Dieva mīlestība
Mūsu Tēvs un mūsu Pestītājs ir mūs svētījuši ar baušļiem, un, tiem paklausot, mēs varam vēl pilnīgāk un vēl dziļāk sajust Viņu nevainojamo mīlestību.
Mūsu Debesu Tēvs mūs mīl ļoti stipri un pilnīgi.1 Mūs mīlot, Viņš radīja pestīšanas un laimes ieceri, lai mums sniegtu visas iespējas un prieku, ko mēs esam gatavi saņemt, tai skaitā pat visu to, kas Viņam pieder un kas Viņš ir.2 Lai to panāktu, Viņš pat bija gatavs upurēt Savu mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, lai Viņš kļūtu par mūsu Pestītāju. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”3 Tā ir Tēva tīrā mīlestība — Viņš mīl visus, tomēr arī katru atsevišķi.
Arī Jēzum Kristum piemīt šī Tēva nevainojamajā mīlestība. Kad Tēvs bija izstrādājis Savu diženo laimes ieceri, Viņš lūdza, lai kāds kļūtu par Glābēju un mūs atpestītu — tā ir šīs ieceres būtiska daļa. Jēzus brīvprātīgi pieteicās: „Šeit Es esmu, sūti Mani.”4 Glābējs „nedara neko, kā vien to, kas nāk par labu pasaulei; jo Viņš mīl pasauli pat tā, ka atdod Savu paša dzīvību, lai Viņš varētu visus cilvēkus vilkt pie sevis. Tāpēc nav neviena, kam Viņš pavēlētu nesaņemt Viņa glābšanu.”5
Šai dievišķajai mīlestībai vajadzētu sniegt lielu mierinājumu un pārliecību, kad mēs lūdzam Tēvu Kristus Vārdā. Viņiem nav svešs neviens no mums. Mums nav jāvilcinās piesaukt Dievu pat tad, kad jūtamies necienīgi. Mēs varam paļauties uz to, ka Jēzus Kristus mūs uzklausīs ar žēlastību un labvēlību.6 Ja mēs paliksim Dieva mīlestībā, mums arvien mazāk būs nepieciešama citu atzinība un vadība.
Dieva mīlestība neattaisno grēku; tā vietā tā piedāvā pestīšanu
Tā kā Dieva mīlestība ir visaptveroša, daudzi saka, ka tā ir „beznosacījuma”, un savā prātā secina, ka arī Dieva svētībām un glābšanai nav nosacījumu. Tas tā nav. Daži mēdz teikt: „Glābējs mani mīl tādu, kāds es esmu,” un tā noteikti ir taisnība. Bet Viņš nevar nevienu no mums uzņemt Savā valstībā tādu, kādi mēs esam, „jo nekas netīrs nevar tur dzīvot, jeb dzīvot Viņa klātbūtnē”.7 Vispirms mums ir jātiek galā ar saviem grēkiem.
Profesors Hjū Niblijs reiz piezīmēja, ka Dieva valstība nevar pastāvēt, ja tā pieļauj pat mazāko grēku: „Mazākais iznīcības traips nozīmē, ka tā pasaule nebūtu ne neiznīcīga, ne mūžīga. Mazākais trūkums ēkā, organizācijā, kodeksā vai raksturā neizbēgami izrādītos liktenīgs mūžībā.”8 Dieva pavēles ir „stingras”,9 jo Viņa valstība un tās iedzīvotāji var pastāvēt tikai tad, ja viņi pastāvīgi noraida ļauno un bez izņēmuma izvēlas labo.10
Elders Džefrijs R. Holands novēroja, ka „Jēzus skaidri saprata to, ko daudzi mūsdienu sabiedrībā, šķiet, ir aizmirsuši: ir būtiska atšķirība starp bausli piedot grēku (to darīt Viņam bija bezgalīgas spējas) un brīdinājumu — to neattaisnot (to Viņš nedarīja ne reizi)”.11
Taču, neraugoties uz mūsu pašreizējām nepilnībām, mēs joprojām varam cerēt, ka iegūsim „vārdu un stāju”12 — vietu Viņa Baznīcā un celestiālajā pasaulē. Skaidri pateicis, ka nevar attaisnot vai piemiegt acis uz grēku, Tas Kungs mūs iedrošina:
„Tomēr, tam, kas nožēlo grēkus un pilda Tā Kunga baušļus, tiks piedots.”13
„Un, kad vien Mani ļaudis nožēlos grēkus, Es piedošu tiem viņu pārkāpumus pret Mani.”14
Grēku nožēlošana un dievišķa žēlastība atrisina tālāk aprakstīto dilemmu:
„Atcerieties arī vārdus, kurus Amuleks sacīja Zīzromam Amonihas pilsētā; jo viņš sacīja tam, ka Tas Kungs noteikti nāks, lai atpestītu Savus ļaudis, bet ka Viņš nenāks, lai atpestītu tos viņu grēkos, bet lai atpestītu tos no viņu grēkiem.
Un Viņam ir spēks, dots Viņam no Tēva, atpestīt tos no viņu grēkiem grēku nožēlošanas dēļ; tādēļ Viņš sūta Savus eņģeļus paziņot vēstis par grēku nožēlošanas nosacījumiem, kas atved tos pie Pestītāja, lai glābtu viņu dvēseles.”15
Pateicoties grēku nožēlošanas nosacījumiem, Tas Kungs izrāda žēlastību, nelaupot taisnību, un „Dievs nepārstāj būt Dievs”.16
Kā jau jūs zināt, pasaulīgais skatījums ir anti-kristīgs jeb pauž ideju — „jebko, tikai ne Kristu”. Mūsdienas ir Mormona Grāmatā aprakstītās vēstures atkārtojums, kurā harizmātiskas personības tiecas netaisnīgi valdīt pār citiem, cildina seksuālu brīvību un izvirza bagātību iegūšanu par dzīves mērķi. Viņu filozofijas „attaisno nelielu grēku”17 vai pat daudzus grēkus, taču neviens nevar piedāvāt pestīšanu. Tā nāk tikai caur Jēra asinīm. Vislabākais, ko cilvēku pūlis, kuri domā — „jebko, tikai ne Kristu”, vai „jebko, tikai ne grēku nožēlošanu”, var piedāvāt — ir nepamatots apgalvojums, ka grēks nepastāv vai ka, ja tas pastāv, tam galu galā nav seku. Es nedomāju, ka šādiem argumentiem būs liela piekrišana Pēdējā tiesā.18
Mums nav jāmēģina neiespējamais, cenšoties atrast atrunas saviem grēkiem. No otras puses, mums nav jāmēģina neiespējamais, cenšoties izdzēst grēka sekas tikai pašu spēkiem. Mūsu reliģija nav atrunu vai perfekcionisma reliģija, bet gan pestīšanas reliģija — pestīšanas, kas nāk caur Jēzu Kristu. Ja mēs esam starp tiem, kas ir nožēlas pilni, pateicoties Viņa Izpirkšanai, mūsu grēki tiek pienagloti pie Viņa krusta, un „ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti”.19
Praviešu dedzīgā mīlestība atspoguļo Dieva mīlestību
Mani jau sen ir iedvesmojis un saviļņojis tas, cik dedzīgi un mīloši Dieva pravieši mūs brīdina par grēku. Viņus nevada vēlme tiesāt. Viņu patiesā vēlme atspoguļo Dieva mīlestību; patiesībā tā ir Dieva mīlestība. Viņi mīl tos, pie kuriem viņi ir sūtīti, lai arī kas un kādi viņi būtu. Tāpat kā Tas Kungs, arī Viņa kalpi nevēlas, lai kāds ciestu no grēka un sliktu izvēļu sāpēm.20
Alma tika sūtīts, lai sludinātu grēku nožēlošanu un pestīšanu naida pilniem ļaudīm, kuri gribēja vajāt, mocīt un pat nogalināt kristiešus, ieskaitot pašu Almu. Tomēr viņš tos mīlēja un dedzīgi vēlējās, lai viņi tiktu pestīti. Paziņojis par Kristus Izpirkšanu Amonihas ļaudīm, Alma lūdzās: „Un tagad, mani brāļi, es vēlos no savas sirds dziļumiem, jā, ar lielām raizēm līdz pat sāpēm, lai jūs uzklausītu manus vārdus un atmestu savus grēkus, … lai jūs tiktu paaugstināti pēdējā dienā un ieietu [Dieva] atdusā.”21
Prezidenta Rasela M. Nelsona vārdiem sakot: „Tieši tāpēc, ka mums dziļi rūp visi Dieva bērni, mēs pasludinām Viņa patiesību.”22
Dievs jūs mīl. Vai jūs mīlat Viņu?
Tēva un Dēla mīlestība tiek brīvi dota, taču tā arī iekļauj cerības un gaidas. Atkal citējot prezidentu Nelsonu: „Dievs dod savus likumus tikai un vienīgi Savas bezgalīgās mīlestības dēļ un tāpēc, ka Viņš vēlas, lai mēs pilnībā īstenotu savu potenciālu.”23
Tāpēc, ka Viņi jūs mīl, Viņi nevēlas, lai jūs paliktu tādi, „kādi esat”. Tāpēc, ka Viņi jūs mīl, Viņi vēlas, lai jūs būtu priecīgi un veiksmīgi. Tāpēc, ka Viņi jūs mīl, Viņi vēlas, lai jūs nožēlotu grēkus, jo tas ir ceļš uz laimi. Taču tā ir jūsu izvēle — Viņi ciena jūsu rīcības brīvību. Jums ir jāizvēlas Viņus mīlēt, Viņiem kalpot un ievērot Viņu baušļus. Tad Viņi var vēl vairāk jūs svētīt un mīlēt.
Galvenais, ko Viņi no mums vēlas, ir, lai arī mēs Viņus mīlētu. „Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.”24 Kā rakstīja Jānis: „Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.”25
Bijusī Sākumskolas vispārējā prezidente, Džoja D. Džounsa, dalījās atmiņās, ka tad, kad viņa ar vīru bija jaunlaulātie, viņi tika aicināti apmeklēt un kalpot kādai ģimenei, kas jau daudzus gadus nebija bijusi Baznīcā. Jau pirmajā apciemojumā bija skaidrs, ka viņi nav gaidīti. Būdami sarūgtināti par vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, kā arī pēc daudzām sirsnīgām lūgšanām un pārdomām brālis un māsa Džounsi saprata, kāpēc viņiem ir jākalpo šai ģimenei, izlasot šo Mācības un Derību pantu: „Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un ar visu savu spēku, prātu un izturību; un Jēzus Kristus Vārdā tev būs [Viņiem] kalpot.”26 Māsa Džounsa teica:
„Mēs atskārtām — kaut arī mēs sirsnīgi tiecamies kalpot šai ģimenei un mūsu bīskapam, mums ir jāpavaicā sev, vai mēs tik tiešām kalpojam viņiem aiz mīlestības pret To Kungu. …
… Mēs sākām nepacietīgi gaidīt, kad varēsim apmeklēt šo dārgo ģimeni, jo vēlējāmies to darīt aiz mīlestības pret To Kungu [skat. 1. Nefija 11:22]. Mēs to darījām Viņa dēļ. Viņš atviegloja šo grūto uzdevumu tiktāl, ka tas vairs nesagādāja grūtības. Pēc tam, kad šī ģimene daudzus mēnešus mūs nebija aicinājusi ienākt tālāk par savu durvju slieksni, viņi ielaida mūs savās mājās. Ar laiku mēs sākām pastāvīgi lūgt un iejūtīgi runāt par evaņģēliju. Starp mums izveidojās ilgstoša draudzība. Mēs pielūdzām un mīlējām Dievu, mīlot Viņa bērnus.”27
Atzīstot, ka Dievs mūs mīl pilnīgi, mēs katrs varētu jautāt: „Cik ļoti es mīlu Dievu? Vai Viņš var paļauties uz manu mīlestību, kā es paļaujos uz Viņa?” Vai tās nebūtu visnotaļ cienījamas vēlmes — dzīvot tā, lai Dievs mūs varētu mīlēt ne tikai par spīti mūsu trūkumiem, bet arī par to, ka kļūstam labāki? Ak, kaut Viņš par mums varētu teikt to pašu, ko Viņš teica par Hairamu Smitu: „Es, Tas Kungs, mīlu viņu dēļ viņa sirds godaprāta.”28 Atcerēsimies Jāņa laipno atgādinājumu: „Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti.”29
Patiešām, Viņa baušļi nav grūti — tieši pretēji. Tie norāda ceļu uz dziedināšanu, laimi, mieru un prieku. Mūsu Tēvs un mūsu Pestītājs ir mūs svētījuši ar baušļiem, un, tiem paklausot, mēs varam vēl pilnīgāk un dziļāk sajust Viņu nevainojamo mīlestību.30
Mūsu nemitīgu strīdu pilnajā laikā ir risinājums — Dieva mīlestība. Mormona Grāmatā ir vēstīts par zelta laikmetu, kas iestājās pēc Glābēja kalpošanas, proti, ka „nebija strīdu tai zemē dēļ Dieva mīlestības, kas mājoja ļaužu sirdīs”.31 Tiecoties pretī Ciānai, atcerēsimies solījumu, kas dots Jāņa atklāsmes grāmatā: „Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet [svētajā] pilsētā.”32
Es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs un Pestītājs, Jēzus Kristus, dzīvo un ka Viņi mūs nerimstoši un bezgalīgi mīl. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.