Šoks, bēdas un Dieva iecere
Raksta autore dzīvo Albānijā.
Piedzīvojot savas dzīves lielāko nelaimi, es jutu, ka Debesu Tēvs bija ar mani visu šo ceļu.
Deivida Kērtisa ilustrācija
Bija 2008. gada agrs rīts, kad māte pamodināja mani uz skolu. Tajā rītā es biju ļoti priecīga, bet nezināju, ka šī diena pārvērtīsies par sliktāko manā mūžā vai to, ka tā būs pēdējā reize, kad būšu kopā ar viņu. Todien es neapmeklēju pēdējās stundas, jo man pakaļ atbrauca mūsu ģimenes draudzene un pateica, ka mana mamma izdarījusi pašnāvību. Man bija tikai 12 gadi.
Es domāju: „Kā es dzīvošu bez savas mātes?” Viņa bija mana labākā draudzene.
Es raudāju mēnešiem ilgi. Man nepatika iet uz skolu, jo pārējie bērni izturējās pret mani citādāk un izjuta pret mani žēlumu. Man nebija ne jausmas, kas man tagad būtu jādara; es tikai zināju, ka man ir jābūt stiprai citu dēļ.
Kādu dienu, piecus vai sešus mēnešus pēc mammas nāves, es biju viena savā istabā pie loga, raudāju, centos saprast, kāpēc es esmu šeit — uz Zemes. Pēkšņi es prātā izdzirdēju balsi: „Tu esi mana meita; es neļaušu tev ciest.” Es zināju, ka tas bija Dievs. Taču mani tas pārsteidza, jo es vairs Viņam neticēju, it īpaši pēc tam, kad domāju, ka tieši Dievs atņēma man māti. Lai gan es nezināju, ko Viņš ar to bija domājis, es sajutos droši.
Pēc trim gadiem es devos apciemot savu tēvoci Romā, Itālijā. Viņš turpināja man stāstīt par baznīcu, ko apmeklē. Kādu svētdienu viņš paņēma mani līdzi. Es vienmēr atcerēšos, kā pirmo reizi tuvojos baznīcas durvīm un kā sajutu Debesu Tēva mīlestību, tiklīdz iegāju pa tām iekšā. Es jutos kā mājās.
Es sāku apmeklēt baznīcu katru svētdienu un visas aktivitātes nedēļas laikā. Man patika būt kopā ar Baznīcas jauniešiem. Pateicoties viņiem, es biju priecīgāka. Man ar viņiem bija līdzīgas domas un tāda pati ticība. Tad pēc trim mēnešiem manas vasaras brīvdienas bija galā, un man bija jāatgriežas Albānijā.
Kad atgriezos mājās, es pastāstīju tētim par savām sajūtām un to, cik laimīga visu šo laiku biju. Viņam tas nepatika. Viņš teica, ka neļaus man turpināt apmeklēt baznīcu vai mācīties ko vairāk par to. Līdz ar to man bija jābūt pacietīgai turpmāko trīs gadu laikā, līdz es sasniedzu 18 gadu vecumu. Tad es pati varēju pieņemt lēmumus un kristīties.
Šajā laikā es tiku svētīta ar tik daudziem cilvēkiem, kas stāstīja man par to, ko viņi katru svētdienu baznīcā mācījās. Stefānija bija viena no šiem cilvēkiem. Kad mans tēvocis pievienojās Baznīcai, viņa dzīvoja Itālijā, taču tad atgriezās mājās — Amerikas Savienotajās Valstīs. Manam tēvocim šķita, ka būtu labi, ja mēs sarakstītos, tāpēc es uzaicināju viņu par savu draugu Facebook portālā.
Lai gan dzīvē mēs nekad neesam tikušās, es vienmēr būšu viņai pateicīga par to, ka palīdzēja man pieaugt ticībā un vairāk iemācīties par Jēzus Kristus evaņģēliju. Viņa rakstīja man gandrīz katru svētdienu un stāstīja par visu, ko baznīcā mācījās, un tad atbildēja uz maniem jautājumiem. Viņa bija lieliska draudzene.
Beidzot, kad vairākus gadus biju pacietīgi gaidījusi, es kristījos tikai divas dienas pēc savas 18. dzimšanas dienas. Un drīzumā es dalīšos ar savu māti laimē, ko tajā dienā izjutu, jo es tikšu kristīta par viņu. Es zinu, ka viņa leposies par to, ka es izvēlējos šādu dzīvi.
Es jūtu Debesu Tēva svētības, jo Viņš tik daudzos veidos ir bijis kopā ar mani visa šī ceļa garumā. Man bija tikai jāgaida un jābūt pacietīgai, jo Viņam man bija iecere. Tieši Viņš deva man spēku stāties pretī visiem izaicinājumiem, ar kuriem es saskāros. Viņš allaž bija te, palīdzot man būt laimīgākai.