Vai tad nav vairs nekādu zāļu Gileādā?
Glābēja dziedinošais spēks ir ne tikai Viņa spēja dziedināt mūsu ķermeni, bet, iespējams, kas vēl svarīgāk — spēja dziedināt mūsu sirdi.
Neilgi pēc manas misijas, kad vēl studēju Brigama Janga universitātē, es saņēmu zvanu no tēta. Viņš man pastāstīja, ka viņam bija diagnosticēts aizkuņģa dziedzera vēzis un, lai arī viņa izdzīvošanas izredzes nebija lielas, viņš bija apņēmies saņemt dziedināšanu un atgriezties pie ierastajām dzīves aktivitātēm. Šis telefona zvans man bija smags atskārsmes brīdis. Mans tētis bija mans bīskaps, mans draugs un mans padomdevējs. Kad mēs ar māti, brāļiem un māsām pārdomājām nākotni — tā šķita drūma. Mans jaunākais brālis Deivs kalpoja misijā Ņujorkā un attālināti piedalījās šajos grūtajos ģimenes notikumos.
Medicīnas darbinieki ieteica veikt operāciju, lai mēģinātu ierobežot vēža izplatīšanos. Mūsu ģimene sirsnīgi gavēja un lūdza pēc brīnuma. Es jutu, ka mums bija pietiekami daudz ticības, lai mans tēvs tiktu dziedināts. Tieši pirms operācijas mēs ar vecāko brāli Normu devām tētim svētību. Ar visu ticību, ko varējām sakopot, mēs lūdzām, lai viņš tiktu dziedināts.
Operācija bija paredzēta vairāku stundu garumā, bet jau pēc neilga laika ārsts ieradās uzgaidāmajā telpā, lai tiktos ar mūsu ģimeni. Viņš mums pastāstīja, ka, uzsākot operāciju, viņi ieraudzīja, ka vēzis bija izplatījies pa visu mana tēva ķermeni. Pamatojoties uz viņu novērojumiem, manam tēvam bija atlikuši tikai daži dzīves mēneši. Mēs bijām satriekti.
Kad mans tēvs pamodās pēc operācijas, viņš gribēja zināt, vai tā noritējusi veiksmīgi. Mēs dalījāmies ar viņu drūmajās ziņās.
Mēs turpinājām gavēt un lūgt pēc brīnuma. Tā kā mana tēva veselība ātri pasliktinājās, mēs sākām lūgt, lai viņš tiktu atbrīvots no sāpēm. Galu galā, viņa stāvoklim pasliktinoties, mēs lūdzām To Kungu ļaut viņam ātrāk aiziet. Tikai dažus mēnešus pēc operācijas, kā to bija prognozējis ķirurgs, mans tēvs nomira.
Mūsu ģimene saņēma lielu mīlestību un rūpes no bīskapijas locekļiem un ģimenes draugiem. Manam tēvam bija skaistas bēres, kas godināja viņa dzīvi. Tomēr, laikam ejot, mēs izjutām tēva prombūtnes sāpes; es sāku prātot, kādēļ tēvs netika dziedināts. Es prātoju, vai man nebija pietiekami liela ticība. Kāpēc dažas ģimenes piedzīvoja brīnumu, bet mūsējā — ne? Savā misijā es iemācījos vērsties pie Svētajiem Rakstiem pēc atbildēm, tādēļ sāku pētīt Svētos Rakstus.
Vecā Derība māca par kādu aromātisku garšaugu jeb ziedi, kas tika pagatavota no Gileādā augoša krūma un izmantota brūču dziedēšanai. Vecās Derības laikos šo ziedi mēdza dēvēt par „Gileādas balzamu”.1 Pravietis Jeremija žēlojās par savu ļaužu nelaimēm, ko viņš redzēja to vidū, un cerēja uz dziedināšanu. Jeremija jautāja: „Vai tad nav vairs nekādu zāļu Gileādā? Jeb tur nav vairs arī neviena ārsta?”2 Literatūrā, mūzikā un mākslā Glābējs Jēzus Kristus bieži vien tiek atainots un salīdzināts ar Gileādas balzamu, pateicoties Viņa ievērojamajam dziedināšanas spēkam. Gluži kā Jeremija, es prātoju: „Vai tad nav vairs nekādu zāļu Gileādā Nīlsonu ģimenei?”
Jaunās Derības Marka evaņģēlija 2. nodaļā mēs atrodam Glābēju Kapernaumā. Ziņas par Glābēja dziedinošo spēku izplatījās pa visu zemi, un daudzi cilvēki ceļoja uz Kapernaumu, lai Glābējs viņus dziedinātu. Ap māju, kur atradās Glābējs, bija sapulcējušies tik daudzi, ka Viņam nebija vietas, lai tos visus uzņemtu. Četri vīri nesa pie Glābēja triekas ķertu vīru, lai viņu dziedinātu. Viņi nespēja tikt cauri lielajam pūlim un tamdēļ atsedza ēkas jumtu, un nolaida vīru lejā, lai viņš satiktu Glābēju.
Lasot šo stāstu, mani pārsteidza Glābēja teiktais, satiekot šo vīrieti: „Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.”3 Es iedomājos, ja es būtu viens no šiem četriem vīriem, kurš nesa šo vīru, es, iespējams, būtu Glābējam sacījis: „Mēs patiesībā viņu šeit atvedām, lai viņš tiktu dziedināts.” Es domāju, ka Glābējs būtu atbildējis: „Es viņu dziedināju.” Vai iespējams, ka es pilnībā nesapratu to, ka Glābēja dziedinošais spēks ir ne tikai spēja dziedināt mūsu ķermeni, bet, kas varbūt ir vēl svarīgāk — arī Viņa spēja dziedināt mūsu sirdi un manas ģimenes salauztās sirdis?
Glābējs caur šo pieredzi mācīja svarīgu mācību, jo galu galā Viņš fiziski dziedināja šo vīru. Man kļuva skaidrs, ka Viņa mācība bija tāda, ka Viņš varēja pieskarties aklo acīm, un viņi kļuva redzīgi. Viņš varēja pieskarties nedzirdīgo ausīm, un viņi kļuva dzirdīgi. Viņš varēja pieskarties to kājām, kuri nevarēja staigāt, un viņi — staigāja. Viņš var dziedēt mūsu acis, ausis un kājas, bet vēl svarīgāk — Viņš var dziedēt mūsu sirdi, kad Viņš mūs attīra no grēka un pacilā grūtos pārbaudījumos.
Kad Glābējs pēc Savas Augšāmcelšanās parādījās Mormona Grāmatas ļaudīm, Viņš atkārtoti runāja par Savu dziedinošo spēku. Nefijieši dzirdēja Viņa balsi no debesīm sakām: „Vai jūs tagad neatgriezīsities pie Manis un nenožēlosit savus grēkus, un netapsit pievērsti, lai Es varētu jūs dziedināt?”4 Vēlāk Glābējs mācīja: „Jo jūs nezināt — varbūt tie atgriezīsies un nožēlos grēkus, un nāks pie Manis ar patiesu sirdi, un Es dziedināšu tos.”5 Glābējs neattiecināja to uz fizisko dziedināšanu, bet drīzāk — uz viņu dvēseles garīgo dziedināšanu.
Moronijs sniedz papildu skaidrojumu, daloties sava tēva Mormona vārdos. Mormons, runājis par brīnumiem, paskaidroja: „Un Kristus ir teicis: Ja jums būs ticība Manī, jums būs spēks darīt visu, kas ir noderīgs Manī.”6 Es mācījos, ka manai ticībai jābūt vērstai uz Jēzu Kristu un ka man jāpieņem tas, kas bija noderīgi Viņam, pielietojot savu ticību Glābējam. Es saprotu, ka mana tēva aiziešana bija paredzēta Dieva iecerē. Tagad, uzliekot savas rokas uz cita cilvēka galvas, lai viņu svētītu, mana ticība ir Jēzū Kristū, un es saprotu, ka cilvēks var un tiks fiziski dziedināts, ja tas ir noderīgi Kristū.
Glābēja veiktā Izpirkšana, kas padara pieejamu gan Viņa pestīšanas, gan spēcinošo ietekmi, ir visvarenākā svētība, ko Jēzus Kristus sniedz visiem cilvēkiem. Kad mēs ar patiesu sirdi nožēlojam grēkus, Glābējs mūs no tiem attīra. Ja mēs ar prieku pakļaujam savu gribu Tēvam, tad pat visgrūtākajos apstākļos Glābējs nesīs mūsu slogus un padarīs tos vieglus.7
Taču es apguvu vēl lielāku mācību. Es kļūdaini ticēju, ka Glābēja dziedinošais spēks nedarbojās manā ģimenē. Tagad, atskatoties atpakaļ ar nobriedušāku skatu un pieredzi, es redzu, kā Glābēja dziedinošais spēks bija pamanāms katra mana ģimenes locekļa dzīvē. Es tik ļoti koncentrējos uz fizisko dziedināšanu, ka nespēju saskatīt notikušos brīnumus. Tas Kungs stiprināja un pacilāja manu māti pāri viņas spējām šajā grūtajā pārbaudījumā, un viņa nodzīvoja ilgu un ražīgu mūžu. Viņai bija apbrīnojami pozitīva ietekme uz saviem bērniem un mazbērniem. Tas Kungs svētīja mani, manus brāļus un māsas ar mīlestību, vienotību, ticību un noturību, kas kļuva par svarīgu mūsu dzīves daļu līdz pat šai dienai.
Bet kā ar manu tēti? Tāpat kā ar visiem, kuri nožēlo grēkus, viņš tika garīgi dziedināts, saņemot meklētās svētības, kuras ir pieejamas, pateicoties Glābēja Izpirkšanai. Viņš saņēma savu grēku piedošanu un tagad gaida Augšāmcelšanās brīnumu. Apustulis Pāvils mācīja: „Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.”8 Redzat, es sacīju Glābējam: „Mēs atvedām pie Tevis manu tēti, lai viņš tiktu dziedināts,” un tagad man ir skaidrs, ka Glābējs tiešām viņu dziedināja. Gileādas balzams darbojās Nīlsonu ģimenē — ne tādā veidā, kā mēs bijām domājuši, bet vēl nozīmīgākā veidā, kas ir svētījis un turpina svētīt mūsu dzīvi.
Jaunās Derības Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā Glābējs paveica visinteresantāko brīnumu. Tikai ar dažām zivīm un dažiem maizes klaipiem Glābējs pabaroja 5000 cilvēku. Esmu lasījis šo stāstu vairākas reizes, bet daļu no tās pieredzes es palaidu garām, un tai tagad manā dzīvē ir liela nozīme. Pēc tam, kad Glābējs pabaroja 5000 cilvēku, Viņš lūdza Savus mācekļus savākt pārpalikumus, ar kuriem piepildīja 12 grozus. Esmu prātojis, kāpēc Glābējs atvēlēja tam laiku. Man kļuva skaidrs, ka viena no mācībām, ko mēs varam mācīties no šī notikuma, ir šāda: Viņš varēja pabarot 5000 un vēl palika pāri. „Mana labvēlība ir pietiekama visiem cilvēkiem.”9 Glābēja pestīšanas un dziedināšanas spēks var dziedēt jebkuru grēku, brūci vai pārbaudījumu, lai cik lieli vai grūti tie būtu, — un vēl paliks pāri. Viņa labvēlība ir pietiekama.
Ar šīm zināšanām mēs varam virzīties uz priekšu ticībā, zinot, ka tad, kad pienāks grūti laiki — un tie noteikti pienāks — vai kad grēks pārņems mūsu dzīvi, Glābējs stāvēs ar „[dziedinājumu Savos spārnos]”,10 aicinot mūs nākt pie Viņa.
Es liecinu jums par Gileādas balzamu, Glābēju Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju un Viņa brīnumaino dziedināšanas spēku. Es liecinu par Viņa vēlmi jūs dziedināt. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.