Jauno pieaugušo profili
Skaitot svētības Madagaskarā
Par spīti politiskajam apvērsumam un ekonomiskajām grūtībām valstī, Solofo paļaujas uz svētībām, ko saņem, dzīvojot saskaņā ar evaņģēliju.
Augšā — Solofo Ravelojaona fotogrāfijas; apakšā — © iStock/Thinkstock fotogrāfija
Pēc tam, kad viņa sieva pārdzīvoja sirdi plosošu bērniņa zaudēšanu viņu pirmās grūtniecības laikā, Solofo Ravelojaona sajuta, ka atbilde uz viņu lūgšanām bija otrās grūtniecības iestāšanās gadu vēlāk. Viņš un viņa sieva Harija Martine viņu meitas dzimšanu uzskata par vienu no viņu lielākajām svētībām. Solofo paskaidro: „Tādēļ, ka mēs lūdzām Dievu un Viņš dāvāja mums viņu, mēs devām viņai vārdu, kas malagasiešu valodā nozīmē „Dieva atbilde”.”
Solofo, jaunais pieaugušais no Madagaskaras, dzīvo ar pārliecību, ka Dievs atbild uz lūgšanām un savā laikā svētī ticīgos. „Dzīve ir grūta,” saka Solofo, „un kad cilvēki nesaņem, ko vēlējušies, daži sāk jautāt: „Kāpēc tas notika ar mani?” Viņi varētu pamest Baznīcu vai sākt apšaubīt savu ticību Dievam. Bet, kad mēs dzīvojam saskaņā ar evaņģēliju un lasām Svētos Rakstus, ir vieglāk. Kad tu patiesi dzīvo saskaņā ar evaņģēliju, tu noteikti piedzīvosi svētības.”
Ja dzīvo valstī ar nopietniem izaicinājumiem, tādiem kā: galēja nabadzība, nestabilitāte valdībā, vāja infrastruktūra un dabas katastrofas, ir skaidrs, kāpēc Solofo saka, ka dzīve ir grūta. Bet svētības, ko viņš gūst, dzīvojot pēc evaņģēlija, atsver jebkādas grūtības. „Es pat nevaru saskaitīt, cik daudz svētību es saņēmis, kamēr vien dzīvoju saskaņā ar evaņģēliju,” viņš turpina.
Tā kā Baznīca Madagaskarā ir salīdzinoši jauna (pirmā draudze tika organizēta 1990. gadā), pēc Solofo teiktā, grūtākais tajā, ka esi Baznīcas loceklis, ir baumas un nepareizi priekšstati par Baznīcu. Solofo piebilst, ka, tieši tāpat kā Lehija vīzijā par dzīvības koku, „cilvēki varētu nepieņemt evaņģēliju pilnīgi, jo viņi izjūt kaunu savu draugu priekšā vai viņi ir nobijušies, ka viņu ģimenes tos atgrūdīs”. Par to, kas padara Solofo atšķirīgu no citiem, viņš izsakās: „Es nekad neesmu izjutis kaunu. Es dzīvoju pēc evaņģēlija un es vienmēr vēlos tajā dalīties ar saviem kolēģiem, kaut arī daži no viņiem nav īsti ieinteresēti.” Viņš bieži dalās savā vienkāršajā liecībā, tik bieži, ka viņa līdzstrādnieki viņu iesaukuši par „mācītāju”.
Pa vidu ekonomiskajai un politiskajai kņadai, Solofo un Harija paļaujas uz savu tempļa derību svētībām (viņi apprecējās Johannesburgas Dienvidāfrikas templī gadu pēc viņu misijām: viņa misijas Ugandā un viņas — Madagaskarā), kā arī viņi uzticas Tam Kungam. „Man ir evaņģēlijs, un es vienkārši lieku savu dzīvi Dieva rokās,” paskaidro Solofo. Viņš var paļauties uz savu spēcīgo liecību, jo viņam jau ir ticība tam, ka „Dievs atbild”.