„Jūsu ķermenis: gādāšana par šo dievišķo dāvanu”, Liahona, 2024. g. jūlijs.

Jūsu ķermenis: gādāšana par šo dievišķo dāvanu

Geila Ņūbolda

Baznīcas žurnāli

Mūsu ķermenis ir Dieva dāvana un mūsu gara templis, taču, lai to pienācīgi aprūpētu un gādātu par to, ir nepieciešama paškontrole un disciplīna.

Attēls

vīrietis un sieviete skrien

Labu veselību ir viegli uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu, līdz brīdim, kad 10 gāzētie dzērieni dienā, mazkustīgs dzīvesveids un miega trūkums ir atstājuši jūtamas sekas. Vai varbūt, par spīti mūsu veselīgajām izvēlēm, ģenētikas radīta, negaidīta trieciena rezultātā mūs skar veselības problēmas.

Mums visiem ir dots atšķirīgs fiziskās veselības stāvoklis, ko mēs ne vienmēr varam kontrolēt. Taču viena lieta ir skaidra: Dieva iecere aicina mūs uzlabot to, kas mums ir dots. Lai to paveiktu, mums ir nepieciešama tāda pati pašdisciplīna un centība, kāda nepieciešama savas garīgās veselības saglabāšanai. Tas nozīmē, ka mums ir jāpārvar sava dabiskā tieksme — skriešanas vietā sēdēt, dārzeņu vietā ēst saldumus un gulēšanas vietā vēlu palikt nomodā.

Meklējot iedvesmu sava fiziskā veselības stāvokļa uzlabošanai un attīstot pašdisciplīnu tā uzturēšanai, mēs atklāsim, ka spējam daudz lielākā mērā kalpot Dievam un rast prieku.

Jūsu ķermenis ir templis.

Dvēsele plaukst, ja par garu un ķermeni tiek labi gādāts. „Gars un ķermenis ir cilvēka dvēsele.” (Mācības un Derību 88:15.) Komentējot šo pantu, prezidents Rasels M. Nelsons mācīja, ka gan ķermenis, gan gars „ir ļoti svarīgs”. „Jūsu fiziskais ķermenis ir lielisks Dieva veidojums. Tas ir gan Viņa, gan jūsu templis, un pret to ir jāizturas ar godbijību.”

99 gadu vecumā prezidents Nelsons turpina pildīt savus Baznīcas prezidenta pienākumus, vienlaikus atzīstot, ka dažreiz līdzsvara saglabāšanai izmanto staiguli un šobrīd ar vispārējās konferences uzrunām labāk uzstājas sēdus. „Ik pa laikam man rodas nelielas grūtības līdzsvara saglabāšanā,” viņš 2023. gada maijā rakstīja savā sociālo tīklu profilā. „Šķiet, ka man nevajadzētu justies pārsteigtam, ka, tuvojoties gadsimta atzīmei, man rodas nelielas problēmas. Par laimi, mana sirds ir labā stāvoklī, mans gars ir spēcīgs, tāpat kā kājas, un manas smadzenes joprojām darbojas.”

Prezidents Nelsons ir zināms ar saviem modrajiem veselības saglabāšanas paradumiem un aktīvo dzīvesveidu. Vienmēr būdams slaids vīrietis, viņš ir ļoti pūlējies tāds palikt. Viņš ir regulāri vingrojis, dodot priekšroku aktivitātēm ārā. Deviņdesmit gadu vecumā viņš šķūrēja sniegu no savas ietves un kaimiņu ietvēm, vilka atkritumu tvertnes atpakaļ uz garāžām un kopa savu pagalmu. Līdz brīdim, kad kļuva par Baznīcas prezidentu, viņš slēpoja tik bieži, cik vien viņa grafiks to ļāva.

Pašdisciplīnas attīstīšana

Mēs zinām par labas fiziskās veselības pamatprincipiem, kas ir:

Regulāra vingrošana.
Pietiekams miegs.
Sabalansēts uzturs.
Veselīga svara saglabāšana.
Stresa pārvaldīšana.

Grūtākais ir likt mūsu ķermenim darīt to, ko mūsu gars zina, ka tam vajadzētu darīt. Saskaņā ar prezidenta Nelsona teikto, viens no laicīgās dzīves pārbaudījumiem ir sava ķermeņa tieksmju pārvaldīšana, ko īsteno tajā mītošais gars:

„Sātans zina, cik spēcīgas ir mūsu tieksmes. Tādēļ viņš kārdina mūs ēst to, ko mums nevajadzētu ēst, dzert to, ko mums nevajadzētu dzert. …

Ja mēs esam tik tiešām iepazinuši savu dievišķo iedabu, mēs gribēsim kontrolēt šīs tieksmes. … Ikdienas lūgšanās mēs ar pateicību izteiksim atzinību [Dievam] kā mūsu Radītājam un pateiksimies Viņam par mūsu personīgā, fiziskā tempļa varenību. Mēs rūpēsimies par to un lolosim to kā savu personīgo dāvanu no Dieva.”

Pateicības vairošana un prieka rašana Dieva dāvātajā ķermenī

27 gadu vecumā man, trīs bērnu mātei, tika diagnosticēts reimatoīdais artrīts — autoimūna saslimšana, kas laika gaitā sabeidz locītavas. Es zaudēju kontroli pār savu dzīvi gan fiziski, gan garīgi. Es vērsos pie Dieva pēc palīdzības, lai atgūtu garīgo stabilitāti un lielisko veselību, ko iepriekš biju uzskatījusi par pašsaprotamu.

Es vērsos pēc palīdzības pie psihologa, lai tiktu galā ar trauksmi. Es sadarbojos ar reimatologu, lai saprastu, kādus medikamentus lietot, un izmantoju arī dabīgos līdzekļus. Es nekad nepadevos. Pēc daudziem gadiem un lielām ciešanām mana fiziskā un garīgā veselība uzlabojās.

Atceros kādu pēcpusdienu, kad, dodoties pārgājienā uz kalnu ezeru, gāju garām savvaļas ziedu jūrai. Asarām ritot pār vaigiem, es pateicos Dievam, ka esmu svētīta ar fizisko ķermeni, un spēju veikt tādas aktivitātes, kas manā gadījumā jau šķita zaudētas. Mana slimība ir neārstējama, un tā ir acīmredzami iespaidojusi manu ķermeni. Tomēr pārgājieni un vingrošana ir kļuvusi par manu aizrautību, un savu veselību es nekad vairs neuztveru kā kaut ko pašsaprotamu.

Par spīti maniem fiziskajiem ierobežojumiem, nesen mēs kopā ar vīru, būdami senioru pāris, kalpojām misijā Vašingtonas štatā, ASV (kas ir pārgājienu Meka!). Es jūtos pateicīga, ka mūža garumā esmu varējusi kalpot teju visos man pieejamajos Baznīcas aicinājumos.

Prezidents Nelsons ir teicis: „Kaut mēs vienmēr būtu pateicīgi par šo apbrīnojamo svētību — mūsu lielisko ķermeni, kas ir mūsu mīlošā Debesu Tēva pārākais veidojums! Lai cik lielisks būtu mūsu ķermenis, tas nav pašmērķis. Tā ir būtiska daļa no Dieva lielās laimes ieceres mūsu mūžīgās pilnveides nodrošināšanai.”