Uzticieties no jauna!

Elders Gerits V. Gongs

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Paļaušanās uz Dievu un citam uz citu sniedz debesu svētības.

Reiz, kad vēl biju ļoti jauns, es iedomājos par bēgšanu no mājām. Man kā mazam zēnam šķita, ka neviens mani nemīl.

Mana vērīgā māte uzklausīja un mierināja mani. Mājās es biju drošībā.

Vai jūs jebkad ir pārņēmusi sajūta par bēgšanu prom no mājām? Bieži vien bēgšana no mājām nozīmē, ka uzticība ir sairusi vai zaudēta — uzticība sev, apkārtējiem, Dievam. Kad uzticība tiek apšaubīta, mēs domājam par to, kā uzticēties no jauna.

Mans vēstījums šodien ir šāds — neatkarīgi no tā, vai mēs dodamies mājās vai atgriežamies mājās, Dievs nāks mums pretī, lai mūs satiktu.¹ Viņā mēs varam rast ticību un drosmi, gudrību un izpratni, lai uzticētos no jauna. Tāpat Viņš lūdz, lai mēs dotu gaismu cits citam, lai mēs būtu piedodošāki un mazāk tiesājoši pret sevi un citiem, lai Viņa Baznīca varētu būt tā vieta, kur mēs jūtamies kā mājās — neatkarīgi no tā, vai nākam pirmo vai kārtējo reizi.

Uzticība ir ticības izpausme. Dievs turpina ticēt mums. Tomēr cilvēku uzticību var iedragāt vai salauzt, ja:

kāds draugs, darba kolēģis vai kāds, kam mēs uzticamies, nav patiess, sāpina mūs vai ļaunprātīgi mūs izmanto;²
kad laulības partneris ir neuzticīgs;
kad kāds, kuru mīlam, iespējams, negaidīti saskaras ar nāvi, savainojumu vai slimību;
kad mēs saskaramies ar kādu negaidītu evaņģēlija jautājumu, iespējams, saistītu ar Baznīcas vēsturi vai Baznīcas noteikumiem, un kāds saka, ka mūsu Baznīca kaut kādā veidā to ir slēpusi vai nav teikusi patiesību.

Citi gadījumi var nebūt tik specifiski, taču vienlīdz nozīmīgi.

Varbūt mēs nejūtam, ka Baznīca mums ir īstā vieta un ka mēs tajā iederamies, vai varbūt jūtamies citu tiesāti.

Lai gan mēs esam darījuši visu, kas no mums bija sagaidīts, tomēr vēlamo rezultātu nav. Neskatoties uz mūsu personīgajām pieredzēm ar Svēto Garu, mēs varbūt vēl nejūtamies droši par zināšanām, ka Dievs dzīvo vai ka evaņģēlijs ir patiess.

Daudzi mūsdienās izjūt lielu nepieciešamību atjaunot uzticību cilvēku attiecībām un mūsdienu sabiedrībai.³

Domājot par uzticēšanos, mēs zinām, ka Dievs ir patiesības Dievs un „nevar melot”.⁴ Mēs zinām, ka patiesība ir zināšanas par to, kas ir un kas bija, un kas būs.⁵ Mēs zinām, ka nepārtrauktā atklāsme un iedvesma pielāgo nemainīgo patiesību mainīgajiem apstākļiem.

Mēs zinām, ka lauztas derības salauž sirdis. „Es rīkojos muļķīgi,” viņš saka. „Vai tu man kādreiz varēsi piedot?” Vīrs un sieva var sadoties rokās, cerot atkal rast savstarpēju uzticību. Kādā citā situācijā ieslodzītais pārdomā: „Ja es būtu ievērojis Gudrības vārdu, tad es pašlaik šeit neatrastos.”

Mēs iepazīstam prieku, atrodoties uz Tā Kunga derību takas, un aicinājumi kalpot Viņa Baznīcā ir uzaicinājums sajust Dieva uzticību un mīlestību pret mums un citam pret citu. Baznīcas locekļi, tostarp neprecētie pieaugušie, pastāvīgi kalpo Baznīcā un mūsu sabiedrības labā.

Iedvesmas vadīti, bīskapības locekļi aicina kādu jaunu pāri kalpot bīskapijas „Šūpulīša” klasē. Sākumā vīrs sēž telpas stūrī — nošķirts un attālināts. Pamazām viņš sāk bērniem uzsmaidīt. Vēlāk šis pāris pauž pateicību. Viņi saka, ka pirms kāda laika sieva vēlējās bērnus, bet vīrs — ne. Kalpošana viņus ir izmainījusi un vienojusi. Tā ir arī ienesusi bērnu prieku viņu laulībā un mājās.

Kādā citā pilsētā jauna māmiņa ar maziem bērniem un vīru jūtas pārsteigti un rūpju pārņemti, taču piekrīt, kad viņu aicina kalpot par Palīdzības biedrības prezidenti bīskapijā. Drīz pēc tam sniega vētra pārrauj elektrības padevi, kā rezultātā veikalu plaukti paliek tukši un mājas — tik aukstas kā ledus kastes. Tā kā viņiem ir elektrība un apkure, šī jaunā ģimene dāsni atver savas mājas vairākām ģimenēm un indivīdiem, lai pārciestu šo vētru.

Uzticība kļūst reāla, kad mēs ar ticību paveicam grūtas lietas. Kalpošana un ziedošanās vairo spējas un šķīsta sirdis. Paļaušanās uz Dievu un citam uz citu sniedz debesu svētības.

Pēc pārciesta audzēja kādu uzticīgu brāli notriec automašīna. Tā vietā, lai izjustu žēlumu pret sevi, viņš lūdzoši jautā: „Ko es varu mācīties no šīs pieredzes?” Intensīvās terapijas nodaļā viņš saņem pamudinājumu ievērot kādu medmāsu, kas raizējas par savu vīru un bērniem. Sāpju pārņemts pacients atrod atbildes, jo uzticas Dievam un tiecas palīdzēt citiem.

Kāds brālis, kuram ir izaicinājums ar pornogrāfiju, gaida pie staba prezidenta kabineta durvīm, kamēr staba prezidents lūdz Dievu, lai zinātu, kā palīdzēt. Viņš saņem skaidru pamudinājumu: „Atver durvis un ielaid šo brāli iekšā.” Ticībā un paļāvībā, ka Dievs palīdzēs, priesterības vadītājs atver durvis un apskauj šo brāli. Abi sajūt pārveidojošo mīlestību un uzticību Dievam un viens otram. Saņēmis iedrošinājumu, šis brālis var sākt nožēlot grēkus un mainīties.

Lai arī mūsu katra individuālie apstākļi ir personīgi, evaņģēlija principi un Svētais Gars var palīdzēt mums zināt — vai, kā un kad atkal varam citiem uzticēties. Ja uzticība tiek lauzta vai nodota, tas ir nepatīkami un tā ir patiesa vilšanās; tikpat patiesa ir vajadzība pēc izpratnes, lai zinātu, kad izrādīt ticību un drosmi, lai atkal uzticētos cilvēkiem.

Tomēr, runājot par Dievu un personisko atklāsmi, prezidents Rasels M. Nelsons apliecina: „Jums nav jāšaubās par to, kam jūs varat nešaubīgi uzticēties.”⁶ Mēs vienmēr varam paļauties uz Dievu. Tas Kungs mūs pazīst labāk un mīl vairāk, nekā mēs pazīstam vai mīlam paši sevi. Viņa bezgalīgā mīlestība un pilnīgās zināšanas par pagātni, tagadni un nākotni padara Viņa derības un solījumus nemainīgus un drošus.

Uzticieties tam, kas Svētajos Rakstos tiek saukts — „laika gaitā”.⁷ Ar Dieva svētību, laika ritējumu un pastāvīgu ticību un paklausību mēs varam iegūt apņēmību un mieru.

Tas Kungs mierina:

„Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu.”⁸

„Ļauj Viņam rūpju nastu nest, uz Viņu paļaujies!”⁹

„Uz Zemes nav ciešanu, ko debess nespētu dziedēt.”¹⁰

Paļaujieties uz Dievu¹¹ un Viņa brīnumiem. Mēs un mūsu attiecības var mainīties. Pateicoties Tā Kunga Kristus īstenotajai Izpirkšanai, mēs varam atmest savu savtīgo, miesīgo patību un kļūt par Dieva bērniem — pakļāvīgiem, pazemīgiem,¹² ticības un atbilstošas paļāvības pilniem. Kad mēs nožēlojam grēkus, kad mēs atzīstam un atmetam savus grēkus, Tas Kungs saka, ka Viņš tos vairs nepiemin.¹³ Nav tā, ka Viņš aizmirstu; drīzāk — apbrīnojamā veidā — šķiet, ka Viņš izvēlas tos neatcerēties, un arī mums tie nav jāatceras.

Uzticieties Dieva iedvesmai, lai izprastu ar gudrību. Mēs varam piedot citiem īstajā laikā un veidā, kā Tas Kungs mums to ir pavēlējis,¹⁴ tajā pašā laikā esot „gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži”.¹⁵

Dažkārt, kad mūsu sirdis ir ārkārtīgi salauztas un nožēlas pilnas, mēs visvairāk esam atvērti Svētā Gara mierinājumam un vadībai.¹⁶ Gan nosodījums, gan piedošana sākas ar kļūdas saskatīšanu. Bieži vien nosodīšana koncentrējas uz pagātni. Piedošana atbrīvojoši raugās nākotnē. „Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.”¹⁷

Apustulis Pāvils vaicā: „Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?” Viņš atbild: „Ne nāve, ne dzīvība, … ne augstumi, ne dziļumi, … mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!”¹⁸ Tomēr ir kāds, kas var nošķirt mūs no Dieva un Jēzus Kristus, — un šis „kāds” esam mēs paši. Kā ir sacījis Jesaja: „Jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums.”¹⁹

Dievišķā mīlestība un dievišķais likums nosaka, ka mēs esam atbildīgi par savām izvēlēm un to sekām. Taču mūsu Glābēja izpirkšanas mīlestība ir „bezgalīg[a] un mūžīg[a]”.²⁰ Kad mēs esam gatavi atgriezties mājās, pat mums „tālu esot”,²¹ Dievs ir gatavs mūs sagaidīt ar lielu līdzjūtību, priekpilni piedāvājot labāko, kas Viņam ir.²²

Prezidents Dž. Rūbens Klārks teica: „Es ticu, ka mūsu Debesu Tēvs vēlas glābt visus Savus bērnus …, ka Savā taisnīgumā un žēlastībā Viņš dos mums augstāko atlīdzību par mūsu rīcību, dos mums visu, ko vien Viņš varētu dot, un otrādi, — manuprāt, Viņš uzliks mums mazāko sodu, ko Viņš mums varētu uzlikt.”²³

Esot pie krusta, mūsu Glābēja žēlsirdīgais lūgums Viņa Tēvam nebija bez nosacījuma: „Tēvs, piedod tiem,” bet drīzāk, „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”²⁴ Mūsu rīcības brīvībai un neatkarībai ir nozīme, jo mēs esam atbildīgi Dieva priekšā un paši pret sevi par to, kas esam, ko zinām un ko darām. Par laimi, mēs varam uzticēties Dieva pilnīgajam taisnīgumam un pilnīgajai žēlastībai, lai pilnīgi izvērtētu mūsu nodomus un rīcību.

Mēs noslēgsim ar to, ar ko sākām, — ar Dieva līdzjūtību, kamēr mēs katrs atgriežamies mājās pie Viņa un cits pie cita.

Vai atceraties Jēzus Kristus līdzību par kādu vīru, kuram bija divi dēli?²⁵ Viens dēls aizgāja no mājām un izšķieda savu mantojuma daļu. Nācis pie atziņas, šis dēls meklēja iespēju atgriezties mājās. Otrs dēls, domādams, ka ir turējis baušļus „tik daudz gadu”,²⁶ negribēja sagaidīt savu brāli mājās.

Brāļi un māsas, vai jūs, lūdzu, apdomātu, ka Jēzus lūdz mums atvērt savu sirdi, savu sapratni, līdzjūtību un pazemību un saskatīt sevi šajās abās lomās?

Tāpat kā pirmais dēls vai meita, arī mēs varam noklīst un vēlāk mēģināt atgriezties mājās. Dievs gaida, lai mūs sveiktu.

Un — tāpat kā otro dēlu vai meitu — Dievs arī mūs visus maigi mudina līksmot, kad katrs no mums atgriežas mājās pie Viņa. Viņš mūs aicina padarīt mūsu draudzes, kvorumus, klases un pasākumus pieejamus, sirsnīgus, drošus — par mājām cits citam. Ar laipnību, sapratni un savstarpēju cieņu mēs katrs pazemīgi meklējam To Kungu un lūdzamies, un vēlam Viņa atjaunotā evaņģēlija svētības visiem cilvēkiem.

Mūsu dzīves gaitas ir individuālas, taču mēs varam atkal atgriezties pie Dieva, mūsu Tēva, un Viņa Mīļotā Dēla, uzticoties Dievam, cits citam un paši sev.²⁷ Jēzus aicina: „Nebīsties, tici vien!”²⁸ Tāpat kā pravietis Džozefs — kaut mēs droši uzticētos mūsu Debesu Tēva gādībai.²⁹ Dārgais brāli, dārgā māsa, dārgais draugs, lūdzu, atkal meklē pēc ticības un uzticības — brīnuma, ko Viņš tev apsola jau šodien. Jēzus Kristus svētajā un svētīgajā Vārdā, āmen.