Turiet augstu savu gaismu
Mans aicinājums šodien ir vienkāršs — dalieties evaņģēlijā! Esiet tie, kas jūs esat, un turiet augstu savu gaismu!
Pirms dažiem gadiem lidojumā uz Peru es sēdēju blakus kādam, kurš sevi nosauca par ateistu. Viņš man jautāja, kāpēc es ticu Dievam. Mūsu turpmākās, burvīgās sarunas laikā es viņam pateicu, ka ticu Dievam tāpēc, ka Džozefs Smits Viņu redzēja, un tad piebildu, ka manas zināšanas par Dievu arī nāca no personiskas, īstas garīgās pieredzes. Es dalījos savos uzskatos, ka „visas lietas liecina, ka ir Dievs”,1 un pajautāju, kā, viņaprāt, šī Zeme — šī dzīvības oāze izplatījuma vakuumā — radās. Viņš atbildēja, ka šī „nejaušība”, kā viņš pats to nosauca, varēja notikt miljardu gadu laikā. Kad es paskaidroju, cik ļoti maz ir ticams, ka „nejaušība” būtu izveidojusi šādu skaistumu un kārtību, viņš uz brīdi klusēja un tad labsirdīgi bilda: „Tu mani pārliecināji.” Es pavaicāju, vai viņš lasīs Mormona Grāmatu. Viņš teica, ka lasīs, tāpēc es viņam nosūtīju tās eksemplāru.
Pēc vairākiem gadiem es sadraudzējos ar kādu cilvēku, būdams lidostā Lagosā, Nigērijā. Mēs iepazināmies, kad viņš pārbaudīja manu pasi. Es pajautāju par viņa reliģisko pārliecību, un viņš teica, ka spēcīgi tic Dievam. Es pastāstīju par prieku un dzīvīgumu, ko sniedz atjaunotais Jēzus Kristus evaņģēlijs, un pajautāju, vai viņš vēlētos vairāk uzzināt no misionāriem. Viņš teica jā, tika mācīts un kristīts. Pēc gada vai diviem, ejot pa lidostu Libērijā, es izdzirdēju, kā kāds mani sauc vārdā. Es pagriezos, un tas pats jaunietis pienāca klāt, plati smaidīdams. Mēs priecīgi apskāvāmies, un viņš man pateica, ka ir aktīvs Baznīcā un sadarbojas ar misionāriem, lai mācītu savu draudzeni.
Es nezinu, vai mans draugs ateists izlasīja Mormona Grāmatu un pievienojās Baznīcai. Mans otrais draugs to izdarīja. Abos gadījumos mans pienākums2 — mana izdevība — bija tāda pati: turēt augstu evaņģēlija gaismu — parastā, dabiskā veidā mīlēt, dalīties un aicināt katru no viņiem.3
Brāļi un māsas, es esmu pieredzējis dalīšanās evaņģēlijā svētības, un tās ir ievērības cienīgas. Lūk, dažas no tām:
Dalīšanās evaņģēlijā nes prieku un cerību
Jūs zināt un es zinu, ka mēs pirms nākšanas uz šīs Zemes4 dzīvojām kā mūsu Debesu Tēva bērni un ka Zeme tika radīta, lai dotu katram cilvēkam iespēju iegūt ķermeni, gūt pieredzi, mācīties un augt, lai saņemtu mūžīgo dzīvi — kas ir Dieva dzīve.5 Debesu Tēvs zināja, ka mēs uz Zemes cietīsim un grēkosim, tādēļ sūtīja Savu Dēlu, kura „nepārspējamā dzīve”6 un bezgalīgais Izpirkšanas upuris7 dod mums iespēju saņemt piedošanu, tikt dziedinātiem un darītiem veseliem.8
Zināšanas par šo patiesību izmaina dzīvi! Kad cilvēks uzzina par dzīves diženo mērķi, sāk saprast, ka Kristus piedod un palīdz tiem, kas Viņam seko, un tad izvēlas sekot Kristum kristību ūdeņos, dzīve izmainās uz labu — pat ja ārējie dzīves apstākļi nemainās.
Kāda starojoši priecīga māsa, kuru es satiku Oničā, Nigērijā, pateica man, ka, kopš viņa uzzināja par evaņģēliju un tapa kristīta (un tagad es paužu viņas vārdus): „Ar mani viss ir labi. Es esmu laimīga. Esmu debesīs.”9 Dalīšanās evaņģēlijā iededz prieku un cerību gan devēja, gan saņēmēja dvēselē. Patiesi, „cik liels būs jūsu prieks”,10 kad jūs dalīsieties evaņģēlijā! Dalīšanās evaņģēlijā ir prieks pēc prieka un cerība pēc cerības.11
Dalīšanās evaņģēlijā ienes mūsu dzīvē Dieva spēku
Kad mēs tikām kristīti, katrs no mums stājās mūžīgā12 derībā ar Dievu, „lai kalpotu Viņam un turētu Viņa baušļus”,13 kas ietver arī apsolījumu „stāvēt kā [Viņa] lieciniekiem visos laikos un visās lietās, un visās vietās”.14 Ja mēs paliekam Viņā un ievērojam šo derību, dzīvinošais, uzturošais, svētījošais dievišķības spēks ieplūst mūsu dzīvē no Kristus, līdzīgi kā zars saņem barību no koka.15
Dalīšanās evaņģēlijā mūs pasargā no kārdinājumiem
Tas Kungs pavēl:
„Turiet augstu savu gaismu, lai tā spīd pasaulei. Lūk, Es esmu gaisma, ko jums būs turēt augstu — kā to jūs esat redzējuši Mani darām. …
… Es … pavēlēju, lai jūs nāktu pie Manis, lai jūs varētu sajust un redzēt; patiesi tā jums būs darīt pasaulei; un katrs, kas pārkāpj šo pavēli, ļaujas tikt ievests kārdināšanā.”16
Ja mēs izvēlamies neturēt augstu evaņģēlija gaismu, tad nokļūstam krēslā, kur esam uzņēmīgi pret kārdinājumiem. Svarīgi, ka patiess ir arī pretējais: ja izvēlamies augstu turēt evaņģēlija gaismu, tas mūs pilnīgāk ienes šajā gaismā un drošībā, ko tā sniedz pret kārdinājumiem. Kas par milzu svētību mūsdienu pasaulē!
Dalīšanās evaņģēlijā nes dziedinājumu
Māsa Tifānija Miloana pieņēma uzaicinājumu atbalstīt misionārus, par spīti ļoti smagām personiskām cīņām, tostarp jautājumiem par savu ticību. Viņa man nesen teica, ka misionāru atbalstīšana ir atjaunojusi viņas ticību un labsajūtu. Viņa izteicās, ka „misionāru darbs ir tik dziedinošs”.17
Prieks. Cerība. Dieva uzturošais spēks. Aizsardzība no kārdinājumiem. Dziedināšana. Tas viss — un vēl vairāk (tostarp grēku piedošana)18 — nolīst pār mums no debesīm, kad dalāmies evaņģēlijā.
Pievēršoties mūsu lieliskajai izdevībai
Brāļi un māsas, „vēl ir daudzi … starp visām grupām, [sektām] un nosaukumiem, … kuri ir atturēti no patiesības tāpēc, ka viņi nezina, kur to atrast”.19 Nepieciešamība turēt augstu savu gaismu nekad nav bijusi lielāka visā cilvēces vēsturē. Turklāt patiesība nekad nav bijusi pieejamāka.
Džimijs Tons, kurš uzauga kā budists, bija pārsteigts par kādu ģimeni, kura stāstīja par savu dzīvi vietnē YouTube. Kad viņš uzzināja, ka viņi bija Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, viņš patstāvīgi studēja evaņģēliju tiešsaistē, izlasīja Mormona Grāmatu lietotnē un tika kristīts, saticis misionārus koledžā.20 Elders Tons tagad pats ir pilnlaika misionārs.
Viņš un viņa līdzgaitnieki misionāri visā pasaulē, citējot mūsu pravieti, ir Tā Kunga bataljons.21 Šie misionāri maina pasaules tendenci: kamēr aptaujas atklāj, ka Z paaudze novēršas no Dieva,22 mūsu jaunie cīnītāji,23 elderi un māsas, cilvēkus pievērš Dievam. Arvien vairāk Baznīcas locekļu apvienojas ar misionāriem, lai dalītos evaņģēlijā, palīdzot vairāk un vairāk draugiem nākt pie Kristus un Viņa Baznīcas.
Mūsu pēdējo dienu svētie Libērijā palīdzēja 507 draugiem ieiet kristību ūdeņos to 10 mēnešu laikā, kad viņu valstī nekalpoja neviens pilnlaika misionārs. Kad viens no mūsu brīnišķīgajiem staba prezidentiem tajā valstī dzirdēja, ka pilnlaika misionāri varētu atgriezties, viņš piebilda: „Ļoti labi, tagad viņi var mums palīdzēt mūsu darbā.”
Viņam taisnība: Israēla sapulcināšana — diženākais darbs šajā pasaulē24 — ir mūsu pienākums saskaņā ar derību. Šis ir mūsu laiks! Mans aicinājums šodien ir vienkāršs — dalieties evaņģēlijā! Esiet tie, kas jūs esat, un turiet augstu savu gaismu! Lūdziet pēc Debesu palīdzības un sekojiet garīgajiem pamudinājumiem. Dalieties savā dzīvē parastā un dabiskā veidā; uzaiciniet kādu nākt un redzēt, nākt un palīdzēt un nākt un piederēt.25 Un tad priecājieties, kad jūs un jūsu mīļie saņemat apsolītās svētības.
Es zinu, ka Kristū šīs labās vēstis tiek sludinātas lēnprātīgajiem; Kristū sagrauztas sirdis tiek dziedinātas; Kristū atsvabināšana tiek pasludināta apcietinātajiem; un Kristū, vienīgi Kristū, tiem, kas sēro, pelnu vietā tiek dāvāta galvas rota.26 Tāpēc ir šī lielā vajadzība — darīt šīs lietas zināmas!27
Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu ticības iesācējs un piepildītājs.28 Viņš piepildīs, Viņš pabeigs mūsu ticības rīcību — lai cik tā būtu nepilnīga —, kad centīsimies turēt augstu evaņģēlija gaismu. Viņš darīs brīnumus mūsu dzīvē un visu to dzīvē, kurus Viņš sapulcinās, jo Viņš ir brīnumu Dievs.29 Jēzus Kristus brīnumainajā Vārdā, āmen.