Pārdomas
Vai norādes ir skaidri saprotamas?
Autore, kurā dzīvoja Kolorado štatā, ASV, pagājušogad nomira.
Kāds izbrauciens ar riteņiem pārliecināja mani, cik svarīgi ir nemitīgi pārbaudīt Tā Kunga dzīves ceļa karti.
Pirms vairākiem gadiem kopā ar savu māsu, svaini un viņas meitu es Francijā devos izbraucienā ar riteni. Katru rītu mums tika piešķirti trīs lappušu detalizēti norādījumi, kuri, ja precīzi sekojām, aizveda mūs līdz tās dienas galamērķim. Braucot caur vīnogu audzētavām, norādes lika mums „doties 165 pēdas (50 m) uz ziemeļiem, tad pagriezties pa kreisi un braukt 330 pēdas (100 m) tālāk”. Norādījumi bieži ietvēra zīmes un ielu nosaukumus.
Vienu rītu mēs ar riteņiem braucām pa kādu jauku ceļu, taču drīz atklājām, ka mūsu norādes vairs neatbilst apkārtnei. Vēl nepaspējušas apmaldīties, mēs nolēmām atgriezties tur, kur pēdējo reizi bijām drošas par to, ka atrodamies uz pareizā ceļa, lai mēģinātu saprast, kurp doties.
Tik tiešām, kad mēs tur nonācām, mēs ieraudzījām nelielu ceļa zīmi, kas bija arī mūsu norādēs, taču mēs to nebijām ievērojušas. Drīz vien mēs jau atkal bijām uz sava ceļa, virzoties uz priekšu saskaņā ar norādēm, kas atkal mums bija kristālskaidras.
Šī pieredze kā līdzība sniedza atbildi uz jautājumu, kas mani bija uztraucis: Kādēļ gan cilvēks, kam ir bijusi liecība par evaņģēliju, jebkad no tā novērstos? Man kļuva skaidrs — kad mēs izdarām nepareizu pagriezienu (grēkojam) vai mums neizdodas sekot Dieva pavēlēm, norādes (Dieva vārds) vairs nešķiet loģiskas. Karte, kāda tā ir, vairs neatbilst teritorijai, kurā mēs atrodamies. Ja mēs neesam nomaldījušies pārāk tālu, mēs varam atzīt savu vainu un to, ka mums ir jāatgriežas (jānožēlo grēki) vai atkal jāapņemas dzīvot saskaņā ar Dieva pavēlēm, lai mēs varētu nokļūt tur, kur zinājām, ka gājām pa pareizo ceļu.
Ļoti bieži, kad norādes neatbilst tam, kur mēs esam, mēs apšaubām norādes. Tā vietā, lai dotos atpakaļ, mēs vainojam norādes un tad atsakāmies no tām pavisam. Beigās, kad vairs nespējam saskatīt galamērķi, mēs esam apmaldījušies, klejojot pa ceļiem, kas kādu laiku šķiet ļoti jauki, taču tie neaizvedīs tur, kur mums ir jānokļūst.
Katru dienu mums ir iespēja studēt Svētos Rakstus. Un ik pēc sešiem mēnešiem mēs varam skatīties Baznīcas vispārējo konferenci. Vai šie nebūtu piemērotākie brīži, kad pārbaudīt sava ceļa karti un pārliecināties, ka atrodamies tur, kur mums ir jābūt? Vienreiz klausoties konferenci, es sajutu — lai arī cik nepilnīgi mēs esam, mēs varam zināt, ka atrodamies uz pareizā ceļa, ja šie norādījumi mums šķiet loģiski.
Gluži tāpat kā sekojot šajā dzīvē pareizajām norādēm, mēs nonāksim līdz dažādiem galamērķiem, studējot Svētos Rakstus un ieklausoties mūsdienu praviešu padomos, mēs varam pārbaudīt savu virzienu un, ja nepieciešams, to pielāgot, lai galu galā nonāktu mūsu celestiālajās mājās.