Viņš ir bīskaps?
Autors dzīvo Ilinoisā, ASV.
Tāpēc, ka pirms daudziem gadiem biju neaktīvs, kāds Baznīcas loceklis, kurš tajā laikā mani pazina, nespēja noticēt, ka tiku aicināts kalpot par bīskapu.
Marka Smita ilustrācija © 2016
Priesterības izpildkomitejas sanāksmē mūsu pilnlaika misionāri paziņoja, ka viņiem bija tikšanās ar Baznīcas locekli, kuras Baznīcas locekļa pieraksti neatradās mūsu bīskapijā. Es uzreiz atpazinu viņas vārdu un pastāstīju, ka pirms daudziem gadiem mēs bijām vienā bīskapijā.
Viens no misionāriem teica: „Jā, bīskap, viņa to pieminēja un izskatījās ļoti pārsteigta, ka esat bīskaps.”
Es viņiem pajautāju: „Ko viņa teica?”
Viņi teica, ka viņa esot izskatījusies ļoti pārsteigta un teikusi: „Viņš ir bīskaps?”
Smejoties pastāstīju, ka šī māsa pirms 30 gadiem mani pazina kā pavisam citu cilvēku.
Vēlāk, pārdomājot šo gadījumu, es aizdomājos par to, kā ir mainījusies mana dzīve pēdējo 30 gadu laikā, kopš es un mana ģimene esam Baznīcas locekļi. Esmu pazinis daudzus mūsu bīskapijas locekļus jau divdesmit gadus un šajā laikā esmu kalpojis kā draudzes prezidents un bīskaps, bet neviens no šiem Baznīcas locekļiem nepazina mani pirms 30 gadiem. Kaut arī laiku pa laikam es dalos ar notikumiem no manas pagātnes, lai mācītu par grēku nožēlošanu un Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu, lielākā daļa manas bīskapijas nezina, cik neticama ir bijusi mana dzīve šajā Baznīcā.
Es un mana ģimene ar Baznīcu tikām iepazīstināti 1979. gada maijā, un es uzreiz sapratu, ka tā ir vieta, kur mums ir jābūt. Mēs kristījāmies jūnijā, un sākumā mēs visi bijām aktīvi, bet jau pēc pavisam neilga laika es paliku neaktīvs un atgriezos pie vecajiem ieradumiem. Man nekad nebija bijušas šaubas par evaņģēlija un Atjaunošanas patiesumu, bet es nedomāju, ka spēšu būt labs Baznīcas loceklis.
1982. gadā mana sieva, kura nekad neatkāpās no savas ticības, mana alkoholisma dēļ iesniedza šķiršanās dokumentus. Tajā laikā mana ģimene dzīvoja Oklahomā, ASV, bet es biju atgriezies Ilinoisā, ASV, kur es biju uzaudzis. Es biju nonācis līdz tam, ka varēju zaudēt vienīgo, kas man patiešām rūpēja, — savu ģimeni.
Es sāku katru rītu un vakaru lūgt Dievu, par kura esamību nebiju pārliecināts vai, ja Viņš eksistēja, tad domāju: jau sen par mani bija aizmirsis. Tomēr trīs mēnešus es uzticīgi lūdzu. Kādā agrā rītā, kad biju iegrimis lūgšanā, pār mani nāca dziļš miers, un es zināju, ka Dievs dzīvo, ka Viņš mani pazīst un ka Viņš mani mīl. Es arī zināju, ka nekad vairs nelietošu alkoholu.
Tajā vakarā man piezvanīja mana sieva, lai pateiktu, ka viņa man izsūtīs parakstīšanai mūsu šķiršanās dokumentus. Šīs sarunas laikā viņa man pēkšņi pateica: „Tevī kaut kas ir manījies. Es ticu, ka tu nekad vairs nedzersi, un es saplēsīšu šos dokumentus.” Mēs atkal bijām kopā, un divus gadus vēlāk viņa dzemdēja mūsu trešo dēlu.
Kāds varētu padomāt, ka es Baznīcā kļuvu atkal pilnībā aktīvs, bet es esmu stūrgalvīgs cilvēks. Es atgriezos uz laiku un pat saņēmu aicinājumu kalpot par skolotāju elderu kvorumā. Bet drīz vien man radās sajūtas, ka neesmu piemērots mācīt un atkal kļuvu neaktīvs.
1991. gadā mēs pārcēlāmies uz mazāku draudzi. Dažus mēnešu pirms mūsu jaunākā dēla astotās dzimšanas dienas mana sieva, Sākumskolas prezidente, pajautāja viņam par to, kas veiktu viņa kristīšanu. Protams, ka viņš gribēja, lai viņa tēvs viņu kristītu. Mana sieva viņam pateica, ka tas, visticamāk, nenotiks. Viņš šādu atbildi nepieņēma un nosprauda sev mērķi — aktivizēt savu tēvu. Viņš nerimās, un jau pavisam drīz es attapos, kalpojot par skautu skolotāju, un vēlāk es kristīju un konfirmēju savu dēlu.
Nākamie astoņi mēneši, pēc manas atgriešanās aktivitātē, bija notikumu pilni. Mēs kā ģimene tikām saistīti Čikāgas Ilinoisas templī, un es atkal tiku aicināts kalpot elderu kvorumā par skolotāju, tikai šoreiz es nepametu šo aicinājumu. Vēlāk es tiku aicināts par padomnieku draudzes prezidijā, un piecus mēnešus vēlāk es tiku aicināts kalpot par draudzes prezidentu. Apmēram mēnesi pēc aicinājuma saņemšanas es atceros, ka padomāju: „Es esmu draudzes prezidents?”
Šo gadu laikā daudziem grūtībās nonākušiem svētajiem esmu teicis: ja es varu pieaugt evaņģēlijā, tad to var jebkurš. Ir jāsaprot Glābēja veiktās Izpirkšanas patiesais spēks un pakāpeniski jātuvojas Viņam.
Es būšu mūžīgi pateicīgs manai sievai un bērniem, un visiem uzticīgiem mājskolotājiem, kvoruma vadītājiem, bīskapiem un pārējiem uzticīgiem svētajiem, kas man bija rādījuši tik lielisku piemēru. Man tā ir bijusi privilēģija kalpot Tam Kungam un svētajiem šos pēdējos 20 gadus. Mana dzīve ir bijusi svētīta vairāk, kā būtu spējis iedomāties.