Par vienu procentu labāks
Katrs mūsu centiens mainīties, lai arī cik niecīgs tas mums šķistu, var radīt vislielākās pārmaiņas mūsu dzīvē.
Vairāk nekā gadsimtu Lielbritānijas nacionālās velosipēdu sacīkšu komandas bija apsmiekls riteņbraukšanas aprindās. Ieslīguši viduvējībā, 100 gadu laikā britu velobraucēji olimpiskajās spēlēs bija izcīnījuši tikai dažas zelta medaļas, un vēl sliktāk viņiem bija veicies slavenajās Tour de France 3 nedēļu velosacensībās, kur neviens britu braucējs nebija uzvarējis pēdējo 110 gadu laikā. Britu riteņbraucēju situācija bija tik drūma, ka daži velosipēdu ražotāji pat atteicās pārdot velosipēdus britiem, baidoties, ka tas uz visiem laikiem sabojās viņu grūti nopelnīto reputāciju. Un, neskatoties uz milzīgajiem resursiem, kas tika ieguldīti vismodernākajās tehnoloģijās, un jauniem apmācību procesiem, nekas nelīdzēja.
Itin nekas, līdz pienāca 2003. gads, kad aizsākās nelielas, lielākoties nepamanītas izmaiņas, kas uz visiem laikiem izmainīja Lielbritānijas riteņbraukšanas sportu. Šī jaunā pieeja arī atklāja mūžīgu principu ar solījumu attiecībā uz mūsu bieži vien grūtajiem laicīgās dzīves centieniem sevis pilnveidošanā. Kādas tad tieši izmaiņas notika britu riteņbraukšanas sportā, kam ir liela saistība ar mūsu personīgajiem centieniem kļūt par labākiem Dieva dēliem un meitām?
2003. gadā tika nolīgts sers Deivs Breilsfords. Atšķirībā no iepriekšējiem treneriem, kuri mēģināja ieviest krasas izmaiņas, sers Breilsfords bija apņēmies īstenot stratēģiju, ko viņš dēvēja par „minimālo ieguvumu summēšanu”. Tas sevī ietvēra nelielu uzlabojumu ieviešanu it visā. Tāpēc pastāvīgi tika izvērtēti galvenie statistikas dati un tika ieguldītas pūles konkrētu trūkumu novēršanā.
Tas nedaudz līdzinās tam, ko pravietis Samuēls lamanietis nodēvēja par „piesardzīgu staigāšanu”.1 Šāds plašāks un visaptverošāks skatījums ļauj izvairīties no slazdiem, kas tuvredzīgi vērš uzmanību tikai uz acīmredzamo problēmu vai grēku. Breilsfords sacīja: „Viss princips radās no šādas idejas: ja jūs pa posmiem sadalāt visu, kas saistīts ar velobraukšanu, un pēc tam to visu uzlabojat par vienu procentu, tad, visu to sasummējot, jūs iegūstat ievērojamu uzlabojumu.”2
Viņa pieeja labi saskan ar Tā Kunga pieeju, kurš mums mācīja, cik būtisks ir šis 1 procents — pat uz pārējo 99 procentu rēķina. Protams, Viņš mācīja, ka evaņģēlija galvenais pienākums ir meklēt grūtībās nonākušos cilvēkus. Bet kā būtu, ja mēs to pašu principu piemērotu arī saldeni rūgtajam otrajam evaņģēlija principam — grēku nožēlošanai? Tā vietā, lai mēs būtu neapmierināti ar Baznīcu un dramatiskajām svārstībām, ko piedzīvojam, izdarot un nožēlojot grēkus, kā būtu, ja mēs pievērstu uzmanību konkrētām lietām, lai sasniegtu daudz labāku rezultātu? Tā vietā, lai censtos sevī pilnveidot visu, kā būtu, ja mēs censtos pilnveidot tikai vienu aspektu?
Piemēram, kā būtu, ja no jauna aplūkojot savu situāciju, jūs atklātu, ka esat atstājis novārtā Mormona Grāmatas lasīšanu katru dienu? Tā vietā, lai izmisīgi censtos vienā naktī izlasīt visas 531 lappuses, kā būtu, ja mēs apņemtos izlasīt tikai vienu procentu no visa apjoma — tās ir tikai piecas lappuses dienā — vai kādu citu skaitu, kas ir sasniedzams mērķis jūsu apstākļos? Vai nelielu, bet pastāvīgu ieguvumu sakopošana mūsu dzīvē galu galā varētu nest uzvaru pār vislielākajiem mūsu personīgajiem izaicinājumiem? Vai šāda pieeja cīņai ar mūsu vājībām patiešām var dot vēlamo rezultātu?
Slavenais autors Džeimss Klērs apgalvo, ka šāda stratēģija vairo panākumu gūšanas iespējas. Viņš apgalvo, ka „jaunus ieradumus veicina vēlme sevi pilnveidot. Ja jūs katru dienu varat kaut ko uzlabot par vienu procentu, līdz gada beigām jūs būsit 37 reizes labāks.”3
Breilsforda nelielie ieguvumi sākās ar acīmredzamajām lietām, piemēram, aprīkojumu, apģērba audumiem un treniņu grafiku. Taču viņa komanda pie tā neapstājās. Viņi turpināja atrast viena procenta uzlabojumus tādās aizmirstās un negaidītās jomās kā uzturs un pat apkopes nianses. Laika gaitā šie un neskaitāmi citi nelielie uzlabojumi kopumā deva satriecošus rezultātus, kas tika pieredzēti ātrāk, nekā kāds to būtu varējis iedomāties. Patiesi, viņi īstenoja mūžīgo principu — „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, nedaudz šur un nedaudz tur”.4
Vai nelieli pielāgojumi radīs „varenās pārmaiņas”,5 kuras vēlaties? Ja jūs to pareizi īstenosiet, tad es par 99 procentiem esmu pārliecināts, ka jā! Taču šai pieejai ir viens nosacījums — lai nelielie ieguvumi mums dotu labumu, mums pastāvīgi ik dienu ir jāpieliek pūles. Un, lai gan mēs, visticamāk, nekļūsim pilnīgi, mums ir jābūt apņēmības pilniem būt gan neatlaidīgiem, gan pacietīgiem. To darot, saldie pieaugošā taisnīguma augļi jums sniegs meklēto prieku un mieru. Kā mācīja prezidents Rasels M. Nelsons: „Nekas nav tik atbrīvojošs, tik cildinošs vai tik svarīgs mūsu individuālajam progresam, kā regulāra ikdienas grēku nožēlošana. Grēku nožēlošana nav notikums — tas ir process. Tā ir laimes atslēga un miers prātam. Kopā ar ticību grēku nožēlošana mums atver durvis uz Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas spēku.”6
Svētajos Rakstos ir ļoti skaidri aprakstīts, ka ticība ir grēku nožēlošanas priekšnoteikums. Sākotnēji ir nepieciešama tikai „kripatiņa ticības”.7 Un, ja mēs spēsim sakopot šīs „sinepju graudiņ[u]”8 domāšanas spējas, arī mēs savā dzīvē varēsim pieredzēt negaidītus un lielus uzlabojumus. Taču atcerieties, ka tāpat kā mums nevajadzētu censties pārtapt no Huņņu Atilas par māti Terēzi vienas dienas laikā, mums arī nevajadzētu pārorientēt savus pilnveidošanās centienus uzreiz, bet gan pakāpeniski. Pat ja jūsu dzīvē ir nepieciešams veikt daudz izmaiņu, sāciet ar kaut ko nelielu. Īpaši svarīgi tas ir tad, ja esat nomākts vai zaudējis drosmi.
Šis process ne vienmēr noris lineārā veidā. Pat paši apņēmīgākie mēdz pieredzēt neveiksmes. Tā kā es esmu pieredzējis šādu vilšanos savā dzīvē, es zinu, ka dažreiz mūs var pārņemt sajūta, ka mēs paejam 1 procentu uz priekšu un 2 atpakaļ. Tomēr, ja savā apņēmībā mēs paliekam drošsirdīgi un pastāvīgi pilnveidojamies par 1 procentu, tad Viņš, kurš „nesa mūsu ciešanas”,9 noteikti mums palīdzēs.
Protams, ja mēs esam iesaistīti smagos grēkos, Tas Kungs ir skaidri un nepārprotami norādījis, ka mums tas ir jāpārtrauc, jāsaņem palīdzība no sava bīskapa un nekavējoties no tiem jānovēršas. Taču, kā norādīja elders Deivids A. Bednārs: „Tas Kungs vēlas, lai mēs spertu mazus, nemitīgus, pakāpeniskus garīgās pilnveidošanās soļus. Sagatavošanās staigāt nevainīgi Dieva priekšā ir viens no galvenajiem laicīgās dzīves mērķiem un visa mūža uzdevums; tas neveidojas no neregulāriem garīgo aktivitāšu uzplūdiem.”10
Tātad, vai ir iespējams panākt reālas pārmaiņas, nožēlojot grēkus pamazām? Kādu pieredzi guva britu velobraucēji? Padomājiet, kas ir noticis ar britu riteņbraukšanas sportu pēdējo divu desmitgažu laikā kopš šīs filozofijas ieviešanas. Britu riteņbraucēji tagad ir sešas reizes apbrīnojami triumfējuši pieminētajā Tour de France turnīrā. Pēdējo četru olimpisko spēļu laikā Lielbritānija ir bijusi visveiksmīgākā valsts visās riteņbraukšanas disciplīnās. Un nesen aizvadītajās Tokijas olimpiskajās spēlēs Lielbritānija riteņbraukšanā ieguva vairāk zelta medaļu nekā jebkura cita valsts.
Britu riteņbraucēji (pulksteņrādītāja virzienā, sākot ar augšējo kreiso fotoattēlu) Frīdemana Vogela, Džona Gailsa un Grega Beikera fotoattēli/Getty Images
Taču daudz spožāks par pasaules sudrabu vai zeltu mūsu ceļā uz mūžību ir apsolījums, ka mēs patiesi tiksim vadīti „Kristus uzvaras gājienā”.11 Un, apņemoties veikt nelielus, bet pastāvīgus uzlabojumus, mums tiek apsolīts „nevīstoš[s] godības vainag[s]”.12 Lai jūs varētu baudīt šo nemainīgo godību, es aicinu jūs izvērtēt savu dzīvi un noteikt, kas ir apturējis vai palēninājis jūsu virzību pa derību ceļu. Pēc tam paraugieties plašāk. Tiecieties pēc vienkāršiem, taču īstenojamiem uzlabojumiem savā dzīvē, kas sagādās lielu prieku, jo būsit kļuvuši kaut nedaudz labāki.
Atcerieties, ka Dāvids izmantoja tikai vienu mazu akmeni, lai uzveiktu šķietami neuzvaramu milzi. Taču viņš bija sagatavojis vēl četrus akmeņus. Līdzīgi Almas jaunākā ļaunos nolūkus un mūžīgo likteni mainīja viena vienkārša, nozīmīga doma — atmiņas par sava tēva mācībām par Jēzus Kristus glābjošo žēlastību. Tas attiecas arī uz mūsu Glābēju, kurš, būdams bez grēka, „nesaņēma uzreiz no pilnības, bet turpināja no labvēlības uz labvēlību, līdz Viņš saņēma pilnību”.13
Tā kā pat zvirbulis nemirst bez [Dieva] ziņas, Viņš arī mūsu dzīvēs pamana gan mazos mirkļus, gan nozīmīgos notikumus. Viņš ir gatavs jums palīdzēt neatkarīgi no tā, ko jūs izvēlēsities sevī pilnveidot, iedvesmojoties no šīs konferences. Jo katrs mūsu centiens mainīties, lai arī cik niecīgs tas mums šķistu, var radīt vislielākās pārmaiņas mūsu dzīvē.
Tāpēc elders Nīls A. Maksvels mācīja: „Katrs taisnīgas vēlmes apliecinājums, katrs kalpošanas darbs un katrs pielūgsmes centiens, lai arī cik mazs un pakāpenisks tas būtu, veido mūsu garīgumu.”14 Patiesi, ar mazām, vienkāršām un, jā, pat tikai ar viena procenta lietām var īstenot diženas lietas.15 Galīgā uzvara ir simtprocentīgi droša, „pēc tam, kad mēs esam izdarījuši visu, ko varam”,16 mēs to gūsim caur mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus spēku, nopelniem un žēlastību. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.