32:9].”

Ar šo pārliecību es turpinu virzīties uz priekšu, un tas padara mani par to, kāds šobrīd esmu. Es uzskatu, ka esmu šeit atvests un izglābts ar noteiktu mērķi. Es nokritu no koka, taču Tas Kungs mani izglāba, lai es varētu mainīt savu dzīvi un darīt šo darbu, kas palīdz visiem šiem cilvēkiem. Tas Kungs man ir mācījis, ka es varu palīdzēt daudziem cilvēkiem — nevis par spīti savai invaliditātei, bet gan pateicoties tai.