Ītana liecība
Autors dzīvo Jūtā, ASV.
Likās, ka visiem bija liecība, izņemot Ītanu.
„Ieklausies. Svētais Gars tev pačukstēs. Ieklausies tajā rāmajā, klusajā balsī” (Children’s Songbook, 106).
Ītans sēdēja „Sanāksim kopā” nodarbībā un skatījās uz savu labāko draugu Semu, kurš tobrīd liecināja. Viņa draudzene Sāra gaidīja savu kārtu. Sems runāja par kalpošanas projektu, kuru viņš paveica. Viņš teica, ka viņam ir liecība par kalpošanu. Sāra liecināja par ģimenēm. Arī Ītana skolotāja sniedza liecību. Viņa runāja par tempļa darbu. Viņi visi liecināja par to, ka Baznīca ir patiesa. Likās, ka visiem bija liecība, izņemot Ītanu.
„Par ko man ir liecība?” Ītans prātoja.
Viņš atsauca atmiņā laiku, kad viņš un viņa draugi kristījās. Viņa Sākumskolas skolotāja, māsa Kaldere, uzstājās par Svēto Garu.
„Svētais Gars var likt jūsu sirdij iedegties. Viņš var jums palīdzēt zināt, kas ir patiess,” viņa teica. „Un tas ir veids, kā jūs iegūstat liecību par to, kas ir patiess.”
Ītans centās darīt to, kas ir pareizs, lai viņš varētu sajust Svēto Garu. Viņš lasīja Svētos Rakstus un lūdza. Taču viņš nesajuta šo degošo sajūtu, par kuru visi runāja. Vai tas nozīmē, ka viņam nebija liecības?
Ītans par šo jautājumu domāja visu nākamo dienu. Viņš par to turpināja domāt arī tad, kad kopā ar Semu pēc skolas braukāja ar skrituļdēļiem. Viņš prātoja, kā par to pajautāt Semam.
„Hei, Sem,” Ītans beidzot pajautāja, „vai tu biji nobijies, kad vakar sniedzi savu liecību?”
Sems nolēca no sava dēļa un devās uz zālienu. „Ne īpaši,” viņš atbildēja apsēžoties. „Es dalījos savā liecībā ģimenes mājvakarā iepriekšējā vakarā.”
Ītans viņam pievienojās, noliekot savu skrituļdēli savā klēpī. „Bet kā tu zināji, ka tev ir liecība?”
„Es lūdzu un sajutos labi.”
Ītans pamāja ar galvu un ar roku iegrieza skrituļdēļa riteni. Arī viņš vēlējās šādas sajūtas.
Tās dienas vakarā, kad mājās bija tumšs un kluss, Ītans nometās ceļos pie savas gultas, lai noskaitītu lūgšanu.
„Debesu Tēvs,” viņš sacīja, „lūdzu, palīdzi man iegūt liecību. Palīdzi man zināt, ka Baznīca ir patiesa, ka Džozefs Smits bija pravietis un ka Mormona Grāmata ir patiesa.”
Lūgšanas vidū Ītans apstājās. Viņš kādu minūti padomāja un tad sev pajautāja: „Nu, vai es jau kaut ko zinu?”
Un tajā brīdī pār viņu nāca rāma, mierīga sajūta. Tā nebija spēcīga degošā sajūta. Taču Ītans zināja, ka tas bija Svētais Gars.
Ītanam prātā ienāca doma: „Es zinu, ka es zinu.” Un, to pārdomājot, viņš saprata, ka bija izjutis šo miera sajūtu jau agrāk.
Katru reizi, kad viņš lasīja Mormona Grāmatu, viņš juta, ka tas bija labi un pareizi. Tagad Ītans zināja, ka šī sajūta bija Svētā Gara liecība. Kad viņš gāja uz baznīcu un jutās labi, jo tur atradās, arī tad tas bija Svētais Gars. Viņš jau bija saņēmis liecību.
Viņam šajā brīdī nebija jāzina pilnīgi viss. Bet viņš zināja, ka Svētais Gars bija īsts un varēja viņam palīdzēt stiprināt viņa liecību.
Ītans atkal sāka lūgt. Taču šoreiz viņš to darīja, lai pateiktos.