Jēzus Kristus evaņģēlijs — skaists savā vienkāršībā
Uzņemoties dievišķi uzticētos pienākumus, nesarežģīsim evaņģēliju!
Ievads
Es sirsnīgi sveicinu visus, kuri piedalāties šajā konferencē!
Šodien es esmu iecerējis pastāstīt par diviem Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija aspektiem, kam sekos četri iedvesmojoši stāsti, kas notikuši ar pēdējo dienu svētajiem, kuri dzīvo dažādās pasaules vietās, un šie stāsti atainos šo principu pielietojumu. Pirmais atjaunotā evaņģēlija — Dieva glābšanas un paaugstināšanas darba — aspekts balstās uz dievišķi uzticētiem pienākumiem. Otrais aspekts mums atgādina, ka evaņģēlijs ir skaidrs, vērtīgs un vienkāršs.
Dievišķi uzticētie pienākumi
Lai iegūtu mūžīgo dzīvi, mums ir „[jānāk] pie Kristus un [jātop pilnveidotiem] Viņā”.1 Kad mēs nākam pie Kristus un palīdzam arī citiem nākt pie Viņa, mēs piedalāmies Dieva glābšanas un paaugstināšanas darbā, kas balstās uz dievišķi uzticētiem pienākumiem.2 Šie dievišķie pienākumi tiek pildīti saskaņā ar priesterības atslēgām, ko atjaunoja Mozus, Ēlija un Elija, kas ir aprakstīts Mācības un Derību 110. nodaļā,3 kā arī saskaņā ar otru augstāko bausli, ko mums deva Jēzus Kristus, proti, — mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.4 Šos pienākumus var atrast Vispārējās rokasgrāmatas atjaunotās versijas pirmajās divās lappusēs, un tā ir pieejama visiem Baznīcas locekļiem.
Ja vārdi „Vispārējā rokasgrāmata” vai „dievišķi uzticētie pienākumi” jūsos izsauc drebuļus un bailes no sarežģītības, lūdzu, nedomājiet tā. Šie pienākumi ir vienkārši, iedvesmojoši, motivējoši un izpildāmi. Tie ir šādi:
-
Dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju.
-
Rūpēties par trūcīgajiem.
-
Aicināt visus pieņemt evaņģēliju.
-
Apvienot ģimenes uz mūžību.
Jūs varētu uztvert tos tāpat, kā es — kā ceļa karti atpakaļ pie mūsu mīlošā Debesu Tēva.
Evaņģēlijs ir skaidrs, vērtīgs un vienkāršs
Mēdz teikt, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir skaists savā vienkāršībā.5 Taču pasaule tāda nav. Tā ir sarežģīta, daudzslāņaina, nemieru un nesaskaņu pilna. Ja mēs neļaujam pasaules sarežģītībai ietekmēt to, kā mēs pieņemam un pielietojam evaņģēliju, mēs tiekam svētīti.
Prezidents Dalins H. Oukss novēroja: „Apgūstot Jēzus Kristus evaņģēliju, mums tiek mācītas daudzas mazas un vienkāršas lietas. Mums ir jāatceras, ka, kopumā ņemot, ievērojamā laika periodā, pateicoties šīm šķietami mazajām lietām, tiek paveiktas diženas lietas.”6 Pats Jēzus Kristus ir teicis, ka Viņa jūgs ir patīkams un Viņa nasta viegla.7 Mums vienmēr vajadzētu censties nesarežģīt evaņģēliju — ne mūsu dzīvēs, ne ģimenēs, ne klasēs un kvorumos, ne bīskapijās un stabos.
Klausoties stāstos, kuros es dalīšos, ziniet, ka es tos rūpīgi izvēlējos, lai jūs gan iedvesmotu, gan sniegtu jums vērtīgus piemērus. Katra pēdējo dienu svētā rīcība ir piemērs mums visiem, kā pielietot skaidro, vērtīgo un vienkāršo evaņģēliju, pildot vienu no dievišķi uzticētajiem pienākumiem, ko tikko pieminēju.
Dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju
Pirmais — dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Jenss no Dānijas dzīvo saskaņā ar evaņģēliju, katru dienu lūdzot Dievu un atpazīstot Svētā Gara pamudinājumus. Sajūtot Gara pamudinājumus, viņš ir iemācījies rīkoties uzreiz.
Jenss dalījās šādā pieredzē:
„Mēs dzīvojam maza un mājīga ciematiņa centrā, nelielā, idilliskā, daļēji no koka būvētā mājā ar salmu jumtu, kas atrodas tuvu ciemata dīķim.
Kādā skaistā, siltā Dānijas vasaras vakarā mājas durvis un logi bija atvērti un apkārt valdīja klusums un miers. Tā kā vasaras naktis šeit ir brīnišķīgi gaišas un garas, es īpaši nesteidzos nomainīt izdegušo spuldzīti mūsu saimniecības telpā.
Pēkšņi mani pārņēma spēcīga sajūta, ka tā tūdaļ pat ir jānomaina. Tajā pašā brīdī es izdzirdēju, ka mana sieva Marianna mani ar bērniem aicina nomazgāt rokas un nākt vakariņās.
Es jau biju precējies pietiekami ilgi, lai zinātu, ka šajā brīdī man nevajadzētu sākt darīt neko citu, izņemot roku mazgāšanu, taču es Mariannai pateicu, ka ieskriešu veikalā pēc jaunas spuldzītes. Es sajutu spēcīgu pamudinājumu turp doties nekavējoties.
Veikals atradās dīķa otrā pusē. Parasti mēs turp ejam ar kājām, taču šoreiz es paķēru riteni. Braucot gar dīķi, es ar acs kaktiņu pamanīju mazu, aptuveni divus gadus vecu zēnu, kurš viens pats pastaigājās gar dīķa malu, atrodoties ļoti tuvu ūdenim, un tad pēkšņi tajā iekrita! Vienā brīdī viņš tur stāvēja un nākamajā — vairs ne!
Neviens, izņemot mani, to neredzēja. Es nometu malā riteni, skrēju un ielēcu dīķī, kas nebija dziļāks par manu vidukli. Dīķa virspusē peldēja ūdenszāles, kas neļāva neko saskatīt zem ūdens. Tad es vienā malā sajutu kustību. Es ieliku roku ūdenī, satvēru t-kreklu un izvilku mazo zēnu laukā. Viņš sāka elsot, klepot un raudāt. Drīz pēc tam zēns atgriezās pie saviem vecākiem.”
Brālis Jenss katru rītu lūdz, lai Dievs viņam palīdzētu atpazīt Svētā Gara pamudinājumus, pat tik neparastos gadījumos, kā brīžos, kad pārņem sajūta, ka viņam ir nekavējoties jānomaina spuldzīte. Viņš lūdz arī par to, lai varētu būt darbarīks Dieva rokās, svētot Viņa bērnus. Jenss dzīvo saskaņā ar evaņģēliju, ik dienas tiecoties pēc dievišķās vadības, cenšoties būt cienīgs un tad darot to labāko, lai sekotu saņemtajiem pamudinājumiem.
Rūpēties par trūcīgajiem
Lūk, piemērs par to, kā rūpēties par grūtībās nonākušajiem. Kādu dienu Kukutas staba prezidents Kolumbijā kopā ar staba Jauno sieviešu prezidenti apciemoja divas jaunās sievietes un viņu pusaugu brāli, kuri visi piedzīvoja ļoti lielas grūtības. Nesen bija nomiris viņu tēvs, un viņu māte bija nomirusi vien gadu pirms tam. Šīs abas māsas un brālis palika vieni paši viņu mazajā, pieticīgajā pajumtē. Sienas bija celtas no neapstrādātas koksnes, piebāztas ar plastmasas maisiņiem, un gofrētais metāla jumts noklāja tikai to vietu, kur viņi gulēja.
Pēc šī apmeklējuma vadītāji zināja, ka jauniešiem ir nepieciešama palīdzība. Bīskapijas padome sāka veidot plānu, kā viņiem palīdzēt. Bīskapijas un staba vadītāji Palīdzības biedrībā, elderu kvorumā, Jauno vīriešu un Jauno sieviešu klasēs, kā arī daudzas ģimenes — visi apņēmās viņiem palīdzēt.
Bīskapijas organizācijas sazinājās ar dažiem bīskapijas locekļiem, kuri strādāja celtniecībā. Daži palīdzēja ar projekta izstrādi, citi ziedoja savu laiku un darbaspēku, vēl citi pagatavoja maltītes un ziedoja nepieciešamos materiālus.
Kad darbs pie mazās mājiņas tika pabeigts, tā bija prieka pilna diena gan tiem, kuri bija palīdzējuši, gan trim gados jaunajiem bīskapijas locekļiem. Šie bāreņi sajuta mīlošu un spēcīgu saikni ar savu bīskapijas saimi, saprotot, ka viņi nav vieni paši un ka Dievs par viņiem vienmēr gādā. Tie, kuri palīdzēja, sajuta Glābēja mīlestību pret šo ģimeni un bija Viņa rokas, viņiem kalpojot.
Aicināt visus pieņemt evaņģēliju
Es domāju, jums patiks šis piemērs, kā aicināt visus pieņemt evaņģēliju. Septiņpadsmit gadus vecajam Kleitonam no Kaboverdes nebija ne jausmas, kas notiks, kad viņš kādu dienu ienāca savas bīskapijas semināra klasē. Taču viņa un citu cilvēku dzīves tamdēļ izmainījās uz visiem laikiem.
Kleitons kopā ar māti un vecāko brāli nesen bija kristījušies Baznīcā, bet ģimene bija pārstājusi baznīcu apmeklēt. Semināra apmeklēšana, šī vienkāršā rīcība, izrādījās izšķiroša viņa ģimenei.
Pārējie jaunieši semināra klasē bija sirsnīgi un laipni. Viņi lika Kleitonam justies kā mājās un mudināja viņu apmeklēt vēl citu Baznīcas pasākumu. Pēc šī apmeklējuma viņš sāka doties uz citām Baznīcas sanāksmēm. Kāds gudrs bīskaps redzēja Kleitonā garīgo potenciālu un aicināja viņu par savu palīgu. „Kopš tā brīža,” teica bīskaps Krūzs, „Kleitons kļuva par piemēru un atstāja labu ietekmi uz citiem jauniešiem.”
Kā pirmo Kleitons uz Baznīcu atpakaļ aicināja savu mammu un pēc tam savu vecāko brāli. Tad viņš paplašināja savu draugu loku. Viens no šiem draugiem bija kāds Kleitona vienaudzis vārdā Vilsons. Pirmo reizi tiekoties ar misionāriem, Vilsons pauda vēlmi kristīties. Misionāri bija izbrīnīti un pārsteigti par to, cik daudz Kleitons jau bija dalījies ar Vilsonu evaņģēlijā.
Kleitons nepārstāja darboties. Viņš palīdzēja atgriezties arī citiem mazaktīvajiem Baznīcas locekļiem, kā arī dalījās evaņģēlijā ar draugiem no citām ticībām. Šobrīd šajā bīskapijā ir 35 aktīvi jaunieši un veiksmīga semināra programma, lielākoties pateicoties tam, ka Kleitons pūlējās mīlēt, dalīties un aicināt. Kleitons un viņa vecākais brālis Klebers tagad gatavojas kalpot pilnlaika misijā.
Apvienot ģimenes uz mūžību
Noslēgumā ļaujiet man dalīties skaistā piemērā par to, kā vienot ģimenes uz mūžību. Lidija no Harkovas Ukrainā pirmo reizi par templi uzzināja no misionāriem. Uzreiz pēc tam Lidija sajuta dedzīgu vēlmi apmeklēt templi un pēc savām kristībām sāka gatavoties tempļa apmeklējuma rekomendācijas saņemšanai.
Lidija apmeklēja Freibergas Vācijas templi, lai saņemtu savu endaumentu, un tad aizvadīja tur vairākas dienas, veicot aizstājošo darbu. Pēc Kijevas Ukrainas tempļa iesvētīšanas Lidija apmeklēja templi daudz biežāk. Viņa kopā ar savu vīru Anatoliju tur tika saistīti uz mūžību un vēlāk tika aicināti kalpot par tempļa misionāriem. Kopā viņi ir atraduši vairāk nekā 15 000 priekšteču vārdu un strādā pie tā, lai nodrošinātu viņiem tempļa priekšrakstus.
Kad Lidijai jautā par viņas sajūtām attiecībā uz tempļa darbu, viņa saka: „Ko es saņēmu templī? Es noslēdzu jaunas derības ar Dievu. Mana liecība stiprinājās. Esmu iemācījusies saņemt personīgo atklāsmi. Es varu veikt glābšanas priekšrakstus par saviem mirušajiem priekštečiem. Un es varu mīlēt citus cilvēkus un viņiem kalpot.” Noslēgumā viņa izteica šo nenoliedzamo patiesību: „Tas Kungs vēlas mūs bieži redzēt templī.”
Noslēgums
Mani iedvesmo šo pēdējo dienu svēto — šo četru stāstu galveno varoņu — labestība. Katrs no viņiem ir atšķirīgs un ar dažādu pieredzi. Mēs varam daudz mācīties no brīnumainajiem rezultātiem, ko sniedza vienkāršu evaņģēlija principu vienkāršais pielietojums. Visu, ko paveica viņi, varam paveikt arī mēs.
Uzņemoties dievišķi uzticētos pienākumus, nesarežģīsim evaņģēliju! Dzīvosim saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju, sajūtot Gara pamudinājums, gluži kā tos sajuta Jenss no Dānijas. Rūpēsimies par trūcīgajiem, kā mums to parādīja Kukutas staba Baznīcas locekļi Kolumbijā, sniedzot pajumti bāreņiem no viņu bīskapijas. Aicināsim visus pieņemt evaņģēliju tā, kā savus draugus un ģimenes locekļus aicināja Kleitons no Āfrikas salu valsts Kaboverdes. Visbeidzot, apvienosim ģimenes uz mūžību, kā to ar savu piemēru parādīja māsa Lidija no Ukrainas, izpildot tempļa priekšrakstus par sevi, veicot ģimenes vēstures darbu un kalpojot templī.
Ja mēs tā darīsim, mēs noteikti gūsim prieku un mieru. Šo es jums apsolu un liecinu gan par šo, gan par Jēzu Kristu, mūsu Glābēju un Pestītāju, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.