„Ģimenes sarunas par pašnāvības tēmu”, Liahona, 2024. g. jūlijs.

Ģimenes sarunas par pašnāvības tēmu

Beka Eilvorta Raita

Baznīcas žurnāli

Būdami vecāki, mēs vēlamies sagatavot savus bērnus jebkādiem varbūtējiem apdraudējumiem, ar ko viņi varētu saskarties. Lai gan mums varētu būt neērti par to runāt, pašnāvība ir viens no šādiem apdraudējumiem.

Attēls

cilvēki plosto pa krācēm

Ģimenes dzīve līdzinās plostošanai pa krāčainu upi. Ģimenēm uzvelkot glābšanas vestes un ķiveres, vecāki darbojas kā gidi, kuri jau ir mērojuši šo ceļu. Bērniem ir nepieciešams, lai mēs viņus brīdinātu par spēcīgajām straumēm un akmeņiem, kas gaida šajā ceļā. Ja braucienā pa upi viņus gaidītu draudīgs ūdenskritums, vai mēs savus bērnus par to brīdinātu? Vai mēs dotu viņiem norādījumus, kā airēt un kur stūrēt, lai izmainītu maršrutu, vai arī gaidītu, kamēr viņu laiva būs pārkārusies pāri klintij, lai tos brīdinātu?

Esot vecākiem, mums varētu būt neērti apspriest tik nepatīkamu tēmu kā pašnāvība, taču mēs varam palīdzēt pasargāt un sagatavot savus bērnus vēl pirms viņiem ienāk prātā šīs bīstamās domas.

Vecāki var palīdzēt bērniem iemācīties kļūt emocionāli noturīgiem un zināt, pie kā viņi var vērsties, kad viņiem būs nepieciešama emocionāla rakstura palīdzība. Reina I. Aburto, kādreizējā otrā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, mācīja, ka šajā procesā „var ietilpt informētība par emocionālām saslimšanām, uzmeklējot materiālus, kas šajās grūtībās var palīdzēt, un galu galā sevis un citu cilvēku vedināšana pie Kristus, kurš ir izcilais Dziedinātājs”.

Svarīga tēma, ko apspriest

Dažas pašnāvības tiek izdarītas bez jebkādiem acīmredzamiem brīdinājuma signāliem. Dažkārt par to liecina visai grūti pamanāmas pazīmes, kamēr citkārt šīs pazīmes ir nepārprotamas. Mēs nevaram būt pārliecināti par to, ko domā mūsu bērni, tāpēc mums viņi ir jāsagatavo, kamēr viņi ir mazi, — gadījumam, ja viņu prātu pārņems domas par pašnāvību.

Māsa Aburto apstiprina: „Mums būtu svarīgi runāt par šīm problēmām ar saviem bērniem, ģimenes locekļiem un draugiem mūsu mājās, bīskapijās un vietējā sabiedrībā.”

Elders Deils G. Renlands no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir mācījis: „Ikvienam no mums ir ģimenes locekļi, tuvi draugi vai paziņas, kuriem ir bijušas domas par pašnāvību, kuri ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību vai ir atņēmuši sev dzīvību. … Daudzas bīskapijas un stabi [un ģimenes] apsver iespēju apspriest tēmu par pašnāvības novēršanu pēc tam, kad kāds ir atņēmis sev dzīvību. Es jautāju — kāpēc gaidīt? Kāpēc nedarīt to jau tagad? Jo kāds mūsu bīskapijā vai stabā domā par pašnāvību.”

Pirms vairākiem gadiem, pēc kādas vietējās traģēdijas es apsēdos, lai aprunātos ar saviem bērniem. Es jutos spiesta pastāstīt viņiem, ka caur Jēzu Kristu mums vienmēr paveras turpmākais ceļš. Nav nekā tāda, ko viņi varētu izdarīt vai neizdarīt, kam risinājums būtu pašnāvība. Ņemot vērā viņu agrīno vecumu, man nebija iemesla domāt, ka viņi ir pakļauti riskam, taču es zināju, ka es varu darīt kaut ko vairāk, lai palīdzētu saviem bērniem sagatavoties tikt galā ar bīstamām, potenciāli pašnāvnieciskām domām.

Sarunas par pašnāvību novērš pašnāvības

Baznīcas pašnāvību novēršanas ceļvedis informē: „Runāšana par pašnāvību nepamudinās cilvēku uz pašnāvības mēģinājumu. Patiesībā atklātas sarunas par pašnāvību ir efektīva metode, kā palīdzēt novērst pašnāvību.”

Saskaņā ar Valsts bērnu slimnīcas (Nationwide Children’s Hospital) pašnāvību profilakses centra vadītāja Džona Akermena (John Ackerman) teikto: „Drošas vides veidošana, lai runātu par pašnāvību, var glābt bērna dzīvību.” Patiesībā viņš piebilst: „Ja bērnu ir nomocījušas domas par pašnāvību, apziņa, ka kāds norūpējies pieaugušais vēlas atklāti par to parunāt, bieži vien sniedz atvieglojumu.”

„Patiesībā pienācīgas sarunas par pašnāvību, drīzāk, palīdz to novērst, nekā uz to pamudināt,” māca māsa Aburto. Viņas tēvs nomira, izdarot pašnāvību. Daudzus gadus viņa vairījās runāt ar savu ģimeni par viņa nāvi. Tomēr kopš tā laika viņa ir mācījusies, cik svarīgi ir atklāti un skaidri runāt par to. „Tagad es esmu atklāti apspriedusi sava tēva nāvi ar saviem bērniem un pieredzējusi dziedināšanu, ko Glābējs var dāvāt abās priekškara pusēs.”

Atklātas sarunas par pašnāvību var dāvāt bērniem spēku, lai viņi vērstos pie saviem vecākiem un citiem uzticamiem pieaugušajiem, nevis mēģinātu paši tikt galā ar domām par pašnāvību, ja tās kādreiz rodas.

Pat sešus vai septiņus gadus veci bērni ir ziņojuši par pašnāvnieciskām domām. „Agrāk bija tā, ka … terapeiti, pētnieki un vecāki pat neticēja, ka bērniem, kuri vēl nav sasnieguši 10 vai 11 gadu vecumu, var rasties domas par pašnāvību,” stāsta doktors Akermens. „Mēs zinām, ka tā nav patiesība.” Viņš norāda, ka pat mazi bērni var sasaistīt sajūtu, ka viņi ir kā slogs apkārtējiem, savas emocionālās sāpes vai bezcerības izjūtu ar domām par pašnāvību.

Māsa Aburto apgalvo: „Mums varētu būt lietderīgi saprast, kā atpazīt šīs pazīmes un simptomus sevī un apkārtējos. Mēs varam iemācīties arī to, kā atpazīt sagrozītu vai neveselīgu domāšanas veidu, lai aizstātu to ar pareizāku un veselīgāku.”

Pašnāvības notiek daudz biežāk, nekā mēs varētu domāt

Globālā mērogā teju ik pēc 40 sekundēm kāds mirst pašnāvības ceļā, un tas ir otrais galvenais nāves cēlonis pasaulē vecumposmā no 15 līdz 24 gadiem. Nesenā pētījumā, kurā piedalījās tūkstošiem pusaudžu no Jūtas štata, ASV, Brigama Janga universitātes pētnieki atklāja, ka aptuveni 12 procenti pēdējo dienu svēto jauniešu ir nopietni domājuši par pašnāvību un 4 procenti ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību.

Raugoties plašākā kontekstā, trīs no katriem 25 pusaudžiem, statistiski vērtējot, ir nopietni domājuši par pašnāvību, un viens ir mēģinājis izdarīt pašnāvību.

Ja mēs varam palīdzēt saviem bērniem rast vajadzīgo atbalstu, pirms viņi ir nonākuši līdz kritiskajai robežai, kad šādas domas izvēršas konkrētā iecerē, mēs varam palīdzēt viņiem mainīt uzņemto virzienu, pirms nav par vēlu.

Ar ko sākt?

Bērni jau kopš agrīna vecuma var sākt izprast savas izjūtas, un mēs varam iemācīt viņiem to, kā pienācīgi aprakstīt šīs izjūtas vārdos. Pirmais solis varētu būt palīdzēšana mazam bērnam izveidot savu emocionālo vārdu krājumu. Mēs varam mācīt bērniem izprast atšķirību starp dusmām, skumjām, neapmierinātību un tā tālāk. Ja bērns var izskaidrot, ko viņš vai viņa jūt, mēs varam sākt ar to un kopīgi darboties tālāk. Izsakoties viņu vecumam atbilstošiem vārdiem, mēs varam jau kopš sešu gadu vecuma apspriest ar bērniem viņu intensīvās izjūtas, kā arī palīdzēt viņiem atpazīt šīs izjūtas un tikt ar tām galā.

Šīs agrīnās sarunas arī palīdzēs vecākiem iepazīt savu bērnu tipisko emociju diapazonu. Vairums bērnu savā emocionālajā labklājībā pieredz gan kāpumus, gan kritumus. Tas ir normāli. Agrīnas un biežas sarunas ar maziem bērniem var kalpot par emocionālo termometru, lai vecāki spētu atpazīt bērnu vecumposmam tipiskos kāpumus un kritumus no bīstamām domām.

Profilaktiskas sarunas par pašnāvību līdzinās pārējām vecāku sniegtajām, profilaktiskajām apmācībām. Mēs varam sagatavot bērnus un jauniešus gadījumam, ja viņiem radīsies domas par pašnāvību, — tādā pat veidā, kā mēs varam sagatavot viņus automašīnas vadīšanai un rīcībai avārijas gadījumā. „Mēs vēlamies sagatavot savus bērnus, lai viņi saprastu, kas ar viņiem var notikt emocionālā ziņā un ko viņi varētu pamanīt savu draugu dzīvē,” teic doktors Akermens.

Attēls

jauna sieviete palīdz nest plostu

Sarunu turpināšana

Bērniem pieaugot, mūsu sarunas ar viņiem kļūs padziļinātākas. Mēs varam uzdot bērniem atvērta tipa jautājumus un pēc tam ļaut viņiem vaļsirdīgi atbildēt. Mudiniet bērnus būt godīgiem savu smago izjūtu atklāšanā. Pētījums parāda, ka runāšana par sarežģītām emocijām var mazināt to intensitāti un ilgumu.

Pateicoties atklātām sarunām par depresiju, pašnāvību vai ieslīgšanu mazdūšībā, bērni saprot, ka viņi var dalīties savās patiesajās domās un droši atklāt mums savas emocijas. „Viņi arī saņem nepārprotamu vēstījumu, ka viņi jums ļoti rūp un ka jums ir svarīga viņu laime un labklājība,” saka kāds garīgās veselības aprūpes speciālists.

Mīlestība un atbalsts, ko izrādām saviem bērniem, var būt kā atspulgs Debesu Tēva mīlestībai pret katru no mums. „Debesu Tēvs mīl jūs — katru no jums,” mācīja prezidents Tomass S. Monsons (1927–2018). „Viņa mīlestība nekad nemainās. … Jūs to varat sajust, neatkarīgi no tā, vai jūtaties skumji vai laimīgi, mazdūšīgi vai cerības pilni. Dievs jūs mīl, neatkarīgi no tā, vai jūs jūtaties to pelnījuši vai ne. Viņa mīlestība pastāv vienmēr.”

Kad biju apspriedusi ar saviem bērniem pašnāvības tēmu, mans deviņus gadus vecais dēls tūliņ pat pajautāja, vai varētu aprunāties ar mani divatā. Viņš man pastāstīja par gadījumiem, kad bija iztēlojies, kā atņem sev dzīvību, apsverot arī to, kā viņš to darīs. Es pat iedomāties nespēju, ka viņam varētu būt šādas domas. Es viņu apskāvu, pateicos viņam par drosmi, to pastāstot, un teicu — lai vai ko viņš kādreiz būtu darījis vai domājis, viņš mūsu ģimenei ir ļoti dārgs un vajadzīgs. Un es apņēmos novērot viņu, lai nepalaistu garām turpmākas pašnāvniecisku domu vai garīgas saslimšanas pazīmes.

Pašnāvība nav risinājums

Daži jaunieši var baiļpilni uzskatīt, ka pašnāvība ir vienīgā izeja no viņu bezcerības. Prezidents Džefrijs R. Holands, Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītājs, apliecina: „Lai arī cik daudz kļūdu jūs esat izdarījuši … , lai arī cik tālu jūs, jūsuprāt, atrastos no savām mājām un ģimenes, un Dieva, es liecinu, ka jūs neesat aizceļojuši tik tālu, lai jūs nevarētu aizsniegt dievišķā mīlestība. Nav iespējams, ka jūs nogrimtu tādā dzelmē, kur neiespīdētu Kristus bezgalīgās Izpirkšanas gaisma.”

Papildus sarunām ar saviem mazajiem bērniem, mēs varam runāt arī ar jauniešiem, sekojot prezidenta Holanda dotajam paraugam: „Uzrunājot ikvienu no mūsu jauniešiem, kam ir smagi, es saku: lai kādas būtu jūsu bažas vai grūtības, pašnāvība, pavisam uzskatāmi, nav nekāds risinājums. Tā neremdinās jūsu sāpes vai, jūsuprāt, jūsu pašu radītās sāpes. Dzīvojot pasaulē, kam tik izmisīgi nepieciešama visa iespējamā gaisma, ko tā var gūt, lūdzu, nemaziniet to mūžīgo gaismu, ko Dievs ir ielicis jūsu dvēselē pirms pasaules pirmsākumiem! … Neiznīciniet dzīvību, kuras saglabāšanai Kristus ir atdevis Savu dzīvību. Jūs varat panest šīs mirstīgās dzīves grūtības, jo mēs jums palīdzēsim tās panest. Jūs esat stiprāki nekā jums šķiet. Jums ir pieejama apkārtējo cilvēku un it sevišķi Dieva palīdzība. Jūs esat mīlēti, novērtēti un vajadzīgi. Jūs mums esat vajadzīgi!”

Jūs ar savu dzīvesbiedru varat apspriesties par to, kad būtu īstais laiks sākt par to runāt — labu laiku pirms krīzes iestāšanās, ja tāds brīdis vispār pienāks. Jūs varat lūgt un tiekties pēc Gara vadības, kas palīdzēs noteikt gan īsto laiku, gan to, kas jums būtu jāsaka, runājot ar saviem bērniem.

Mēs nekādā gadījumā neesam atbildīgi par kāda cita izvēli — atņemt sev dzīvību —, taču mēs varam kaut ko darīt, lai palīdzētu to novērst. Prezidents Holands ir mācījis:

„Dieva Vienpiedzimušais Dēls nāca, lai dāvātu mums dzīvību, uzveicot nāvi.

Mums ir visā pilnībā jāapņemas aizsargāt šo dzīvības dāvanu un jāsteidz palīgā tiem, kuri riskē ar atteikšanos no šīs svētās dāvanas.”