Elders Ronalds A. Rasbands: apdāvināts vadītājs, gādīgs tēvs
Elders M. Rasels Balards
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Visas fotogrāfijas publicētas ar Rasbandu ģimenes atļauju, izņemot tās, kur norādīts citādi.
Rons Rasbands ne mirkli nešaubījās par kalpošanu pilnlaika misijā. Vienīgais jautājums, kas nodarbināja 19-gadīgo jaunieti, atverot misijas aicinājumu, bija par to, kur viņš kalpos.
„Mans tēvs devās uz misiju Vācijā. Mans vecākais brālis devās uz misiju Vācijā. Mans topošais svainis devās uz misiju Vācijā. Man likās, ka arī es došos uz Vāciju.”
Taču Tam Kungam bija citi plāni. Rons tika aicināts uz Austrumštatu misiju, kuras centrs bija Ņujorkas pilsētā, ASV. Juzdamies vīlies, viņš paņēma aicinājuma vēstuli uz savu istabu, nometās ceļos pie gultas, palūdza un, uz labu laimi uzšķīris Svētos Rakstus, sāka lasīt:
„Skatieties un raugiet, Man ir daudz ļaužu šajā vietā, apkārtējos apgabalos; un plašas durvis tiks atvērtas apkārtējos apgabalos šajā austrumu zemē.
Tādēļ Es, Tas Kungs, esmu ļāvis jums nākt uz šo vietu; jo tā tas bija nepieciešams Manī dvēseļu glābšanai.” (M&D 100:3–4; uzsvērums pievienots.)
Svētais Gars nekavējoties apliecināja, ka Rona aicinājums kalpot Austrumštatu misijā nav nekāda kļūda.
„Vilšanos aizstāja pirmais no daudziem Svēto Rakstu apliecinājumiem, ka Tas Kungs vēlas, lai es dotos tieši turp,” viņš atminas. „Šai garīgajai pieredzei bija izšķiroša loma manā dzīvē.”
Misija Austrumštatos bija pirmā no vairākiem Baznīcas aicinājumiem, kas aizveda Ronu uz vietām, kur viņš nekad nebija domājis doties. Un ar katru aicinājumu, būdams skolotājs, bīskaps, Augstais padomnieks, misijas prezidents, Septiņdesmitais, Septiņdesmito vecākais prezidents un Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustulis, elders Ronalds A. Rasbands ir pieņēmis Tā Kunga gribu un turpinājis paļauties uz Viņa Garu, kalpojot Dieva bērniem.
Dzimis krietniem vecākiem
Savā pirmajā uzrunā, būdams Jēzus Kristus apustulis, elders Rasbands pauda sirsnīgu pateicību saviem priekštečiem. „Es esmu dzimis krietniem vecākiem un audzis evaņģēlijā,” viņš teica, „un viņi ir dzimuši krietniem vecākiem sešās paaudzēs.”1
Viņa māte — Verda Andersone Rasbanda — bija mīloša vadītāja, kura palīdzēja mazajam Ronam iemīļot Svētos Rakstus. Viņa tēvs — Rulons Havkinss Rasbands — bija uzticīgs priesterības nesējs, kurš rādīja uzcītīga darba tikuma piemēru.
Dzimis 1951. gada 6. februārī Soltleiksitijā, Jūtas štatā, ASV, Ronalds A. (Andersons) Rasbands bija vienīgais bērns savu vecāku laulībā. Abi vecāki iepriekš bija šķīrušies, tā nu Rons uzauga divu vecāko brāļu un vecākās māsas aprūpē.
„Viņš līdzinājās abiem vecākiem, tā nu mēs visi viņu mīlējām,” teic Rona māsa Nensija Šindlere. „Rons nekad neļāva mammai un tētim stāvēt blakus vai sēdēt līdzās, viņš vienmēr gribēja būt tiem pa vidu.”
Kopumā ņemot, Rons bija labs zēns, taču, kā viņš pats atzīst, viņam bija arī nerātnā puse.
„Manas [Sākumskolas] skolotājas ne reizi vien devās pie manas mātes, mūsu staba Sākumskolas prezidentes, sakot: „Tas Ronijs Rasbands nu gan ir viens grūti audzināms bērns!”” „Taču viņas nekad nepadevās. Viņas izrādīja lielu mīlestību un vienmēr aicināja mani atgriezties klasē.”2
Rona bērnība bija pievērsta Baznīcas dzīvei: bīskapijas sanāksmes, bīskapijas svinības, bīskapijas vakariņas un dalība bīskapijas sporta komandās. Kad Rons nebija aizņemts Kotonvudas pirmās bīskapijas sanāksmju namā, viņš strādāja gadījuma darbus, piedalījās skautu pasākumos un pavadīja laiku ar draugiem. Mājās ģimenes dzīve bija pievērsta Svēto Rakstu lasīšanai, spēlēm un mājas darbiem.
„Mans tēvs mācīja man, ko nozīmē strādāt, rādot to ar savu piemēru,” viņš teic. „Mana māte mācīja man, ko nozīmē strādāt, liekot man to darīt.”
Rona tēvs strādāja par maizes mašīnas vadītāju, viņš katru dienu cēlās četros no rīta un atgriezās mājās tikai vēlu vakarā. Māte dzīvoja mājās, audzināja bērnus un papildināja ģimenes ienākumus, izgatavojot un pārdodot porcelāna lelles mežģīņu kleitās.
Rona iedzimtā spēja vadīt, deleģēt un paveikt darbus, kas vēlāk lieti noderēja, pildot profesionālos un garīdzniecības pienākumus, izrādījās lietderīga jau bērnībā.
„Ronam bija uzdevums nopļaut mauriņu,” atminas viņa māsa. Taču Ronam, gluži kā Marka Tvena Tomam Soijeram, bija pa spēkam pārliecināt draugus, lai tie palīdz.
„Es palūkojos ārā, un tur viņa labākais draugs pļāva mauriņu viņa vietā,” saka Nensija. „Nākamajā nedēļā mauriņu pļāva kāds cits no viņa draugiem. Viņš vienkārši sēdēja uz lieveņa, smiedams un jokodams ar tiem, kamēr viņi darīja viņa darbu.”
Lai gan Rona vecākiem bija finansiālas grūtības, viņu ģimenei bija evaņģēlijs. „Mums nekad nebija daudz naudas,” Rons atceras, „taču tas nekad neliedza man būt laimīgam.”
Uzticami draugi un vadītāji
Uzaugot Rons tika svētīts ar labiem draugiem un uzticamiem priesterības vadītājiem, tai skaitā viņa staba prezidentu 14 gadu garumā — Džeimsu E. Faustu (1920–2007) —, kurš vēlāk kalpoja Divpadsmit apustuļu kvorumā un Augstākajā prezidijā. Rona ģimene bija satuvinājusies ar prezidentu Faustu un viņa ģimeni. „Viņš allaž sauca mani par vienu no saviem Kotonvudas zēniem, jo palīdzēja mani izaudzināt,” Ronalds teic.
Uzsākot vidusskolas gaitas, Ronam nebija laika nodarboties ar sportu, jo viņam bija darbs, taču viņš atrada laiku uzticamiem draugiem, un šī draudzība ilgst jau visu mūžu.
„Es allaž esmu apbrīnojis Ronu kā personību, lai gan viņš nebūt nebija nevainojams,” saka bērnības draugs Kregs Makklerijs. Un pēc tam smaidot piebilst: „Es viņam teicu — ja viņš tiks debesīs, tad es arī tur tikšu, jo bērnībā mēs darījām vienu un to pašu.”
1970. gada sākumā Rons devās misijā, bet Kregs bija nodomājis atlikt misiju līdz brīdim, kad būs beigusies rudens medību sezona. Tad viņam no savas misijas piezvanīja Rons.
„Es nezinu, kā viņš dabūja atļauju man piezvanīt, bet viņš sarāja mani par to, ka nebiju sajūsmināts par tūlītēju došanos misijā,” stāsta brālis Makklerijs. „Protams, ka es to vairs neatliku.”
Rons dēvē savu misiju par „fantastisku” pieredzi. „Tas Kungs svētīja mani ar daudzām brīnumainām pieredzēm, kas stiprināja mani ticību,” viņš teic. „Manai misijai bija milzīga ietekme manā garīgajā dzīvē.”
Daļu no savas misijas Rons pavadīja Bermundu salās. Viņa misijas prezidents Harolds Nefijs Vilkinsons sūtīja turp tikai ļoti paklausīgus misionārus, jo varēja tos apciemot tikai laiku pa laikam.
„Mēs bijām pilnīgi mūsu pašu ziņā, taču prezidentam par mums nebija jāraizējas,” atceras Rons. „Mēs paveicām savu darbu.”
„Sapņu meitene” no Delta Phi
1972. gadā, pēc misijas beigšanas, Rons atrada darbu, rudenī iestājās Jūtas universitātē un pievienojās Delta Phi Kappa bijušo misionāru studentu biedrībai. Šīs biedrības pasākumos viņš ātri vien pamanīja kādu pievilcīgu jaunieti, vārdā Melānija Tvičela. Melānija bija vieno no Delta Phi biedrības „sapņu meitenēm”, kas palīdzēja organizēt biedrības kalpošanas pasākumus.
Melānija, tāpat kā Rons, nāca no aktīvas pēdējo dienu svēto ģimenes. Viņas tēvs, profesionāls armijas virsnieks, un māte neļāva, lai biežā ģimenes pārvākšanās kļūtu par attaisnojumu tam, lai neapmeklētu Baznīcu.
Uz Melāniju atstāja iespaidu Rona laipnība, pieklājība un zināšanas par evaņģēliju. „Es sev teicu: „Viņš ir tik apbrīnojams vīrietis, ka tas nekas, ja nekad neaiziešu ar viņu uz randiņu. Es vienkārši vēlos būt par viņa labāko draugu.””
Veidojot attiecības, Gars apstiprināja viņas iespaidus par Ronu un viņa apņemšanos kalpot Tam Kungam. Drīz vien viņu attiecības uzplauka, kā teic Melānija, izvēršoties „pasakaini romantiskā stāstā”.
Elders Rasbands apliecina, ka viņi bija nevainojams pāris. „Melānija pavisam noteikti bija līdzvērtīga partnere attiecībā uz nodošanos evaņģēlijam un evaņģēlija mantojumu. Mēs kļuvām par labākajiem draugiem, un tad es lūdzu viņas roku.”
Viņi apprecējās 1973. gada 4. septembrī Soltleikas templī. Kopš tā laika, viņš teic, „mana nesavtīgā dzīvesbiedre … ir palīdzējusi veidot mani kā podnieka mālu, lai es varētu kļūt par daudz labāku Jēzus Kristus mācekli. Viņas mīlestība un atbalsts, kā arī mūsu piecu bērnu, viņu laulāto draugu un 24 mazbērnu mīlestība un atbalsts dod man spēku.”3
„Darīsim to!”
Kalpojot par elderu kvoruma prezidentu precēto studentu bīskapijā, Rons iepazinās ar Džonu Hantsmenu, senioru — bīskapijas Augstās padomes padomnieku. Uz Džonu tūliņ atstāja iespaidu tas, kā Rons vada kvorumu.
„Viņam bija apbrīnojamas vadītāja un organizatora spējas,” atceras elders Hantsmens, kurš no 1996. līdz 2011. gadam kalpoja par reģiona Septiņdesmito. „Es nodomāju, ka tas ir tik neparasti, ka jauns vīrietis, kurš vēl joprojām mācās koledžā, var šādi vadīt kvorumu.”
Vairākus mēnešus Džons raudzījās, kā Rons pārvērš idejas rīcībā, pildot savus priesterības pienākumus. Kad Džona kompānijā, kas vēlāk kļuva par Hantsmena ķimikāliju korporāciju, parādījās vakance uz vecākā mārketinga speciālista vietu, viņš nolēma, ka Ronam piemīt nepieciešamās spējas, un piedāvāja viņam darbu. Darbā bija jāstājas nākamajā nedēļā, pārceļoties uz Ohaio, ASV.
„Es teicu Melānijai, ka es nepametīšu skolu un nepārvākšos,” Rons atceras. „Es visu mūžu esmu strādājis, lai varētu pabeigt koledžu, un visbeidzot esmu pietuvojies savam mērķim.”
Melānija atgādināja Ronam, ka viņš mācās, lai varētu atrast labu darbu.
„Par ko tu uztraucies?” viņa vaicāja. „Es protu sapakot mantas un pārvākties. Esmu to darījusi visu savu mūžu. Es ļaušu tev katru vakaru sazvanīties ar māti. Darīsim to!”
Vēlāk pierādījās, ka Džona pārliecība par Ronu ir bijusi nekļūdīga. Džona pārraudzībā, strādājot augošajā uzņēmumā, Rons ātri vien guva panākumus, kļūdams par tā prezidentu un 1986. gadā — par galveno izpilddirektoru. Strādājot šajā uzņēmumā, Rons ļoti daudz ceļoja — gan savas valsts ietvaros, gan ārvalstīs. Neraugoties uz pārpildīto grafiku, nedēļas nogalēs Rons centās būt mājās. Un ceļojot viņš laiku pa laikam ņēma līdzi ģimenes locekļus.
„Būdams mājās, viņš tik tiešām ļāva bērniem justies īpašiem un mīlētiem,” stāsta Melānija. Kad vien varēja, viņš apmeklēja bērnu pasākumus un sporta spēles. Dženesa Makfersone — viena no četrām meitām — teic, ka svētdienās tēva Baznīcas pienākumi bieži vien liedza viņam sanāksmju laikā sēdēt kopā ar ģimeni.
„Mēs cīnījāmies par to, kurš sēdēs viņam līdzās Baznīcā, jo tas, ka viņš beidzot ir līdzās, bija neierasti,” viņa stāsta. „Es atceros, kā ieliku plaukstu viņa plaukstā un nodomāju: „Ja vien es varētu iemācīties būt tāda, kā viņš, es būtu uz pareizā ceļa un kļūtu arvien līdzīgāka Glābējam.” Viņš allaž bija mans varonis.”
Rasbandu dēlam Kristiānam ir jaukas atmiņas par „tēva un dēla kopīgo laiku”. Viņš stāsta, ka biežo pārbraucienu dēļ draugi nāca un gāja, bet „tēvs allaž bija mans labākais draugs”, tajā pašā laikā būdams arī sāncensis.
Spēlējot basketbolu ar Kristiānu, spēlējot galda spēles ar meitām vai makšķerējot kopā ar ģimeni un draugiem, Ronam ļoti patika uzvarēt.
„Kamēr mēs augām, viņš nekad neļāva nevienam uzvarēt,” saka Kristiāns. „Uzvara bija jānopelna, taču tas mums ļāva kļūt labākiem. Un šī tradīcija turpinās arī ar viņa mīļajiem mazbērniem.”
Gadiem ejot, Rona ģimene nevarēja nepamanīt, kā kalpošana Baznīcas vadītāja amatos palielina viņa spēku izrādīt mīlestību un līdzjūtību, paust Gara iedvestas jūtas un iedvesmot citus darīt to labāko. Pēc tam, kad piedzima Rona un Melānijas mazdēls Pakstons, ģimenei nācās ārkārtīgi paļauties uz Rona garīgo spēku un atbalstu.
Piedzimis ar retu ģenētisku slimību, Pakstons cieta no neskaitāmām veselības problēmām, kas kļuva par fizisku, emocionālu un garīgu pārbaudījumu visai ģimenei. Runājot par laiku pēc Pakstona piedzimšanas, elders Rasbands teic, ka tas bija „smags pārbaudījums, kas ļāva apgūt īpašas mācībstundas par mūžībām”.4
Trīs īso gadu laikā, ko Pakstons pavadīja uz Zemes, kad viņiem visiem bija daudz jautājumu, bet maz atbilžu, elders Rasbands kalpoja par garīgo balstu, kas vadīja savu ģimeni, mudinādams paļauties uz Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas spēku.
Kad tika paziņots par elera Rasbanda jauno aicinājumu, vairāki ģimenes locekļi un draugi nejutās pārsteigti. Kristiāns teic: „Kad viņš tika atbalstīts par apustuli, tie no mums, kuri pazīst viņu vislabāk, pacēla savas rokas visaugstāk.”
„Es došos kalpot”
1996. gadā, 45 gadu vecumā, kad Ronam bija izveidojusies ļoti veiksmīga karjera, viņš saņēma aicinājumu kalpot par misijas prezidentu Ņujorkas pilsētas Ziemeļņujorkas misijā. Viņš, gluži kā sendienu apustuļi, „tūdaļ atstāja savus tīklus” (Mateja 4:20).
„Aicinājuma pieņemšana prasīja vien mikrosekundi,” teic elders Rasbands. Viņš teica Tam Kungam: „Tu gribi, lai es dodos kalpot, es došos kalpot.”
Rons paņēma līdzi lielisku mācību, ko bija apguvis savā profesionālajā pieredzē: „Cilvēki ir svarīgāki par visu citu.”5 Ar šo sapratni un izkoptajām vadītāja spējām viņš bija gatavs uzsākt pilnlaika kalpošanu Tā Kunga valstībā.
Rons un Melānija atklāja, ka misionāru darbs Ņujorkas pilsētā ir izaicinājumu pilns, bet tajā pašā laikā arī aizraujošs. Rons ātri vien deleģēja atbildību misionāriem, iedvesmojot tos būt lojāliem, kā arī mācot, stiprinot un pacilājot viņus šajā procesā.
2000. gadā, tikai astoņus mēnešus pēc tam, kad Rons un Melānija bija beiguši savu misiju, Rons tika aicināts par Septiņdesmito un šajā kalpošanā ar savu sagatavotību, pieredzi un daudzajiem talantiem svētīja Baznīcu. Būdams viens no Septiņdesmitajiem, viņš kalpoja par Centrāleiropas reģiona prezidija padomnieku, palīdzot pārraudzīt darbu 39 valstīs. Kaut arī elders Rasbands pameta koledžu pirms 40 gadiem, viņš vēl arvien ir uzcītīgs students, kurš ir labprāt uzklausījis Augstāko pilnvaroto pamācības, pārraugot Ziemeļamerikas rietumu, ziemeļrietumu un trīs Jūtas štata reģionus, kalpojot par Tempļu departamenta izpilddirektoru un kalpojot Septiņdesmito prezidijā, kur cieši sadarbojās ar Divpadsmit apustuļiem.
Nesen elders Rasbands secināja: „Cik gan liels gods un privilēģija ir būt par jaunāko no Divpadsmit apustuļiem un mācīties no tiem katru dienu un pie katras izdevības!”6
„Es zinu to pašu, ko zina viņi”
Augšā, pa kreisi: Vendijas Kīleres fotogrāfija; pa labi: Mormoņu sludinātāji, pirmie misionāri Dānijā, Arnolds Fraibergs (pamatojoties uz Kristenas Dalsgārdas 1856. gada gleznu); Dans Džons atmodina Velsu, Klarks Kellijs Praiss.
Eldera Rasbanda biroja sienas rotā divas gleznas. Vienā ir attēloti mormoņu misionāri, kuri māca kādu ģimeni Dānijā 1850–tajos gados. Otrā ir attēlots agrīnais misionārs Dens Džons, kas sludina, pakāpies uz akas malas Britu salās. Šīs gleznas (augšējā labajā stūrī) atgādina elderam Rasbandam par viņa priekštečiem.
„Šie agrīnie pionieri ziedoja visu Jēzus Kristus evaņģēlijam, atstājot šo mantojumu saviem pēcnācējiem,” viņš liecina.7 Elderu Rasbandu viņa jaunajam aicinājumam kvalificē tas pats, kas, par spīti pretestībai un vajāšanām, dzina uz priekšu viņa priekštečus: zināšanas un nesatricināma pārliecība par To Kungu un Viņa darbu.
„Šajā jaunajā aicinājumā man ir tik ļoti daudz kas jāapgūst,” viņš teic. „Domājot par to, es izjūtu dziļu pazemību. Taču manā aicinājumā ir viens aspekts, ko es varu paveikt. Es varu liecināt par Kristus Vārdu visā pasaulē (skat. M&D 107:23). Viņš dzīvo!”8
Būdams pionieru mazmazdēls, viņš piemetina: „Es jūtu to pašu, ko juta viņi. Es zinu to pašu, ko zina viņi.”9
Un tas, ko viņi tika cerējuši attiecībā uz saviem pēcnācējiem, iemiesojas eldera Ronalda A. Rasbanda dzīvē, mācībās un kalpošanā. Viņš seko viņu piemēram un godā viņu atstāto mantojumu, dodoties uz priekšu kā viens no Tā Kunga īpašajiem lieciniekiem.