Pilnīgāka pievēršanās Jēzum Kristum
Svētie Raksti un mūsu zināšanas par Dievu ir dāvanas — dāvanas, ko mēs pārāk bieži uzskatām par pašsaprotamām. Lolosim šīs svētības!
Liels paldies, elder Nīlson, par tavu brīnišķīgo vēstījumu. Mums tas bija nepieciešams.
Mani dārgie brāļi un māsas, prezidents Rasels M. Nelsons mums nesen mācīja: „Lai kaut ko paveiktu labi, ir jāpieliek pūles. Tas attiecas arī uz to, lai kļūtu par patiesu Jēzus Kristus mācekli. Savas ticības vairošana un paļaušanās uz Viņu prasa pūles.” Viens no ieteikumiem, ko viņš mums sniedza, lai vairotu ticību Jēzum Kristum, ir pašiem iesaistīties apmācībā, iedziļinoties Svētajos Rakstos, lai labāk izprastu Kristus misiju un kalpošanu. (Skat. „Kristus ir augšāmcēlies; ticība Viņam pārcels kalnus”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2021. g. maijs, 103. lpp.)
Mormona Grāmatā mēs mācāmies, ka Svētie Raksti bija nozīmīgi Lehija ģimenei — tik ļoti, ka Nefijs un viņa brāļi atgriezās Jeruzālemē, lai iegūtu misiņa plāksnes (skat. 1. Nefija 3.–4. nod.).
Svētie Raksti mums atklāj Dieva gribu, līdzīgi kā Liahona to atklāja Nefijam un viņa tēvam. Pēc tam, kad Nefijs salauza savu loku, viņam bija jāzina, kurp doties, lai iegūtu uzturu. Viņa tēvs Lehijs paskatījās uz Liahonu un redzēja, kas tajā bija rakstīts. Nefijs redzēja, ka Liahonas rādītāji darbojās saskaņā ar ticību, centību un uzmanību, ko viņi tiem pievērsa. Viņš arī redzēja skaidri salasāmus uzrakstus, kas deva viņiem sapratni par Tā Kunga ceļiem. Viņš atklāja, ka ar maziem līdzekļiem Tas Kungs var paveikt lielas lietas. Viņš paklausīja Liahonas norādījumiem. Viņš uzkāpa kalnā un ieguva uzturu savai ģimenei, kura tik ļoti bija cietusi no tā trūkuma. (Skat. 1. Nefija 16:23–31.)
Manuprāt, Nefijs bija tāds students, kurš nodevās Svētajiem Rakstiem. Mēs lasām, ka Nefijs priecājās par Svētajiem Rakstiem, pārdomāja tos savā sirdī un tos pierakstīja, lai viņa bērni varētu mācīties un gūt labumu (skat. 2. Nefija 4:15–16).
Prezidents Rasels M. Nelsons sacīja:
„Ja mēs „virzīsi[mies] uz priekšu, baudot Kristus vārdu, un pastāvēs[im] līdz galam, … [mums] būs mūžīgā dzīve” [2. Nefija 31:20].
Baudīt nenozīmē — tikai pagaršot. Baudīt nozīmē — izgaršot. Mēs „izgaršojam” Svētos Rakstus, studējot tos brīnišķīgu atklājumu un uzticīgas paklausības garā. Ja mēs baudām Kristus vārdus, tie tiek iegravēti uz mūsu „sirds plāksnēm” (2. korintiešiem 3:3). Tie kļūst par mūsu būtības neatņemamu daļu.” („Living by Scriptural Guidance”, Liahona, 2001. g. janv., 21. lpp.)
Ko mēs darīsim, ja mūsu dvēseles priecājas par Svētajiem Rakstiem?
Pieaugs mūsu vēlme piedalīties Israēla sapulcināšanā abās priekškara pusēs. Aicināt savu ģimeni un draugus uzklausīt misionārus būs kaut kas normāls un dabisks. Mēs būsim cienīgi, un mums būs derīga tempļa rekomendācija, lai pēc iespējas biežāk apmeklētu templi. Mēs strādāsim pie tā, lai atrastu, sagatavotu un iesniegtu templī savu priekšteču vārdus. Mēs uzticīgi ievērosim sabata dienu, katru svētdienu apmeklēsim baznīcu, lai atjaunotu savas derības ar To Kungu, cienīgi piedaloties Svētā Vakarēdiena pieņemšanā. Mēs apņemsimies palikt uz derību ceļa, dzīvodami ar katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes (skat. Mācības un Derību 84:44).
Ko jums nozīmē — priecāties par Tā Kunga lietām?
Priecāties par Svētajiem Rakstiem ir kas vairāk, nekā just izsalkumu vai slāpes pēc zināšanām. Nefijs savas dzīves laikā piedzīvoja lielu prieku. Taču viņš saskārās arī ar grūtībām un skumjām (skat. 2. Nefija 4:12–13). „Tomēr,” viņš teica, „es zinu, kam es esmu uzticējies.” (2. Nefija 4:19) Studējot Svētos Rakstus, mēs labāk sapratīsim Dieva glābšanas un paaugstināšanas ieceri un mēs paļausimies uz apsolījumiem, ko Viņš mums ir devis Svētajos Rakstos, kā arī mūsdienu praviešu solījumos un svētībās.
Kādu pēcpusdienu mēs ar sievu bijām uzaicināti ciemos pie kāda drauga. Viņu septiņus gadus vecais dēls Dāvids nekad nebija dzirdējis Bībeles stāstu par Dāvidu un Goliātu, un viņš vēlējās to dzirdēt. Klausoties stāstā, viņu aizkustināja tas, kā Dāvids ar savu ticību Israēla Dieva Vārdā ievainoja un nogalināja šo filistieti ar lingu un akmeni, bez zobena savā rokā (skat. 1. Samuēla 17. nod.).
Skatīdamies uz mani ar savām lielajām, tumšajām acīm, viņš man stingri pajautāja: „Kas ir Dievs?” Es viņam paskaidroju, ka Dievs ir mūsu Debesu Tēvs un ka mēs par Viņu mācāmies Svētajos Rakstos.
Pēc tam viņš man jautāja: „Kas ir Svētie Raksti?” Es viņam teicu, ka Svētie Raksti ir Dieva vārds un ka tajos viņš atradīs skaistus stāstus, kas viņam palīdzēs labāk iepazīt Dievu. Es palūdzu viņa mātei, izmantojot viņu mājās pieejamo Bībeli, nolasīt Dāvidam priekšā visu šo stāstu, pirms viņš dodas gulēt. Viņam bija prieks tajā klausīties. Svētie Raksti un mūsu zināšanas par Dievu ir dāvanas — dāvanas, ko mēs pārāk bieži uzskatām par pašsaprotamām. Lolosim šīs svētības!
Kad kā jaunietis kalpoju misijā, es novēroju, ka, mums mācot no Svētajiem Rakstiem, daudzu cilvēku dzīve izmainījās. Es atklāju, ka tiem piemīt spēks un tie var mainīt mūsu dzīvi. Katrs cilvēks, kuram mēs mācījām atjaunoto evaņģēliju, bija unikāla personība ar atšķirīgām vajadzībām. Svētie Raksti — jā, svēto praviešu pierakstītie pravietojumi — rādīja viņiem ceļu pie ticības Tam Kungam un grēku nožēlošanas un izmainīja viņu sirdis.
Svētie Raksti viņus piepildīja ar prieku, kad viņi saņēma iedvesmu, norādījumus, mierinājumu, spēku un risinājumus savu vajadzību apmierināšanai. Daudzi no viņiem nolēma veikt izmaiņas savā dzīvē un sāka ievērot Dieva baušļus.
Nefijs mudina mūs priecāties par Kristus vārdiem, jo Kristus vārdi mums pateiks visu, kas mums jādara (skat. 2. Nefija 32:3).
Es aicinu jūs izveidot pastāvīgu plānu Svēto Rakstu studēšanai. Rokasgrāmata „Nāciet, sekojiet Man!” ir lielisks resurss, kas mums ir pieejams, lai mācītu un mācītos evaņģēliju, pilnīgāk pievēršoties Jēzum Kristum un palīdzot mums līdzināties Viņam. Studējot evaņģēliju, mūsu mērķis nav tikai iegūt jaunu informāciju; mēs drīzāk cenšamies kļūt par „jaun[u] radījum[u]” (2. korintiešiem 5:17).
Svētais Gars vada mūs pie patiesības un liecina mums par patiesību (skat. Jāņa 16:13). Viņš apgaismo mūsu prātu un atjauno mūsu izpratni, un aizskar mūsu sirdi ar atklāsmi no Dieva, kas ir visas patiesības avots. Svētais Gars šķīsta mūsu sirdis. Tas iekveldina mūsos vēlmi — dzīvot saskaņā ar patiesību — un pačukst, kā to izdarīt. „Svētais Gars … [mums] visu mācīs” (Jāņa 14:26).
Runājot par vārdiem, ko Viņš atklāja pravietim Džozefam Smitam, mūsu Glābējs teica:
„Šie vārdi nav no cilvēkiem, nedz no cilvēka, bet no Manis; …
jo tā ir Mana balss, kas saka tos jums; jo tie jums ir doti ar Manu Garu, …
tādēļ jūs varat liecināt, ka jūs esat dzirdējuši Manu balsi un zināt Manus vārdus.” (Mācības un Derību 18:34–36)
Mums vajadzētu tiekties pēc Svētā Gara klātbūtnes. Šim mērķim būtu jānosaka mūsu lēmumi un jāvada mūsu domas un rīcība. Mums jātiecas pēc visa, kas ieaicina Gara ietekmi, un jānoraida viss, kas no šīs ietekmes nošķir.
Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Debesu Tēva mīļotais Dēls. Es mīlu savu Glābēju. Es esmu pateicīgs par Viņa Svētajiem Rakstiem un par Viņa praviešiem mūsdienās. Prezidents Nelsons ir Viņa pravietis. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.