„No tumsības pie laimes izjūtas”, Liahona, 2024. g. jūlijs.
Pēdējo dienu svēto balsis
No tumsības pie laimes izjūtas
Kad es pie sevis klusībā atkārtoju tempļa priekšrakstu vārdus, notika kaut kas brīnumains.
1988. gadā es kopā ar citiem britu skolotājiem devos mācīt bērnus kādā Sudānas skolā. Bērni bija apburoši, un mēs ātri pielāgojāmies dzīves grūtībām jaunattīstības valstī. Tomēr mūsu darba devējs izrādījās tāda veida vadītājs, kurš apspiež un vajā ikvienu, kurš viņa skatījumā izrāda viņam jebkādu pretestību. Viņš sāka ienīst mani kopš tās dienas, kad es iestājos par kādu cilvēku, ar kuru viņš bija rupji apgājies.
Kādudien viņš iesauca mani savā kabinetā. Viņš vairāk nekā pusstundas garumā pakļāva mani visvisādai verbālai vardarbībai un draudiem. Es izgāju no šīs telpas, būdama šokā. Neatceros, kā man izdevās izturēt atlikušo skolas dienu. Es visu vakaru nespēju izmest no galvas viņa briesmīgos vārdus.
Pirms gulētiešanas es apsēdos savā gultā un palasīju Svētos Rakstus. Tad es nometos ceļos un dedzīgi lūdzu pēc mierinājuma un atvieglojuma, taču to nesajutu. Es iekāpu gultā, bet nespēju aizmigt. Es vēl divas reizes cēlos, lasīju, metos ceļos un lūdzu, taču bez rezultāta.
„Ak,” es nodomāju, „Debesu Tēvs ne vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām tieši tā un tieši tobrīd, kad mēs to vēlamies.” Es jau samierinājos ar nožēlojamu bezmiega nakti.
Taču, atkal apgūlusies gultā, es iedomājos: „Ir vēl kaut kas, ko es varu darīt.” Es sāku pie sevis klusībā atkārtot tempļa priekšrakstu vārdus. To darot, notika kaut kas brīnumains. No manis aizplūda visas bēdas un tumsība, un manī ieplūda visbrīnišķīgākais miers un prieks, kas piepildīja visu manu būtību.
Es piecēlos un lūgšanā ar asarām acīs pateicos Debesu Tēvam. Tad es atgriezos gultā un aizmigu. Nākamā diena, kurai vajadzēja būt baiļpilnai un nožēlojamai, kļuva par laimīgāko dienu, ko esmu pavadījusi kopā ar bērniem savā klasē.
Es sapratu, ka Tas Kungs bija gribējis, lai es aizdomātos par tempļa priekšrakstiem. Uzrunājot svētos, kuri šķērsoja līdzenumus pēc svētību saņemšanas Navū templī, prezidents Brigams Jangs (1801–1877) teica: „Kaut tās derības uguns, ko jūs esat noslēguši Tā Kunga namā, degtu jūsu sirdīs ar neizdzēšamu liesmu!” Kamēr vien mūsu sirdīs un prātā deg tempļa derību liesma, arī mēs radīsim spēku, mieru un mierinājumu.