Skaties tālāk uz priekšu!
Koncentrēšanās uz vissvarīgāko — jo īpaši uz to, kas atrodas „tālāk priekšā”, jeb uz mūžīgām lietām — ir galvenais, lai veiksmīgi izmanevrētu pa šo dzīvi.
Kad sasniedzu 15 gadu vecumu, es saņēmu mācekļa braukšanas atļauju, kas man ļāva vadīt automašīnu, ja ar mani kopā bija viens no maniem vecākiem. Kad mans tēvs pajautāja, vai vēlos doties izbraucienā, es biju sajūsmā.
Viņš nobrauca dažas jūdzes līdz pilsētas nomalei, uz garu, taisnu divjoslu ceļu, ko nedaudzi izmantoja — būtu jāatzīmē, ka, visticamāk, tā bija vienīgā vieta, kur viņš jutās droši. Viņš apturēja auto ceļa malā, un mēs samainījāmies vietām. Viņš man deva dažus norādījumus un tad sacīja: „Lēnām izbrauc uz ceļa un brauc, līdz palūgšu apstāties.”
Es precīzi sekoju viņa norādēm. Bet pēc kādām 60 sekundēm viņš paziņoja: „Dēls, apturi mašīnu! Man paliek nelabi. Tu svārsties pa visu ceļu.” Viņš jautāja: „Uz ko tu skaties?”
Sajūtot nelielu aizkaitinājumu, es sacīju: „Es skatos uz ceļu.”
Tad viņš teica: „Es vēroju tavu skatienu, un tu skaties tikai uz to, kas ir mašīnas motora pārsega priekšā. Ja tu neskatīsies tālāk par savu degungalu, tu nekad nespēsi braukt taisni.” Tad viņš uzsvēra: „Skaties tālāk uz priekšu. Tas tev palīdzēs braukt taisni.”
Savos 15 gados es nodomāju, ka tā bija laba braukšanas stunda. Kopš tā laika esmu sapratis, ka tā bija arī laba dzīves pamācība. Koncentrēšanās uz vissvarīgāko — jo īpaši uz to, kas atrodas „tālāk priekšā”, jeb uz mūžīgām lietām — ir galvenais, lai veiksmīgi izmanevrētu pa šo dzīvi.
Kādā reizē Glābējs vēlējās pabūt vienatnē, tādēļ „Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt”.1 Viņš aizsūtīja prom Savus mācekļus un teica, lai tie pārceļas uz jūras otru krastu. Nakts melnumā kuģis, uz kura bija mācekļi, piedzīvoja nežēlīgu vētru. Jēzus devās viņus glābt, taču to darīja neparastā veidā. Svētajos Rakstos mēs varam lasīt: „Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.”2 Kad tie Viņu redzēja, tie sāka baiļoties, jo nodomāja, ka tas, kas viņiem tuvojās, bija kāds spoks vai rēgs. Jēzus, sajuzdams viņu satraukumu un vēlēdamies nomierināt viņu prātus un sirdis, uzrunāja tos: „Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!”3
Pēteris sajuta ne tikai mieru, bet arī iedrošinājumu. Vienmēr drosmīgais un bieži vien impulsīvais Pēteris sauca uz Jēzu: „Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.”4 Jēzus tam atbildēja ar Savu pazīstamo un mūžīgo aicinājumu: „Nāc!”5
Pēteris, noteikti būdams sajūsmā par šo iespēju, izkāpa no laivas nevis ūdenī, bet uz ūdens. Kad viņa skats bija vērsts uz Glābēju, viņš varēja paveikt neiespējamo, pat staigāt pa ūdens virsmu. Sākumā negaiss Pēteri nebiedēja. Taču „liel[ā]”6 vētra galu galā novērsa viņa uzmanību. Bailes atgriezās. Tā rezultātā samazinājās viņa ticība, un viņš sāka grimt. „Viņš brēca un sacīja: „Kungs, palīdzi man!””7 Glābējs, kurš vienmēr ir gatavs glābt, izstiepa roku un palīdzēja viņam nokļūt drošībā.
No šī brīnumainā stāsta mēs varam mācīties neskaitāmas lietas, taču es runāšu par trim.
Koncentrējieties uz Kristu
Pirmā mācība: koncentrējieties uz Jēzu Kristu. Kamēr Pētera skats koncentrējās uz Jēzu, viņš varēja staigāt pa ūdens virsmu. Kamēr vien viņš koncentrējās uz Glābēju, vētra, viļņi un vējš nespēja viņu satricināt.
Izpratne par mūsu augstāko mērķi palīdz mums noteikt, uz ko mums vajadzētu koncentrēties. Mums neveiksies spēlē, ja mēs nezināsim, kāds ir tās mērķis, tieši tāpat mēs nevaram nodzīvot jēgpilnu dzīvi, ja nezinām tās nolūku. Viena no Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija varenajām svētībām ir tāda, ka tas, visa cita starpā, sniedz atbildi uz jautājumu: „Kāda ir dzīves jēga?” „Mūsu mērķis šajā dzīvē ir gūt prieku un sagatavoties atgriezties Dieva klātbūtnē.”8 Mums ir jāatceras, ka mēs esam šeit, uz Zemes, lai sagatavotos atgriezties dzīvot ar Dievu, jo šīs zināšanas mums palīdz koncentrēties uz to, kas mūs ved pie Kristus.
Koncentrēšanās uz Kristu prasa disciplinētību, īpaši, kad runa ir par mazajiem, vienkāršajiem garīgajiem paradumiem, kas mums palīdz kļūt par labākiem mācekļiem. Bez disciplinētības nav nekādas māceklības.
Mūsu koncentrēšanās uz Kristu kļūst skaidrāka, kad mēs skatāmies tālāk uz priekšu — uz to, kur vēlamies būt un par ko vēlamies kļūt — un tad atrodam laiku, lai katru dienu darītu to, kas mums palīdzēs tur nokļūt. Koncentrēšanās uz Kristu var mums atvieglot lēmumu pieņemšanu un sniegt izpratni par to, kā labāk izmantot mūsu laiku un resursus.
Kaut arī ir daudz lietu, kurām ir vērts pievērst savu uzmanību, Pētera piemērs mums māca, cik svarīgi ir vienmēr turēt Kristu mūsu uzmanības centrā. Tikai caur Kristu mēs varam atgriezties, lai dzīvotu ar Dievu. Mēs paļaujamies uz Kristus labvēlību, cenšoties kļūt Viņam līdzīgi un tiecoties pēc Viņa piedošanas un stiprinošā spēka, kad ciešam neveiksmes.
Sargieties no uzmanības novērsējiem
Otrā mācība: sargieties no uzmanības novērsējiem. Kad Pētera skatiens novērsās no Jēzus un pievērsās vējam un viļņiem, kas sitās pret viņa kājām, viņš sāka grimt.
„Motora pārsega priekšā jeb pašā degungalā” atrodas daudz lietu, kas var novērst mūsu uzmanību no Kristus un mūžīgajām lietām „tālāk priekšā”. Velnam lieliski padodas novērst uzmanību. No Lehija sapņa mēs uzzinām, ka balsis no lielās un plašās ēkas cenšas aizvilināt mūs pie tā, kas mūs novirzīs no sagatavošanās ceļa, kas ved atpakaļ pie Dieva.9
Taču ir arī citas, mazāk pamanāmas lietas, kas var novērst uzmanību un būt tikpat bīstamas. Kā vēstī teiciens: „Lai ļaunums triumfētu, ir nepieciešams tikai tas, lai labi cilvēki neko nedarītu.” Pretinieks ir apņēmības pilns panākt, lai labi cilvēki nedarītu neko vai izšķiestu savu laiku tam, kas novērsīs uzmanību no viņu cēlajiem nolūkiem un mērķiem. Piemēram, dažas lietas, ja tiek izmantotas ar mēru, var kalpot par veselīgu atslodzi, taču bez disciplīnas tās var kļūt par neveselīgiem uzmanības novērsējiem. Pretinieks apzinās, ka šiem traucēkļiem nav obligāti jābūt sliktiem vai amorāliem, lai tie mums efektīvi laupītu laiku un uzmanību.
Mēs varam tikt izglābti
Trešā mācība: mēs varam tikt izglābti. Kad Pēteris sāka grimt, viņš iesaucās: „„Kungs, palīdzi man!” Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra.”10 Kad mēs grimstam, kad saskaramies ar ciešanām vai kad jūtamies nedroši, arī mēs varam tikt izglābti.
Saskaroties ar ciešanām un pārbaudījumiem, jūs, iespējams, līdzīgi man cerat, ka glābšana būs tūlītēja. Taču atcerieties, ka Glābējs nāca apustuļiem palīgā tikai gaiļos (nakts izskaņā) — pēc tam, kad viņi bija pavadījuši lielāko nakts daļu, cīnoties ar vētru.11 Mēs varētu lūgt Dievu, lai palīdzība, ja ne uzreiz, vismaz nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos. Kad esam spiesti gaidīt, varam būt pārliecināti, ka Glābējs vienmēr redz notiekošo, rūpējoties par to, lai mums nebūtu jāiztur vairāk, nekā spējam panest.12 Jūs, kas gaidāt nakts izskaņā un varbūt joprojām ciešanu mākti — nezaudējiet cerību! Glābšana vienmēr nāk pie uzticīgajiem, vai tas būtu laicīgajā dzīvē vai mūžībā.
Dažkārt mēs grimstam mūsu pašu kļūdu un pārkāpumu dēļ. Ja jūs grimstat šo iemeslu dēļ, izdariet priekpilno grēku nožēlošanas izvēli.13 Es ticu, ka nav daudz tāda, kas Glābējam sagādā vairāk prieka, kā to dvēseļu glābšana, kas vēršas vai atgriežas pie Viņa.14 Svētajos Rakstos ir daudz stāstu par cilvēkiem, kas reiz bija krituši un nepilnīgi, bet kuri nožēloja grēkus un kļuva nelokāmi ticībā Kristum. Es domāju, ka šie stāsti Svētajos Rakstos ir iekļauti ar nolūku, lai mums atgādinātu, ka Glābēja mīlestība pret mums un Viņa spēks mūs atpestīt ir bezgalīgi. Ne tikai Glābējs izjūt prieku, kad mēs nožēlojam grēkus, bet arī mēs paši gūstam lielu prieku.
Noslēgums
Es jūs aicinu apzināti „skatīties tālāk uz priekšu” un pievērst vairāk uzmanības tam, kam patiešām ir nozīme. Kaut mēs varētu paturēt Kristu mūsu uzmanības centrā! Starp visiem traucēkļiem, lietām, kas atrodas „motora pārsega priekšā”, un viesuļvētrām visapkārt mums es liecinu, ka Jēzus ir mūsu Glābējs un mūsu Pestītājs, un mūsu Atbrīvotājs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.