Atbalstīts no Tā Kunga visā savā mūžā
Kā mēs izturamies pret savām ciešanām? Vai mēs izjūtam pateicību, tāpēc ka vairāk koncentrējamies uz savām svētībām un nevis problēmām?
Covid-19 pandēmija ir viens no daudzajiem pārbaudījumiem un izaicinājumiem, ar kuriem Dieva bērni pasaules vēsturē ir saskārušies. Šā gada sākumā man un manai mīļotajai ģimenei nācās piedzīvot drūmas dienas. Pandēmija un citi iemesli atnesa mūsu ģimenei nāvi un sāpes, kad aizsaulē devās daži no mūsu mīļajiem. Par spīti medicīniskajai aprūpei, gavēnim un lūgšanām, piecu nedēļu laikā priekškara otrā pusē nonāca mans brālis Čārlijs, mana māsa Sjūzija un svainis Džimijs.
Dažkārt es prātoju, kādēļ Glābējs raudāja, redzot, kādas ciešanas Marijai izraisīja viņas brāļa Lācara nāve,1 kaut arī Viņš zināja, ka Viņam ir spēks uzmodināt Lācaru un ka pavisam drīz Viņš izmantos šo spēku, lai paglābtu Savu draugu no nāves. Es apbrīnoju Glābēja līdzjūtību un empātiju attiecībā uz Mariju; Viņš izprata neaprakstāmās sāpes, ko Marijai izraisīja viņas brāļa Lācara nāve.
Mēs jūtam tās pašas spēcīgās sāpes, kad piedzīvojam laicīgo šķiršanos no mūsu mīļajiem. Glābējs pret mums izjūt pilnīgu līdzjūtību. Viņš nevaino mūs ne par mūsu tuvredzību, ne par ierobežoto skatījumu uz mūsu mūžīgo ceļojumu. Drīzāk, Viņš izjūt līdzjūtību par mūsu skumjām un ciešanām.
Debesu Tēvs un Viņa Dēls Jēzus Kristus vēlas, lai mēs gūtu prieku.2 Prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis: „Priekam, ko mēs jūtam, ir maza saistība ar mūsu dzīves apstākļiem, bet tas ir vistiešākajā mērā saistīts ar to, kam mēs savā dzīvē pievēršamies. Kad mēs vēršam savu dzīvi uz Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju, mēs varam just prieku neatkarīgi no tā, kas notiek — vai nenotiek — mūsu dzīvē.”3
Būdams jauns misionārs, es atceros, kad kāds brīnišķīgs misionārs, kuru toreiz apbrīnoju, saņēma traģiskas ziņas. Viņa māte un viņa jaunākais brālis bija gājuši bojā traģiskā negadījumā. Misijas prezidents piedāvāja šim elderam atgriezties mājās, lai piedalītos bērēs. Taču, parunājis pa telefonu ar savu tēvu, šis misionārs pieņēma lēmumu palikt un pabeigt savu misiju.
Nedaudz vēlāk, kad mēs kalpojām vienā un tajā pašā zonā, mans pārinieks un es saņēmām ārkārtas zvanu; zagļi bija nozaguši šim misionāram piederošo velosipēdu un ievainojuši viņu ar nazi. Viņam un viņa pāriniekam vajadzēja iet līdz tuvākajai slimnīcai, kur mans pārinieks un es satikām viņus. Pa ceļam uz slimnīcu es biju nobēdājies par šo misionāru. Es iztēlojos, ka viņš būs noskumis un ka pēc šīs traumatiskās pieredzes viņš noteikti vēlēsies atgriezties mājās.
Taču, kad mēs ieradāmies slimnīcā, es ieraudzīju šo misionāru guļam savā gultā, gaidot, kad viņu vedīs uz operāciju, — un viņš smaidīja. Es nodomāju: „Kā gan viņš var smaidīt šādā brīdī?” Slimnīcā atlabstot, viņš ar entuziasmu dalīja Baznīcas brošūras un Mormona Grāmatas eksemplārus ārstiem, medmāsām un citiem pacientiem. Pat saskaroties ar šiem pārbaudījumiem, viņš nevēlējās doties mājās. Tā vietā viņš ar ticību, enerģiju, spēku un entuziasmu kalpoja līdz pat savas misijas pēdējai dienai.
Mormona Grāmatas sākumā Nefijs saka: „Piedzīvojis daudz moku sava mūža laikā, tomēr būdams bagātīgi atbalstīts no Tā Kunga visā savā mūžā.”4
Es domāju par daudzajiem pārbaudījumiem, ko pieredzēja Nefijs, daudzus no kuriem viņš iekļāva savos pierakstos. Viņa pārbaudījumi palīdz mums saprast, ka mums visiem mēdz būt drūmas dienas. Viens no šādiem pārbaudījumiem bija tad, kad Nefijam tika pavēlēts atgriezties Jeruzālemē, lai iegūtu misiņa plāksnes, kuras atradās pie Lābana. Dažiem no Nefija brāļiem bija maz ticības, un viņi pat sita Nefiju ar nūju. Nefijs pieredzēja vēl kādu pārbaudījumu, kad salūza viņa loks un viņš nevarēja sagādāt uzturu savai ģimenei. Vēlāk, kad Nefijam tika pavēlēts būvēt kuģi, viņa brāļi izsmēja viņu un atteicās viņam palīdzēt. Par spīti šiem un daudziem citiem pārbaudījumiem savas dzīves laikā Nefijs vienmēr apzinājās Dieva labestību.
Kad viņa ģimene pa ceļam uz apsolīto zemi ceļoja pāri okeānam, daži Nefija ģimenes locekļi „iesāka līksmoties”, runāt rupjības un aizmirsa, ka viņi bija pasargāti ar Tā Kunga spēku. Kad Nefijs viņus sarāja, viņi apvainojās un sasēja viņu ar virvēm tā, ka viņš nevarēja pakustēties. Mormona Grāmatā rakstīts, ka viņa brāļi „izturējās pret [viņu] ļoti skarbi”; viņa plaukstas un potītes „bija ļoti satūkušas, un lielas bija sāpes tajās”.5 Nefijs bija noskumis savu brāļu cietsirdības dēļ un dažkārt jutās bēdu pārņemts.6 „Tomēr,” viņš paziņoja, „es paļāvos uz savu Dievu, un es slavēju To visu dienu; un es nekurnēju pret To Kungu savu ciešanu dēļ.”7
Mani mīļie brāļi un māsas, kā mēs izturamies pret savām ciešanām? Vai mēs kurnam pret To Kungu to dēļ? Vai, līdzīgi Nefijam un manam bijušajam draugam misionāram, mēs izjūtam pateicību vārdos, domās un darbos, tāpēc ka vairāk koncentrējamies uz savām svētībām un nevis problēmām?
Mūsu Glābējs Jēzus Kristus Savas kalpošanas laikā uz Zemes sniedza mums piemēru. Grūtību un pārbaudījumu brīžos nav daudz kā cita, kas spētu mums sniegt lielāku mieru un gandarījumu, kā kalpošana līdzcilvēkiem. Mateja grāmatā var lasīt, kas notika, kad Glābējs uzzināja, ka ķēniņš Hērods lika nocirst viņa brālēnam Jānim Kristītājam galvu, lai izpatiktu Hērodijas meitai:
„Un viņa mācekļi atnāca, paņēma viņa miesas un apglabāja to; tad tie aizgāja un pasludināja to Jēzum.
Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, un ļaudis, to izdzirduši, gāja kājām no pilsētām Viņam pakaļ.
Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.
Bet, kad vakars metās, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: „Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai.”
Bet Jēzus tiem sacīja: „Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!””8
Jēzus Kristus mums parādīja, ka pārbaudījumos un likstās mēs varam ieraudzīt citu grūtības. Līdzjūtības vadīti mēs varam sniegties tiem pretim un uzmundrināt tos. Un, kad mēs to darām, Kristum līdzīga kalpošana pacilā arī mūs pašus. Prezidents Gordons B. Hinklijs sacīja: „Labākā — man zināmā — pretinde raizēm ir darbs. Labākās zāles pret izmisumu ir kalpošana. Labākais līdzeklis pret nogurumu ir palīdzības sniegšana kādam, kurš ir vēl nogurušāks.”9
Šajā, Jēzus Kristus Baznīcā, man ir bijušas daudzas izdevības kalpot saviem līdzcilvēkiem. Tieši šādos brīžos es sajūtu, ka Debesu Tēvs atvieglo manas nastas. Prezidents Rasels M. Nelsons ir Dieva pravietis uz Zemes; viņš ir lielisks piemērs tam, kā grūtu pārbaudījumu laikā mums vajadzētu kalpot citiem. Es apvienoju savu liecību ar daudzu citu svēto liecībām, ka Dievs ir mūsu mīlošais Debesu Tēvs. Es esmu izjutis Viņa bezgalīgo mīlestību savās drūmajās dienās. Mūsu Glābējs Jēzus Kristus izprot mūsu sāpes un ciešanas. Viņš vēlas atvieglot mūsu nastas un mierināt mūs. Mums ir jāseko Viņa piemēram, kalpojot citiem, kuru nastas ir vēl lielākas par mūsējām. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.