„Divas patiesās mācības, kas palīdzēja man izprast pazemības nozīmi”, Liahona, 2024. g. jūlijs.

Jaunajiem pieaugušajiem

Divas patiesās mācības, kas palīdzēja man izprast pazemības nozīmi

Deivids Adriano

Pazemība var palīdzēt tik galā gan ar lepnību, gan ar to, ka nejūtamies pietiekami labi.

Attēls

jaunie pieaugušie vīrieši baznīcas klasē

Baznīcas locekļi Paragvajā, Leslija Nīlsona fotogrāfija

Fakts: es esmu Dieva bērns. Un tā ir apbrīnojama un dievišķa patiesība.

Tikpat svarīgs fakts: tā kā arī visi pārējie uz šīs zemes ir Dieva bērni, arī viņi ir apbrīnojamas un dievišķas būtnes.

Abas šīs patiesās mācības visdrīzāk šķiet pašsaprotamas, taču man bija vajadzīgs labs laiciņš, lai tās īsteni pieņemtu un izprastu to nozīmi manā dzīvē. Dažkārt es esmu vainojams pie lepnības situācijās, kad uzskatu, ka mans ceļš ir pareizais ceļš vai ka esmu spējīgāks par citiem cilvēkiem. Citkārt es rīkojos pretēji, jūtot, ka neesmu tik cienīgs vai vērtīgs kā apkārtējie.

Risinājums abās grūtībās ir viens un tas pats:

Pazemība.

Vai es neesmu pietiekami labs?

Daļu no pieredzes, kas darīja mani tik tiešām pazemīgu, es guvu savā misijā. Es domāju, ka vairums misionāru cīnās ar izjūtu, ka nav pietiekami spējīgi savos centienos vest cilvēkus pie Jēzus Kristus. Misijas laikā es katru dienu stundām ilgi vienkārši centos atrast kādu, kuru mācīt, atkal un atkal tiekot noraidīts. Es nejutu, ka būtu veiksmīgs. Es nejutu, ka ar maniem pūliņiem būtu gana. Ar laiku man sāka šķist, ka es neesmu pietiekami labs.

Lai gan varētu šķist, ka pazemība nebija tas, kas man būtu vajadzīgs, — kad es aprakstīju savas izjūtas savam misijas prezidentam, viņš man palīdzēja saprast, ka daļa no manas problēmas bija pieņēmums, ka es varu izvairīties no problēmām, ar ko saskaras misionāri visā pasaulē. Taču es neesmu pirmais misionārs, kurš jūtas noraidīts, un noteikti nebūšu pēdējais.

Es kaut kādi biju pārliecinājis sevi, ka pie savām grūtībām esmu vainojams vienīgi es pats, par spīti tam, ka daži no labākajiem misionāriem pasaules vēsturē — piemēram, sākotnējie Divpadsmit apustuļi, Mosijas dēli un Alma, jaunākais, — ir saskārušies ar daudz smagāku noraidījumu un vajāšanām nekā to ir nācies pieredzēt man.

Tā vietā, lai žēlotu sevi, es sāku sajust, ka savās grūtībās atrodos plecu pie pleca ar Jēzu Kristu. Un brīžos, kad kaunējos par saviem nepilnīgajiem pūliņiem, es atcerējos to, ko ir mācījis Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītājs — prezidents Džefrijs R. Holands: „[Kristus] īstenotā Izpirkšana palīdzēs misionāriem — varbūt pat daudz lielākā mērā nekā tā palīdz interesentiem. Kad jums ir grūtības, kad jūs tiekat noraidīti, … jūs stāvat līdzās Tam, kurš nodzīvoja vislabāko dzīvi, kāda šajā pasaulē zināma, — vienīgo šķīsto un nevainojamo dzīvi, kas jebkad dzīvota.”

Kad man ir nepieciešams būt pazemīgam un paļauties uz To Kungu, es joprojām atsaucu atmiņā šo pieredzi.

Mācība pazemības iemantošanā

Kalpojot misijā, es ļoti daudz mācījos par savu Dieva bērna identitāti. Tomēr, kad biju pārradies mājās, es atskārtu, ka man joprojām ir daudz jāmācās par to, cik svarīgi ir paturēt prātā, ka arī citi cilvēki ir Dieva bērni.

Drīz pēc atgriešanās mājās man tika negaidīti piešķirts kāds grūts aicinājums, un es tiku iecelts par kāda svarīga pasākuma organizatoru. Šis pienākums mani nomāca, un man neizdevās sazināties ar cilvēkiem, kuriem vajadzēja man palīdzēt. Es nosūtīju viņiem e-pastu, patiesību sakot, izsakoties diezgan skarbi.

Kaut arī man bija taisnība, ka šis aicinājums ir svarīgs un ka man ir nepieciešams lielāks atbalsts, es ātri vien sapratu, ka varbūt tas nav pats labākais veids, kā motivēt cilvēkus. Man bija nepieciešama pazemība; man bija jāatceras, ka citiem cilvēkiem var būt savas darīšanas, par ko viņi ir satraukušies.

Kalpojot par vienu no Septiņdesmitajiem, elders Stīvens E. Snovs mācīja: „Ja mēs esam pazemīgi, mēs saņemam atbildes uz savām lūgšanām, mums ir mierīgs prāts, mēs daudz efektīvāk kalpojam savos aicinājumos un, ja mēs turpināsim būt uzticīgi, mēs galu galā atgriezīsimies Debesu Tēva klātbūtnē.”

Es tik tiešām esmu sajutis lielāku prieku savā aicinājumā un savā dzīvē, mācoties būt pazemīgāks.

Abu patieso mācību līdzsvarošana

Manā gadījumā mācīšanās būt īsteni pazemīgam ir prasījusi līdzsvarot šīs abas patiesās mācības:

Es esmu Dieva bērns. Un man apkārt ir citi Dieva bērni.

Mācoties vairāk par pazemību, esmu sapratis, ka tas, ko mācīja elders Kventins L. Kuks no Divpadsmit apustuļu kvoruma, ir patiesība: „Pazemība nav kaut kāds grandiozs sasniegums vai pat kādas lielas problēmas pārvarēšana. … Tā ir klusa pārliecība, ka dienu no dienas un stundu pēc stundas mēs varam paļauties uz To Kungu, kalpot Viņam un piepildīt Viņa nolūkus.” Es esmu mācījies, ka es tik tiešām varu piepildīt Tā Kunga nolūkus, taču tikai tad, ja es pakļauju savu gribu Viņam un paļaujos, ka Viņš zina, kā ir vislabāk.

Es zinu — ja mēs centīsimies kļūt pazemīgāki un līdzīgāki Kristum, Debesu Tēvs svētīs mūs mūsu centienos.

Autors dzīvo Frankfurtē, Vācijā.