Svētuma došana Tam Kungam
Upurēšana ir mazāk saistīta ar „atsacīšanos” un vairāk — ar „došanu” Tam Kungam.
Pagājušajā gadā, kad kalpoju Āzijas ziemeļu reģiona prezidijā, man piezvanīja prezidents Rasels M. Nelsons, aicinot mani kļūt par otro padomnieku prezidējošajā bīskapībā. Viņš laipni uzaicināja manu sievu Loriju pievienoties sarunai. Pēc sarunas mēs vēl aizvien bijām apjukuši, un mana sieva jautāja: „Ko vispār dara prezidējošā bīskapība?” Pēc pārdomu brīža es atbildēju: „Es īsti nezinu!”
Gadu vēlāk — un izjutis dziļu pazemību un pateicību — es varu atbildēt uz sievas jautājumu ar lielāku izpratni. Cita starpā prezidējošā bīskapība pārrauga Baznīcas labklājības un humānās palīdzības darbu. Tagad šis darbs aptver visu zemeslodi un svētī vairāk Dieva bērnu nekā jebkad agrāk.
Mums kā prezidējošajai bīskapībai palīdz brīnišķīgie Baznīcas darbinieki un citi, tostarp Palīdzības biedrības vispārējais prezidijs, kas kopā ar mums kalpo Baznīcas labklājības un pašpaļāvības izpildkomitejā. Tā kā esam šīs komitejas locekļi, Augstākais prezidijs lūdza mani — kā arī māsu Šeronu Jūbenku, kura mūs uzrunāja vakar vakarā, — dalīties ar jums jaunākajā informācijā par Baznīcas nesenajiem centieniem humānās palīdzības jomā. Viņi arī īpaši lūdza, lai mēs izsakām viņu lielo pateicību — tādēļ ka, brāļi un māsas, tieši jūs esat padarījuši šos humānos centienus iespējamus.
Ar bažām vērojot Covid-19 izraisītās krīzes sākotnējo ekonomisko ietekmi visā pasaulē, mēs būtu varējuši sagaidīt samazinājumu naudas ziedojumos, ko svētie varētu sniegt. Galu galā mūsu pašu Baznīcas locekļi nebija imūni pret pandēmijas radītajām likstām. Iedomājieties mūsu sajūtas, kad mēs novērojām gluži pretējo! Humānās palīdzības ziedojumi 2020. gadā izrādījās lielāki nekā jebkad, un šogad tie, iespējams, būs vēl lielāki. Pateicoties jūsu dāsnumam, Baznīca ir spējusi īstenot visplašāko darbību kopš Humānās palīdzības fonda izveides, īstenojot vairāk nekā 1500 Covid palīdzības projektu vairāk nekā 150 valstīs. Šie ziedojumi, ko jūs tik nesavtīgi esat ziedojuši Tam Kungam, ir pārvērsti par dzīvību uzturošu pārtiku, skābekli, medicīniskām precēm un vakcināciju tiem, kuri citādi to nebūtu saņēmuši.
Tikpat nozīmīgs kā preču ieguldījums ir milzīgais laika un enerģijas apjoms, ko Baznīcas locekļi ziedo humānās palīdzības mērķiem. Pat plosoties pandēmijai, nemitīgās dabas katastrofas, civilie konflikti un ekonomiskā nestabilitāte aizvien piespiež miljoniem cilvēku pamest savas mājas. Apvienoto Nāciju Organizācija tagad ziņo, ka pasaulē ir vairāk nekā 82 miljoni piespiedu kārtā pārvietotu cilvēku.1 Pieskaitiet tam miljoniem citu cilvēku, kuri izlēmuši bēgt no nabadzības vai apspiešanas, meklējot labāku dzīvi sev vai saviem bērniem, un jūs varat sākt saskatīt šīs globālās situācijas apmērus.
Man ir prieks ziņot, ka, pateicoties tik daudzu brīvprātīgo darbam un talantiem, Baznīca vada bēgļu un imigrantu uzņemšanas centrus vairākās vietās ASV un Eiropā. Un, pateicoties jūsu ziedojumiem, mēs nodrošinām preces, finansējumu un brīvprātīgos, lai palīdzētu līdzīgām programmām, ko vada citas organizācijas visā pasaulē.
Atļaujiet man izteikt sirsnīgu pateicību tiem svētajiem, kuri ir sniegušies pretī, lai pabarotu, apģērbtu, draudzīgi izturētos un palīdzētu šiem bēgļiem iekārtoties un kļūt pašpietiekamiem.
Vakar vakarā māsa Jūbenka dalījās ar jums dažos svēto brīnišķīgajos centienos šajā sakarā. Domājot par šiem centieniem, manas domas bieži pievēršas upurēšanas principam un šā principa tiešajai saistībai ar diviem augstākajiem baušļiem — mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko.
Mūsdienu lietojumā termins upurēšana ietver nozīmi — „atsacīties” no kaut kā Tā Kunga un Viņa valstības labā. Tomēr senajos laikos vārda upurēšana nozīme bija ciešāk saistīta ar šī vārda divām latīņu saknēm: sacer, kas nozīmē „sakrāls” vai „svēts”, un facere, kas nozīmē — „padarīt”.2 Tādējādi senatnē upurēšana nozīmēja — burtiski „padarīt kaut ko vai kādu svētu”.3 Šādā skatījumā upurēšana ir process, kā kļūt svētiem un iepazīt Dievu, nevis kāds notikums vai rituāla „atsacīšanās” no lietām Tā Kunga labā.
Tas Kungs teica: „Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri.”4 Tas Kungs vēlas, lai mēs kļūtu svēti,5 lai mums būtu žēlsirdība6 un lai mēs Viņu iepazītu.7 Apustulis Pāvils mācīja: „Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.”8 Galu galā Tas Kungs vēlas mūsu sirdi; Viņš vēlas, lai mēs kļūtu par jaunām radībām Kristū.9 Viņš pamācīja nefijiešus: „Jūs upurēsit Man kā ziedojumu salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu.”10
Upurēšana ir mazāk saistīta ar „atsacīšanos” un vairāk ar „došanu” Tam Kungam. Virs katra mūsu tempļa ieejas ir iegravēti vārdi „Svētums Tam Kungam; Tā Kunga nams”. Ievērojot savas derības ar upuri, mēs tiekam darīti svēti caur Jēzus Kristus labvēlību, un pie svētā tempļa altāriem, esot ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu, mēs dodam savu svētumu Tam Kungam. Elders Nīls A. Maksvels mācīja: „Savas gribas [vai sirds11] pakļaušana ir vienīgais, ko mēs varam dot Dievam, jo tā patiesi ir mūsu. … Tomēr, kad mēs visbeidzot pakļaujam sevi, ļaujot savai gribai saplūst ar Dieva gribu, mēs patiešām kaut ko dodam Viņam!”12
Ja mūsu upuri citu cilvēku labā tiek aplūkoti no „atsacīšanās” viedokļa, tad mēs varētu uzskatīt tos par nastām un zaudēt drosmi, kad mūsu upuri netiek atzīti vai atalgoti. Savukārt, skatoties no „došanas” Tam Kungam skatpunkta, mūsu upuri citu cilvēku labā kļūst par dāvanām, un dāsnas došanas prieks pats par sevi kļūst par atalgojumu. Atbrīvoti no vajadzības pēc citu cilvēku mīlestības, novērtējuma vai atzinības, mūsu upuri kļūst par šķīstākajām un dziļākajām mūsu pateicības un mīlestības izpausmēm pret Glābēju un mūsu līdzcilvēkiem. Jebkāda augstprātīga pašuzupurēšanās izjūta piekāpjas pateicības, augstsirdības, pieticības un prieka sajūtu priekšā.13
Kaut kas tiek padarīts svēts — vai tā būtu mūsu dzīve, mūsu manta, mūsu laiks vai mūsu talanti —, nevis vienkārši atsakoties no tiem, bet drīzāk veltot14 tos Tam Kungam. Šāda dāvana ir Baznīcas humānās palīdzības darbs. Tas ir svēto kopējais veltīto ziedojumu devums — mūsu mīlestības izpausme pret Dievu un Viņa bērniem.15
Stīvs un Anita Kenfīldi pārstāv tos pēdējo dienu svētos visā pasaulē, kuri paši ir piedzīvojuši došanas Tam Kungam pārveidojošās svētības. Kenfīldiem kā labklājības un pašpaļāvības misionāriem tika lūgts sniegt palīdzību bēgļu nometnēs un imigrantu centros visā Eiropā. Savā profesionālajā sfērā māsa Kenfīlda bija pasaules līmeņa interjera dizainere, un viņu nolīga turīgi klienti, lai izdaiļotu savas greznās mājas. Pēkšņi viņa nonāca tādā pasaulē, kas bija pilnīgi pretēja, jo viņa kalpoja cilvēkiem, kas bija zaudējuši gandrīz visus pasaulīgos labumus. Viņas vārdiem sakot, viņa apmainīja „marmora celiņus pret klona grīdu” un, to darot, guva neizmērojamu piepildījumu, kad abi ar vīru sāka palīdzēt — un drīz vien mīlēt un pieņemt tos, kam bija vajadzīgas viņu rūpes.
Kenfīldi novēroja: „Mēs nejutāmies tā, it kā būtu „atsacījušies” no kaut kā, lai kalpotu Tam Kungam. Mūsu vēlme bija vienkārši „dot” Viņam mūsu laiku un enerģiju, lai svētītu Viņa bērnus jebkādā veidā, ko Viņš uzskatītu par atbilstošu, izmantojot mūs. Strādājot kopā ar mūsu brāļiem un māsām, viss ārējais — visas atšķirības mūsu izcelsmē vai mantās — izzuda, un mēs vienkārši redzējām cits cita sirdi. Nav tādu profesionālo panākumu vai materiālo ieguvumu, kas varētu līdzināties tam, kā mūs bagātināja šī pieredze, kalpojot starp pazemīgākajiem Dieva bērniem.”
Kenfīldu stāsts un vēl daudzu citu stāsti man ir palīdzējuši novērtēt kādas vienkāršas, tomēr dziļdomīgas Sākumskolas dziesmas vārdus:
„Dod!” saka avotiņš,
No kalna traucoties.
„Kaut esmu mazs, bet tik un tā
Kļūst zāle zaļāka.”
Jā, katrs no mums ir mazs, taču kopā traucoties, lai dotu Dievam un saviem līdzcilvēkiem, lai kur mēs dotos, dzīves tiek bagātinātas un svētītas.
Šīs dziesmas trešais pants ir mazāk zināms, taču noslēdzas ar šo mīlošo uzaicinājumu:
Dārgie brāļi un māsas, kad mēs dzīvojam Dievam un citiem, veltot savus līdzekļus, laiku un, jā, pat paši sevi, mēs padarām pasauli mazliet zaļāku, Dieva bērnus mazliet laimīgākus un šajā procesā kļūstam mazliet svētāki.
Lai Tas Kungs jūs bagātīgi svētī par upuriem, ko jūs tik devīgi Viņam dodat.
Es liecinu, ka Dievs dzīvo. „Svētuma Cilvēks ir Viņa Vārds.”17 Jēzus Kristus ir Viņa Dēls, un Viņš ir visu labo dāvanu devējs.18 Lai mēs caur Viņa labvēlību un savu derību ievērošanu, nesot upurus, tiktu padarīti par svētiem un arvien Tam Kungam dāvātu vairāk mīlestības un svētuma.19 Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.