„Brīnišķīga gatavošanās dzīvei”, Liahona, 2024. g. jūlijs.
Brīnišķīga gatavošanās dzīvei
Tas, ko jaunie vīrieši un jaunās sievietes apgūst misijas laikā, svētīs viņu dzīvi uz mūžiem.
Jau kopš mazotnes mani vienmēr ir valdzinājis misionāru entuziasms. Kādā Svētā Vakarēdiena sanāksmē manā mazajā draudzē Minasā, Urugvajā, viens no misionāriem dalījās liecībā un izjūtās par savu misiju. Viņa vārdi iespiedās manā prātā un sirdī.
„Kādudien,” es sev teicu, „es kalpošu misijā.”
Pēc kāda laika, kad biju priesteris, man radās iespēja pievienoties misionāriem viņu nodarbībās. Tā bija neaizmirstama pieredze — būt par misionāru 16 gadu vecumā!
Kad man apritēja 18 gadi, vairāki jaunieši no manas draudzes atgriezās no savām misijām, tostarp mana māsa Anna, kura bija atgriezusies no misijas Argentīnā. Arī viņu pieredze un liecības aizkustināja manu sirdi.
Tuvojoties manai 19. dzimšanas dienai, es gribēju pieteikties, lai dotos uz priekšu un sludinātu Glābēja evaņģēliju, kalpojot Viņa vīna dārzā (skat. Mācības un Derību 75:2). Es sagatavoju un iesūtīju savu pieteikumu misijai. Kad pienāca mans aicinājums, es atvēru vēstuli, ko bija parakstījis prezidents Spensers V. Kimbals, un izlasīju, ka kalpošu Urugvajas/Paragvajas misijā. Man bija jākalpo savā dzimtajā valstī! Es priecājos par iespēju — sludināt „liela prieka vēstis, patiesi mūžīgo evaņģēliju” (Mācības un Derību 79:1).
Pēc divu stundu brauciena ar autobusu uz Montevideo Urugvajā es ierados misijas birojā. Misijas prezidents iesvētīja mani par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas misionāru un piešķīra man pārinieku. Mēs sākām klauvēt pie durvīm jau tajā pašā pēcpusdienā.
Sākumā bija tādi brīži, kad misija nešķita tik aizraujoša, kā es to biju iedomājies. Par laimi, man bija paklausīgs un uzcītīgs pārinieks, kurš palīdzēja man atklāt prieku, ko nes sevis zaudēšana kalpošanā Tam Kungam. Viņa piemērs svētīja mani visas manas misijas garumā.
Taču mana gatavošanās kļūt par Glābēja Jēzus Kristus pārstāvi bija aizsākusies jau sen.
Tas viss sākās ar kaklasaites saspraudi
1962. gada janvārī, kad man bija seši gadi, mana tēva juvelierizstrādājumu veikalā ieradās misionāri, kuri gribēja iegādāties kaklasaites saspraudi, ko viens no viņiem bija pazaudējis. Esot tur, viņi izdzirdēja kādu spēlējam ģitāru. Kad viņi apvaicājās par to manam tēvam, viņš aicināja viņus ienākt un iepazīties ar viņa draugu.
Sarunas laikā mans tēvs un viņa draugs pajautāja misionāriem, vai viņi prot spēlēt ģitāru. Viens no elderiem teica, ka viņš to nedaudz pieprotot. Tēva draugs pasniedza viņam savu ģitāru un lūdza kaut ko nospēlēt. Misionārs nospēlēja dažas dziesmas, kamēr viņa pārinieks dziedāja.
Misionāru vienkāršie meklējumi pēc kaklasaites saspraudes noveda pie manas ģimenes iepazīstināšanas ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Misionāri kļuva mums par labiem draugiem, un mēs sākām piedalīties nodarbībās. Evaņģēlija sēkla tika iedēstīta, un tā sāka augt — vispirms manas mātes Elzas un manu māsu Annas un Stellas sirdī, un pēc tam arī manējā.
Kopš tās dienas manā ģimenē ir vairojusies mīlestība pret misionāru darbu. Es esmu kalpojis misijā, mani dēli ir kalpojuši misijā, un tagad arī mūsu mazbērni sāk gatavoties un kalpot misijā, veidojot trešo misionāru paaudzi.
Būt par misionāru ne vienmēr ir viegli. Pirms jaunais vīrietis vai sieviete ir gatavi doties misijas darba laukā ir nepieciešama sagatavošanās. Šajā ziņā vecāki, ģimenes locekļi un Baznīcas vadītāji var rādīt labu piemēru, darbojoties kā komanda, lai sagatavotu jauniešus jau kopš agrīna vecuma.
Viena no metodēm, kā palīdzēt jauniešiem sagatavoties, ir dalīties ar viņiem praktiskās iemaņās. Misijas laikā viņiem palīdzēs tādas prasmes kā naudas taupīšana, drēbju mazgāšana un gludināšana, šūšana, apavu spodrināšana, ēst gatavošana, sarunāšanās ar apkārtējiem un kalpošana citiem. Šajā gatavošanās procesā palīdz arī dalība semināra un institūta nodarbībās, kas kalpo par papildinājumu tam, ko viņi apgūst mājās, kā arī savos kvorumos un nodarbībās.
Mums ir jāturpina atbalstīt viņus arī tad, kad viņi kalpo savā misijā. Ir tik jauki dzirdēt par to brīnišķīgo pieredzi, ko mūsu misionāri gūst teju ik dienas! Arī mēs varam kļūt par daļu no šīs pieredzes, sazinoties ar tiem cilvēkiem, kurus viņi māca. Piemēram, kāda misionāra māte, kurš mācīja mūsu ģimeni, sazinājās ar manu māti un rakstīja viņai daudzu gadu garumā, palīdzot manai mātei turēties uz derību ceļa.
Palīdzot topošajiem misionāriem sagatavoties, mums vajadzētu paturēt prātā, ka misionāru darbs nav tikai Baznīcas tradīcija — tas ir Tā Kunga aicinājums un pavēle (skat. Mateja 28:19). Sākumā evaņģēlijs tika mācīts Ādamam un Ievai. Pēc tam viņi mācīja evaņģēliju saviem bērniem (skat. Mozus 5:6–12). „Un tā evaņģēlijs tika sākts sludināt no sākuma, tiekot pasludināts no svētajiem eņģeļiem, kas sūtīti no Dieva klātbūtnes.” (Mozus 5:58.)
Šī sludināšana joprojām turpinās, pateicoties armijai, kurā ietilpst vairāk nekā 71 000 misionāru. Taču mums ir nepieciešams vairāk, daudz vairāk kareivju frontes līnijās — misionāru un Baznīcas locekļu armija.
Ko mēs varam mācīties savas misijas laikā?
Būdams misijā, es pieradu pie misionāru darba un sāku padziļināti aizdomāties par mūsu vēstījumu. Es vienmēr biju jutis, ka evaņģēlijs ir patiess, taču man bija spēcīga vēlme — uzzināt par tā patiesumu. Es lūdzu, gavēju, studēju, strādāju un gaidīju, kad saņemšu atbildi.
Kādudien es kādas nodarbības laikā dalījos Džozefa Smita stāstā par viņa Pirmo vīziju:
„Es ieraudzīju gaismas stabu, spožāku par sauli, tieši virs savas galvas, kas pakāpeniski nolaidās, līdz krita man pāri. …
Kad gaisma apstājās virs manis, es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā, un, norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!” (Džozefs Smits — Vēsture 1:16–17.)
Tobrīd es sajutu, kā Svētais Gars apliecina man, ka tas, ko es mācu, ir patiesība. Pravietis Džozefs Smits patiešām redzēja Tēvu un Dēlu, un Mormona Grāmata ir Dieva vārds, kas, līdztekus Bībelei, liecina par mūsu Glābēju. Tas dāvāja manai dvēselei tik lielu mieru! Pat pēc daudzām desmitgadēm tas joprojām silda manu sirdi.
Mana misija līdzinājās maģistra grāda iegūšanai garīgajā jomā. Tas, ko jaunie vīrieši un jaunās sievietes apgūst misijas laikā, svētīs viņu dzīvi uz mūžiem. Visa cita starpā viņi mācīsies to:
-
Kā ik dienu studēt, lūgt Dievu, mācīt un piemērot dzīvē evaņģēlija principus.
-
Kā 24 stundas dienā sadzīvot ar savu pārinieku.
-
Kā rūpēties par savu veselību.
-
Kā plānot.
-
Kā pilnveidot savas vadības iemaņas.
-
Kā uzturēt pienācīgu saziņu ar citiem cilvēkiem.
-
Kā tiekties pēc Svētā Gara, ieklausīties Tajā un tikt Tā vadītiem.
Jaunie vīrieši un jaunās sievietes, kuri kalpo misijā, tiks stiprināti un sagatavoti, lai stātos pretī dzīves izaicinājumiem, turpinot pielietot misijas laikā apgūto.
Šodien ir tā diena
Mūsu mīļotais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, ir mācījis:
„Pasaules vēsturē nav bijis tāda laika, kad zināšanas par mūsu Glābēju katrai dvēselei būtu personīgi svarīgākas un nozīmīgākas. Padomājiet, cik ātri postošie konflikti visā pasaulē, kā arī mūsu individuālajā dzīvē tiktu atrisināti, ja mēs visi izvēlētos sekot Jēzum Kristum un dzīvotu saskaņā ar Viņa mācībām.”
Šodien ir tā diena, kad mums ir jāparāda sava rakstura stingrība un drosme un jādalās Jēzus Kristus evaņģēlijā. Šodien ir tā diena, kad mūsu jauniešiem ir jāgatavojas kalpošanai Tā Kunga bataljonā, lai dotos sludināšanas vai kalpošanas misijās. Jūs esat vajadzīgi pasaulei! Mums ir jāstiprina nespēcīgie ceļi, jāpaceļ gurdenās rokas un jāsludina patiesība (skat. Mācības un Derību 81:5).
Kaut turpmāk minētais aicinājums no Tā Kunga mudinātu mūs rīkoties un spēkpilni pacelt patiesības karogu:
„Lūk, Es saku jums, ka tā ir Mana griba, lai jūs dotos uz priekšu …,
paceldami savas balsis kā ar bazūnes skaņu, pasludinādami patiesību atbilstoši tām atklāsmēm un pavēlēm, ko Es esmu jums devis.
Un tā, ja jūs esat uzticīgi, jūs tiksit … kronēti ar godu, slavu un nemirstību, un mūžīgo dzīvi” (Mācības un Derību 75:3–5).