„Par ko mēs varam lūgt?”, Liahona, 2024. g. jūlijs.
Nāciet, sekojiet Man!
Par ko mēs varam lūgt?
Almas 33. un 34. nodaļā mums tiek mācīts, ka mēs varam lūgt jebkurā vietā, jebkurā laikā un par jebko. Šeit ir sniegti piemēri no dažu cilvēku dzīves, kuri ir lūguši Dievu dažādās situācijās.
Lasot par šo pieredzi, padomājiet par dažiem gadījumiem, kad jūs esat lūguši „par savu lauku ganāmpulkiem”, kā arī „savos kambaros un savās slēptuvēs, un savos tuksnešos” (Almas 34:25, 26).
1912. gadā pēdējo dienu svētais Alma Ričards tika uzņemts olimpiskajā komandā.
Lūgšana olimpiskajās spēlēs
Augstlēcējs Alma Ričards piedalījās 1912. gada olimpiskajās spēlēs, būdams viens no vieglatlētu komandas sportistiem, kuri startēja Stokholmā, Zviedrijā. Sacensību laikā viņa sāncenši cits pēc cita atkrita, līdz palika tikai Alma un vēl viens sportists.
„Gatavojoties lēcienam, Almu pārņēma trauksmainas domas. Tur nu viņš bija, pārstāvot savu valsti vērienīgākajās vieglatlētikas sacensībās visā pasaulē. Tomēr viņš jutās nespēcīgs — it kā uz viņa pleciem gultos visas pasaules spiediens. Viņš domāja par Jūtas štatu, savu ģimeni un dzimto pilsētu. Viņš domāja par BJU un svētajiem. Noliecis galvu, viņš klusībā lūdza, lai Dievs dotu viņam spēku. „Ja vien ir pareizi, ka es uzvaru,” viņš lūdza, „es darīšu visu iespējamo, lai rādītu labu piemēru citiem visa sava mūža garumā.”
Smeļoties spēku no Tā Kunga, Alma veica lēcienu un pārvarēja augsto latiņu. Pēdējam sāncensim ciešot neveiksmi, Alma izcīnīja zelta medaļu.
Vēlāk kāds draugs „ķircināja viņu par šo lūgšanu pirms uzvaras lēciena. „Es gribētu, kaut tu nesmietos,” Alma klusi atbildēja. „Es lūdzu, lai Tas Kungs dod man spēku pārlēkt pāri šai latiņai, un es to pārvarēju.””
Lūgšana uz ielas stūra
Inese Naita un Dženija Brimhola bija pirmās neprecētās sievietes, kuras 1898. gadā tika aicinātas par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas māsām misionārēm. Neilgi pēc ierašanās savā Anglijas misijā abas sievietes devās sludināt uz Oldhemu — nelielu rūpnieku pilsētiņu netālu no Liverpūles.
Inese Naita un Dženija Brimhola lūdza pēc palīdzības savā misionāru kalpošanā Anglijā.
Pa labi: fotogrāfija publicēta ar Dženiferas Vatkotas Hūtones laipnu atļauju
Kādu vakaru abām māsām piepulcējās viņu misijas prezidents un citi misionāri. „Viņi sastājās aplī uz kāda rosīga ielas stūra, kur lūdza Dievu un dziedāja garīgās dziesmas, līdz ap viņiem izveidojās liels pūlis.” Viņu centieni bija tik veiksmīgi, ka misijas prezidents „paziņoja, ka nākamajā dienā tiks noturēta īpaša sanāksme, un aicināja visus ierasties uz to, lai uzklausītu „īstenu, dzīvu mormoņu sieviešu” sludināšanu”.
Lūgšana pēc transportlīdzekļa
Sārs no Bo pilsētas Sjerraleonē devās uz lauku apvidu ar motociklu taksometru, lai aizvestu saviem padzīvojušajiem vecākiem tik nepieciešamos medikamentus. Viņš uzkavējās pie vecākiem ilgāk nekā bija plānots, lai palīdzētu salabot mājas jumtu, kas vētras laikā bija sabojāts. Kad tas bija salabots, jau bija iestājusies krēsla.
Bija maz ticams, ka šajā vēlajā stundā garām brauks kāds taksometrs. Sārs sāka raizēties. Bez taksometra viņam būtu jāmēro mājupceļš kājām, kas ne vien prasītu ilgu laiku, bet varētu izrādīties bīstami. Palikt vecāku mājās nebija iespējams, jo nākamajā rītā viņam bija jāierodas uz agro darba maiņu. Turklāt, viņš negribēja uz visu nakti atstāt savu sievu ar mazajiem bērniem vienu.
Lūgt pēc motociklu taksometra šķita nedaudz savādi, tomēr Sārs lūdza, lai Dievs palīdz viņam nokļūt mājās. Pēc dažām minūtēm garām brauca taksometrs, kas tikko bija atvedis kādu līdz šai parasti klusajai vietai. Sārs ar pateicību uzkāpa uz motocikla, jūtoties svētīts, ka varēs ierasties mājās pietiekami ātri, lai izpildītu savas saistības darbā un pasargātu savu ģimeni.
Lūgšana pēc izmaiņām darba grafikā
Brālis Migels Tronkozo no Santakrusas Argentīnā ar nepacietību gaidīja, kad viņu stabā uzstāsies elders Karloss H. Amado no Septiņdesmitajiem. Taču elderam Amado bija ieplānots uzstāties otrdienas vakarā, un brālim Tronkozo, kurš bija vidusskolas skolotājs, tovakar bija jāpasniedz mācību stunda skolā. Apņēmies apmeklēt minēto sanāksmi, viņš kopā ar savu ģimeni lūdza pēc palīdzības.
Stāstot par savu pieredzi, brālis Tronkozo teic:
„Dienu pirms konferences es sajutu pamudinājumu aprunāties ar savu direktori par došanos projām 20 minūtes agrāk. … Es vēl nebiju paspējis pateikt ne vārda, kad viņa man pajautāja, vai es neiebilstu mainīt otrdienas nodarbības laiku, sākot to divas stundas agrāk nekā parasti. …
Tā mums bija tik liela svētība! Mēs ieradāmies sanāksmē ļoti laicīgi un sajutām Garu, atrodoties Tā Kunga mācekļa klātbūtnē. … Turklāt, mūsu ģimene ieguva liecību par to, ka Debesu Tēvs zina mūsu vēlmes un uzklausa mūsu lūgšanas.”