„Mana dvēsele ilgojās tur palikt”, Liahona, 2024. g. jūlijs.
Pēdējo dienu svēto balsis
Mana dvēsele ilgojās tur palikt
Mans iemīļotākais Svēto Rakstu stāsts kalpoja par atbildi manām ilgām — būt tuvākai savam Debesu Tēvam un Viņa Dēlam.
Otrā atnākšana, Herijs Andersons
Kādudien es devos uz templi ar jautājumu savā sirdī: „Debesu Tēvs, kā man sokas ar evaņģēliju?”
Mani trūkumi tonedēļ šķita īpaši uzkrītoši. Es, līdzīgi kā Nefijs, jutos nomākta to grēku dēļ, kas tik viegli mani apņem. Taču, tāpat kā Nefijs, es zināju, kam esmu uzticējusies. (Skat. 2. Nefija 4:18–19.) Es cerēju, ka torīt laika pavadīšana kopā ar To Kungu Viņa namā palīdzēs man pārvarēt to attālumu, ko es jutu mūsu starpā.
Es uzmanīgi ieklausījos endaumenta sesijas vārdos un jutos pateicīga par to spēku un zināšanām, ko tas man dāvā. Tomēr, ienākot celestiālajā telpā, mana sirds joprojām jutās nomākta. Kā es varēju zināt, kāds ir mans stāvoklis Tā Kunga priekšā?
Es dažas minūtes pasēdēju un paprātoju un tad, samierinājusies ar savām izjūtām, slējos kājās. Taču kaut kas lika man atkal apsēsties, iegrimstot dziļāk dīvānā. „Es negribu doties projām,” es nodomāju.
Es pavēros apkārt un ieraudzīju telpā pazīstamo gleznu ar Jēzu Kristu, kurš, eņģeļu ieskauts, stiepj man pretim Savas rokas. Man ienāca prātā vārdi no manas iemīļotās rakstvietas: „Mana dvēsele ilgojās tur palikt.” (Skat. Almas 36:22.)
Es bieži esmu prātojusi par šī panta nozīmi Almas stāstā. Grēku dēļ doma par stāšanos Dieva priekšā bija piepildījusi Almas sirdi ar „neizsakāmām šausmām” (Almas 36:14). Taču, kad viņš bija vērsies pie Kristus, viņš ieraudzīja Dievu, eņģeļu ieskautu, un viņa „dvēsele ilgojās tur palikt”. Šis Svētajos Rakstos rodamais kontrasts man allaž ir šķitis pārsteidzoši skaists. Almas nelielie centieni — paraudzīties uz To Kungu — ārkārtīgi iespaidoja viņa sirdi.
Es sapratu, ka nejūtos gatava pamest celestiālo telpu, jo, tāpat kā Almas gadījumā, mana dvēsele ilgojās tur palikt — gan todien templī, gan beigu beigās, esot kopā ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu manās debesu mājās. Svētais Gars izmantoja manu iemīļotāko Svēto Rakstu stāstu, lai pavēstītu man, ka Dievs zina manu sirdi. Man tika atgādināts, ka, par spīti maniem trūkumiem, Tas Kungs atzinīgi novērtē manus centienus būt Viņa tuvumā. Viņš zināja, ka es ilgojos tur palikt.