Garīgā stabilitāte: uzbūvēt negrimstošu kuģi

Elders Deils G. Renlands

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

No garīgā vakara Brigama Janga universitātē, 2014. gada 16. septembrī. Pilns teksts angļu valodā atrodams: speeches.byu.edu.

Mums nepieciešama pietiekama garīgā stabilitāte, lai veiksmīgi vadītu mūsu laicīgās dzīves un droši atgrieztos mūsu debesu mājās.

17. gadsimta sākumā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs pasūtīja karakuģi, kas tika nodēvēts vārdā Vāsa. Šāds kuģis nozīmēja iespaidīgu resursu patēriņu, īpaši ozolkoka, no kā bija paredzēts būvēt kuģi. Gustavs Ādolfs cieši pieskatīja būvniecības procesu, cenšoties nodrošināt, lai Vāsa pilnībā atbilstu viņa iecerei.

Pēc tam, kad būvniecības darbi jau bija sākušies, Gustavs Ādolfs pieprasīja, lai kuģis Vāsa tiktu būvēts garāks. Tādēļ ka šķērsgriezuma balsti jau bija uzbūvēti no dārgā ozolkoka, karalis pavēlēja būvniekiem palielināt kuģa garumu, nepalielinot tā platumu. Kaut arī kuģa būvētāji zināja, ka šāda rīcība ir piekāpšanās uz kuģa Vāsa drošas burātspējas rēķina, viņi vilcinājās pavēstīt karalim to, ko viņš nevēlējās dzirdēt. Viņi piekāpās. Tāpat Gustavs Ādolfs uzstāja, ka šim kuģim nebūs viens ierastais, vienkāršais lielgabalu klājs, bet gan trīs klāji ar lielgabaliem, ar smagākajiem lielgabaliem uz augšējā klāja. Un atkal, labi apzinoties, ka šāda rīcība nav prātīga, kuģu būvētāji tomēr pakļāvās pavēlei.

1628. gada 10. augustā Vāsa uzsāka savu pirmo ceļojumu. Pēc tam, kad Vāsa pameta ostu, tā burās iepūta spēcīgs vējš, un kuģis sāka sasvērties. Ilgi nebija jāgaida, līdz „tas sasvērās uz sāniem, un ūdens sāka šļākties iekšā pa lielgabalu atverēm, līdz kuģis lēnām nogrima dzelmē ar tā burām, karogiem un visu pārējo”.¹ Vāsa pirmais ceļojums bija aptuveni 4200 pēdas (1280 m).

Gustava Ādolfa vēlme pēc ekstravaganta varas simbola sagrāva to, kas būtu bijis lielisks burāšanas kuģis, varenākais tā laika karakuģis. Kuģa būvētāju nevēlēšanās runāt — viņu bailes no karaļa nepatikas — liedza karalim viņu zināšanas un izpratni. Visi iesaistītie novērsa uzmanību no pasākuma mērķa: aizsargāt Zviedriju un sekmēt tās intereses ārzemēs. Kuģis, kas mēģina iet pret fizikas likumiem, ir vienkārši laiva, kas nepeldēs.

Lai veiksmīgi vadītu mūsu laicīgās dzīves, mums nepieciešama pietiekama garīgā stabilitāte, lai stātos pretī sānvējam un šķērsi plūstošām straumēm, izdarītu nepieciešamos pagriezienus un droši atgrieztos mūsu debesu mājās. Ir lietas, ko mēs varam darīt, lai palielinātu mūsu garīgo stabilitāti. Es runāšu par četrām.

Paklausība Dieva baušļiem

Pirmā lieta — paklausība Dieva baušļiem. Tieši tāpat kā kuģis Vāsa bija pakļauts fizikas likumiem, mēs visi esam pakļauti garīgajiem likumiem. Neviens nav izņēmums. Mums jāpaklausa šiem garīgajiem likumiem, kurus mēs dēvējam par Dieva baušļiem.

Fizikas likumu ievērošana kuģa būvniecības laikā Gustavam Ādolfam būtu varējusi likties ierobežojoša, bet kuģis Vāsa nebūtu nogrimis pirms savas misijas uzsākšanas, ja šie likumi būtu ievēroti. Tā vietā tam būtu bijusi brīvība un manevrētspēja, lai paveiktu to, kam tas bija paredzēts.

Tā nu arī paklausība Dieva likumiem pasargā mūsu brīvību, „manevrētspēju” un spēju sasniegt mūsu potenciālu. Baušļi nav domāti mūsu ierobežošanai. Drīzāk, paklausība vedina uz lielāku garīgo stabilitāti un pastāvīgu laimi.

Paklausība ir mūsu izvēle. Jēzus pavēlēja: „Lūk, Es esmu devis jums baušļus, tādēļ turiet Manus baušļus” (3. Nefija 15:10). Tas ir tik vienkārši. Izdariet izvēli! Izvēlieties ievērot pilnīgu paklausību tagad. Nekas nepalielinās garīgo stabilitāti vēl vairāk. Nekas mums nesniegs lielāku brīvību paveikt mūsu dzīves misiju.

Ņemt vērā padomus un mācīties mūža garumā

Otrā lieta — mums jāpievērš uzmanība un jāņem vērā padomi, kas nāk no uzticamiem avotiem, un jāapņemas mācīties mūža garumā.

Viens no klupšanas akmeņiem ceļā uz zināšanu iegūšanu ir augstprātība, kas rodas, mums domājot, ka mēs zinām tik daudz, ka nekas vairs nav atlicis, ko iemācīties. Mēs visi esam redzējuši šādus cilvēkus, kas ir pārmēru pārliecināti par savu izcilību. Ir patiešām grūti mācīt viszini.

Apzinoties šo un vēloties mācīties mūža garumā, prezidents Henrijs B. Airings, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, ir teicis: „Es vēl esmu bērns, kam vēl daudz jāmācās. Gandrīz ikviens var man kaut ko iemācīt.”² Kad viņš aicināja mani kļūt par Augstāko pilnvaroto, prezidents Airings iemācīja man kādu svarīgu mācību. Viņš teica, ka tad, kad viņš dzird kādu dalāmies stāstā, ko viņš iepriekš ir dzirdējis, vai lietojam kādu rakstvietu no Svētajiem Rakstiem, kas viņam ir labi pazīstama, viņš sev jautā: „Kādēļ Tas Kungs šo lietu man uzsver?” un „Kas man vēl jāmācās no šī stāsta vai rakstvietas?” Ja mēs vēlamies palielināt savu garīgo stabilitāti, mēs vēlēsimies mācīties un būsim pietiekami pazemīgi, lai pieņemtu vadību, neskatoties uz mūsu vecumu vai pieredzi.

Tā patiesi ir mūsu izvēle. Mēs varam ieklausīties un ņemt vērā mums dotos Baznīcas vadītāju padomus, īpaši to padomus, kurus mēs atbalstām kā praviešus, gaišreģus un atklājējus; vecāku dotos padomus un uzticamu draugu padomus — vai arī neņemt tos vērā. Mēs varam censties mācīties mūža garumā — vai nē. Mēs varam palielināt mūsu garīgo stabilitāti — vai arī nē. Ja mums neizdosies palielināt mūsu garīgo stabilitāti, mēs kļūsim kā Vāsa — laiva, kas nepeldēs.

Kalpošana citiem

Trešā lieta — skats un sirds, kas vērsta uz apkārtējiem, rūpes par citiem un kalpošana citiem palielina mūsu garīgo stabilitāti.

Mūžība ir skaidrāk saskatāma, kad, cenšoties palīdzēt Debesu Tēva bērniem, mēs koncentrējamies uz citiem. Esmu atklājis, ka ir daudz vieglāk saņemt iedvesmu, kad es lūdzu, lai saprastu, kā es varu palīdzēt kādam citam, nekā tad, kad es vienkārši lūdzu par sevi.

Mums varētu šķist, ka kaut kad nākotnē mēs būsim labākā situācijā, lai palīdzētu. Patiesībā — tagad ir īstais laiks. Mēs maldāmies, ja domājam, ka piemērotāks laiks būs tad, kad mums būs vairāk laika, vairāk naudas un vairāk vēl visa kā, lai kalpotu citiem. Neatkarīgi no apstākļiem, mums ir dota izvēle. Palīdzēsim citiem vai nē? Mēs neizturam nozīmīgu laicīgās dzīves pārbaudījumu, ja neizvēlamies palīdzēt tiem, kam ir vajadzība. Un, ja mēs palīdzam, mēs palielinām mūsu pašu garīgo stabilitāti.

Padarīt Jēzu Kristu par mūsu pamatu

Un beidzot, ceturtā un pati svarīgākā lieta — mūsu garīgā stabilitāte palielinās proporcionāli tam, cik lielā mērā mēs liekam Jēzu Kristu par mūsu pamatu.

Bez Kristus mēs esam kā viļņu svaidīta laiva. Mums nav varas pār notiekošo, jo mums nav buru. Mēs neesam stabili, jo īpaši vētrās, tādēļ ka mums nav enkura. Mums nav virziena vai nolūka, jo mums nav, ar ko airēt. Mums jāpadara Jēzus Kristus par mūsu pamatu.

Lai stātos pretim, uzveiktu un būtu sagatavoti sānvējiem un šķērsi plūstošām straumēm mūsu dzīvē, mums jāpaklausa Dieva baušļiem, pazemībā, labprātīgi un apņēmīgi jāmācās mūža garumā, jākalpo citiem un jāliek Jēzus Kristus par mūsu dzīves pamatu. Tā darot, mēs palielinām mūsu garīgo stabilitāti. Pretēji kuģim Vāsa, mēs būsim spējīgi atgriezties drošā ostā, piepildījuši savu likteni.