Laulātie misionāru pāri: būt vajadzīgam, tikt svētītam un mīlētam
Kalpošana misijā kā laulātam misionāru pārim var būt elastīgāka, ne tik dārga un krietni patīkamāka, nekā jūs varētu domāt.
„Vai jūs varētu nākt un palīdzēt?”
Tas ir jautājums, uz kuru Džeralds un Lorna Malmrouzi, no Vašingtonas, ASV, bija atbildējuši jau agrāk. Viņi atbildēja ar „jā”, kad viņu bijušais bīskaps, vēlāk — misijas prezidents, vaicāja, vai viņi varētu kalpot kopā ar viņu Rietumu salās. Viņi vēlreiz atbildēja ar „jā”, kad viņu staba prezidents aicināja viņus pildīt kalpošanas misiju Baznīcas Galvenajā pārvaldē Soltleiksitijā, Jūtā, ASV, strādājot ar datoriem un cilvēkresursiem.
Kad jau atkal zvanīja viņu bijušais bīskaps un misijas prezidents Reids Robisons, nu jau kā misionāru mācību centra prezidents Akrā, Ganā, viņš vaicāja, vai Malmrouzi varētu vēlreiz palīdzēt.
„Mēs zinājām, ka varam paļauties uz To Kungu,” saka elders Malmrouzs. „Tā nu mēs nolēmām Viņam atkal uzticēties.” Viņi teica „jā”, aizpildīja savas ieteikuma veidlapas, saņēma savu aicinājumu un drīz vien bija Ganā.
Kalpot kā laulātam misionāru pārim
Malmrouzu pieredze parāda dažus principus par laulāto misionāru pāru kalpošanu misijā, ko ne visi ir pilnībā izpratuši:
-
Ir divu veidu misijas: (1) Baznīcas prezidents aicina laulātos pārus kalpot vai nu pašu mājās, vai citur. (2) Staba prezidents aicina Baznīcas kalpošanas laulāto pāru misionārus aizpildīt vietējās vai reģionālās trūkstošās pozīcijas, kalpojot 8 līdz 32 stundas nedēļā. Parasti viņi dzīvo un kalpo vietējā teritorijā, taču dažkārt viņi var kalpot arī prom no mājām.
-
Misiju prezidenti tiek iedrošināti meklēt tādus laulāto pārus, kas atbilst viņu misijas vajadzībām, un pāri var norādīt savas vēlmes. „Mēs nesakām, ka pāri var izvēlēties savus misijas uzdevumus,” paskaidroja elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma. „Aicinājums ir un paliek aicinājums. … [Bet] mēs runājam ar laulātajiem pāriem par viņu vēlmēm attiecībā uz kalpošanu, un tiek izskatīta katra iespēja ļaut viņiem kalpot, kur un kā viņi vēlas.”1
-
Misijas prezidenti apspriežas ar pāriem, kā vislabāk izmantot viņu prasmes un spējas. „Lai kā laulātam misionāru pārim jūsu pieredze būtu maksimāli jēgpilna,” saka prezidents Robisons, „jums nepieciešama iespēja strādāt gan sfērās, kas jūs aizrauj, gan tur, kur jūsu prasmju līmenis ļauj jums sajust, ka jums ir kaut kas, ko varat piedāvāt.”
Piemēram, prezidents Robisons zināja, ka elders Malmrouzs runā franču valodā, kas ir noderīgi, jo daudzi afrikāņi runā franču valodā. „Biju iedomājies, ka viņu varētu iesaistīt ceļošanā un vīzu sagādāšanā,” saka prezidents Robisons. „Taču, kad viņš ieradās šeit, es sajutu, ka viņu tas īsti neinteresēja. Tāpēc es aicināju viņu izmantot savas datorprasmes. Viņš mums ir ietaupījis neskaitāmas stundas.” Elders Malmrouzs palīdz arī misionāriem, īpaši — franciski runājošajiem misionāriem, sagatavot vārdus un veikt tempļa darbu viņu ģimenēm. Māsa Malmrouza, sertificēta ārsta palīdze, tika nozīmēta strādāt kopā ar misijas ārstu un medmāsu.
Viņš sagatavo ceļu
Līdzīgi kā Malmrouzi, arī citi pāri nāk pie atziņas, ka tad, kad viņi uzticas Tam Kungam, Viņš sagatavo ceļu. Tieši tas notika ar Alvinu un Korasonu Rietām no Kavites, Kavitē, Filipīnās.
„Divus gadus pirms mūsu lēmuma kalpot misijā, mēs sākām ieviest skaidrību mūsu ģimenes biznesa plānos,” skaidro elders Rieta. „Mūsu dēls un meita bija pabeiguši koledžu un varētu mūs aizstāt, bet mēs prātojām, kurš atrisinātu biznesa problēmas un kā mūsu klienti reaģētu uz mūsu plāniem.”
Māsa Rieta bija arī norūpējusies par savas vecās mātes atstāšanu. „Es baidījos, ka mēs varētu viņu zaudēt, kamēr esam projām,” viņa saka. „Turklāt, es jutos nepiemērota izaicinājumam mācīt evaņģēliju.”
Viņi apspriedās ar savu bīskapu un kādu pāri, kas nesen bija kalpojuši Davao. „Viņiem visiem bija stipra liecība, ka Tas Kungs vadīs katru pāri, lai viņi zinātu, kā rīkoties ar mājas lietām, viņu ģimeni un līdzekļiem viņu misijai,” saka māsa Rieta.
„Kad mēs meklējām vadību,” saka elders Rieta, „mūsu bailes tika sadzirdētas — mūsu biznesā gāja labi, par spīti grūtībām, mūsu klienti pauda prieku un atbalstu, un mūsu ģimene satuvinājās, rūpējoties par mūsu slimo mammu. Mēs sākām saprast, ka Tas Kungs patiesi mums palīdzēs.”
Rietas šobrīd kalpo Baznīcas locekļu un vadītāju atbalstam Filipīnās, Kagaijanas de Oro misijā.
Tu spēj paveikt daudz
Daži laulātie pāri aizdomājas par fiziskiem ierobežojumiem, bet tikai ne Keits un Dženilina Mauermani no Jūtas, ASV. Kādus gadus atpakaļ, četrus mēnešus pēc tam, kad viņi apprecējās Losandželosas Kalifornijas templī, Keits tika iesaukts [armijā] un sūtīts kaujā. Kā gaisa desanta vadītājs, viņš gāja labu gabalu pa priekšu citiem karavīriem, kad eksplodēja zemē ierakta mīna. Viņš zaudēja abas kājas. Kad viņš atgriezās mājās, Dženilina piesteidzās pie viņa.
„Es zināju, ka man nav par ko uztraukties,” saka Keits, „jo mums ir mūžīgā laulība. Mana sieva ir mani atbalstījusi visu laiku. Viņa vēl joprojām mani atbalsta katru dienu.”
Kad māsa Mauermana aizgāja pensijā, viņi nolēma kalpot misijā. Bet vai eldera Mauermana dubultā amputācija radītu kādas problēmas? „Vienmēr atradīsies lietas, kuras es nevaru izdarīt,” viņš saka, „bet ir tik daudz lietu, kuras es spēju paveikt; mēs zinājām, ka mums atradīsies vieta.”
Aizpildot savas ieteikumu veidlapas, viņš atzīmēja, ka ir kalpojis militārajā dienestā. Drīz vien viņi saņēma aicinājumu no Baznīcas Militāro sakaru nodaļas. „Man bija identifikācijas karte, kas mums ļautu iekļūt militārajās bāzēs, tādēļ viņi lūdza mūsu piekrišanu ieteikt mūs militāro sakaru misijai.”
Mauermani tika aicināti kalpot militārajā bāzē Ziemeļkarolīnā, ASV. Elders Mauermans atceras: „Izkārtne uz vārtiem vēstīja: „Brega forts, gaisa desanta mājas.” Kad sargs mūs sveicināja ar gaisa desantnieku moto „Līdz galam!” (angļu valodā: All the Way!), tā bija pirmā reize, kad es to izdzirdēju pēc tik daudziem gadiem. Kaut nekad nebiju bijis Brega fortā, es jutos kā mājās. Es zināju, ka mūsu misijas aicinājums bija absolūti piemērots un ka Tas Kungs piemin mani.”
„Mēs pasniedzām stundas par to, kā būt pašpaļāvīgiem un dzīvespriecīgiem, un par laulības stiprināšanu,” stāsta māsa Mauermana. „Sākumā mēs nevēlējāmies dalīties mūsu stāstā, taču mēs atklājām, ka dalīšanās tajā izmainīja visu. Kareivji un viņu laulātie skatījās uz mums un teica: „Ja jūs to spējat, tad mēs arī.””
Mauermaniem bija tik pozitīva pieredze Ziemeļkarolīnā, ka viņi lūdza iespēju kalpot vēlreiz. Šobrīd viņi divreiz nedēļā mēro apmēram 40 jūdzes (64 km) no viņu mājām Oremā līdz Soltleiksitijai, lai kalpotu Baznīcas Militāro sakaru ofisā. Viņi arī māca senioru misionāru pārus misionāru mācību centrā Provo, kur viņi ir atklājuši, ka gandrīz katrā grupā ir kāds, kas ir pārvarējis šķēršļus, lai varētu kalpot.
Universālās valodas
Aicināti kalpot Brazīlijas Kujabas misijā, Rendijs un Lou Ellena Romreli no Jūtas bija nobažījušies. Kaut arī elders Romrels bija kalpojis Brazīlijā kā jauns misionārs, viņš bija ļāvis savām portugāļu valodas zināšanām pasliktināties. Un māsa Romrela vispār nezināja portugāļu valodu. Taču mācīšanās un centība palīdzēja eldera Romrela portugāļu valodas zināšanām atgriezties un māsas Romrelas zināšanām — augt. Palīdzēja arī havajiešu ģitāra.
„Es īsti nebiju plānojusi to ņemt līdzi,” atklāja māsa Romrela, „taču elderam Romrelam bija iedvesma to paņemt, un ir apbrīnojami redzēt, ko tā ir paveikusi. Kad mēs mācām klausītājus un strādājam pie [mazaktīvo vai neaktīvo Baznīcas locekļu] aktivizēšanas un sadraudzības, ir jautri to lietot, lai panāktu, ka cilvēki dzied garīgās dziesmas. Tā mēs apgūstam valodu, un garīgās dziesmas pieaicina spēcīgu Garu.”
Kaut arī viņas portugāļu valodas prasmes vēl tikai attīstās, viņa ir veikla mūzikas valodā. „Mūzika vieno cilvēkus,” viņa saka. „Pat ja es nesaprotu visu, ko viņi saka tikšanās laikā, kad mēs dziedam, mēs esam vienoti.” Kad viņi tika uzaicināti uzstāties skolās, stāstot par amerikāņu svētkiem — Pateicības dienu, Romreli dziedāja garīgās dziesmas par pateicību havajiešu ģitāras pavadībā. Un māsa Romrela spēlē arī tradicionālāku instrumentu — klavieres, lai pavadītu garīgās dziesmas baznīcā.
Un kā ar portugāļu valodu? „Pat ja tu nerunā tekoši, iemācīties dažus vārdus ir noderīgi,” viņa stāsta. „Vienkārša sasveicināšanās ar cilvēkiem ir veiksmīgs sākums. Lai viņi zina, ka jūs mācāties. Nesarežģījiet un paļaujieties uz Garu.” Un Gars, protams, ir vēl viena valoda, kas saprotama ikvienam.
Kalpojot mājās
Pols un Mara Džīna Luisi, no Jūtas, kopā jau bija kalpojuši trīs misijās (Palmīras Ņujorkas templī; Honkongas Ķīnas templī; un Horvātijā, Serbijā un Slovēnijā, palīdzot ar semināriem un institūtiem). Viņi jau gatavojās kalpot vēl vienā misijā, kad viņu staba prezidents pajautāja: „Vai jūs vēlētos kalpot šeit pat, mūsu stabā, atbalstot mūsu misiju?”
„Mēs šeit esam ieradušies nesen, tāpēc tā bija brīnišķīga iespēja,” atklāj māsa Luisa. „Mēs kalpojam kopā ar jaunajiem elderiem un māsām, esam ciešā kontaktā ar misijas prezidentu, ejam uz apgabala un zonas sanāksmēm un strādājam ar bīskapiju misijas vadītājiem.” Viņi arī apmeklē klausītājus un tos, kas ir mazaktīvi.
„Mēs esam satikuši brīnišķīgus cilvēkus, kurus citādāk mēs nebūtu iepazinuši,” saka māsa Luisa, „pat tādus, kas ir nomaldījušies no ceļa. Redzēt viņus atgriežamies, saņemot priekšrakstus un ejam uz templi, ir brīnišķa svētība.”
„Daudzi laulātie pāri, domājot par kalpošanu misijā, uztraucas par to, ko viņi darīs ar savu māju un mašīnu vai ko viņi palaidīs garām no ģimenes dzīves,” teic elders Luiss. „Mums ir bijusi iespēja dzīvot mūsu pašu mājā un lietot mūsu pašu mašīnu. Mēs tiekam mudināti doties uz ģimenes pasākumiem, kamēr tie netraucē pildīt misionāru pienākumus. Un mēs pat bijām šeit, kad dzima mūsu mazbērns.”
Ģimenes svētības
No otras puses, Džila un Kents Sorenseni no tā paša staba apgalvo, ka viens no labākajiem veidiem, kā stiprināt viņu ģimeni, ir bijis — kalpošana prom no mājām. Māsa Sorensena saka: „Galvenie iemesli, ko min pāri, lai nedotos misijā, ir mazbērni, bērni ar sarežģījumiem laulībā, meitas, kas gaida mazuļus, veci vecāki un citi līdzīgi iemesli. Ģimene ir prioritāte, un tev viņu pietrūkst katru dienu. Taču došanās misijā ir spēcīgs vēstījums tam, ka arī misionāru darbs ir svarīgs.”
Turklāt, elders Sorensens atzīmē: „Mūsdienās ir tik daudz veidu, kā uzturēt sakarus, ka tu vari būt lietas kursā jebkurā laikā.”
Sorensenu misijas ceļojums aizsākās pirms trīs gadiem, kad viņu bīskaps aicināja viņus vadīt garīgos vakarus pāriem, kas apsver iespēju doties misijā. „Pēc tam, kad bijām pastāvīgi par to runājuši,” saka māsa Sorensena, „mēs vienkārši nevarējām nedoties paši!” Viņi saņēma aicinājumu kalpot Kuka salās, kur pirms 50 gadiemkalpoja Džilas vecvecāki.
Šodien, pa vidu citiem pienākumiem, viņi tika aicināti mācīt Bībeles stundas skolās.
„Mēs runājam par to, ka Kristus ir tā klints,” stāsta elders Sorensens. „Mēs iedodam katram skolēnam mazu akmeni un mudinām viņus palikt stipriem kā klintij Kristū. Tagad, lai kur mēs ietu, cilvēki mūs redzot saka: „Stipri kā klints!””
Nākt un palīdzēt
Ja jūs apsverat domu par pilnlaika misiju vai Baznīcas kalpošanas misiju, visi šie pāri jums uzdotu to pašu jautājumu, ko prezidents Robisons uzdeva Džeraldam un Lornai Malmrouziem: „Vai jūs varētu nākt un palīdzēt?” Un viņi jums pateiks, ka neatkarīgi no tā, kādā veidā jūs izvēlaties kalpot, šis apsolījums ir drošs: Jūs esat vajadzīgi, jūs varat sniegt savu ieguldījumu, un jūs tiksiet svētīti un mīlēti.