Apmeklējuma mācības vēstījums
Mūsu Mūžīgā Tēva meitas
Lūgšanu pilnas izstudējiet šo materiālu un centieties uzzināt, ar kurām vēstījuma daļām dalīties. Kā izpratne par vēstījumu „Ģimene — vēstījums pasaulei” vairo jūsu ticību Dievam un svētī tās māsas, par kurām gādājat, veicot apmeklējuma mācības pienākumu? Vairāk informācijas meklējiet: reliefsociety.lds.org.
Ticība, ģimene, palīdzība
Svētie Raksti mums māca, ka „mēs esam Dieva cilts” (Apustuļu darbi 17:29). Emmu Smitu, pravieša Džozefa Smita sievu, Dievs uzrunāja, sakot: „Mana meita” (M&D 25:1). Ģimenes vēstījums māca, ka katra no mums ir „Debesu vecāku mīlēt[a] garīg[ā] … meita”.1
„[Pirmslaicīgajā] dzīvē mēs mācījāmies par sievietes mūžīgo identitāti,” teica Kerola M. Stīvensa, pirmā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā.
„Mūsu laicīgais ceļojums uz Zemes šos patiesos principus nemaina.”2
„Jūsu Tēvs Debesīs pazīst jūs pēc vārda un zina jūsu apstākļus,” teica elders Džefrijs R. Holands, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis. „Viņš dzird jūsu lūgšanas. Viņš zina, kādas ir jūsu cerības un sapņi, kā arī pazīst jūsu bailes un vilšanās.”3
„Mēs visas piederam Dieva ģimenei un esam tai nepieciešamas,” teica māsa Stīvensa. „Katra ģimene uz Zemes ir citāda. Un, lai arī mēs darām visu, ko varam, lai radītu stipras, tradicionālas ģimenes, piederība Dieva ģimenei nav atkarīga no kāda statusa — no ģimenes stāvokļa, bērnu esamības vai neesamības, finansiālā stāvokļa, sociālā statusa vai pat no tā, kā savu statusu publiskojam sociālajos tīklos.”4
Papildu Svētie Raksti
No mūsu vēstures
Savā pierakstā par Pirmo vīziju5 pravietis Džozefs Smits apliecina daudzas patiesās mācības, tai skaitā to, ka Debesu Tēvs pazīst mūs pēc vārda.
Agrā jaunībā Džozefam bija grūti izdibināt, kurai baznīcai pievienoties, un viņš saņēma vadību, lasot Jēkaba v. 1:5. Džozefs nosprieda, ka viņš lūgs Dievam.
1820. gadā, kādā pavasara rītā, viņš devās uz mežu, lai lūgtu, taču pēkšņi kāds tumšs spēks viņu sagrāba. Attiecībā uz to viņš rakstīja:
„Tieši šajā lielajā satraukuma mirklī es ieraudzīju gaismas stabu, spožāku par sauli, tieši virs savas galvas, kas pakāpeniski nolaidās, līdz krita man pāri.
Tiklīdz tas parādījās, es jutos atbrīvots no ienaidnieka, kas mani turēja saistītu. Kad gaisma apstājās virs manis, es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi viņu!”” (Džozefs Smits — Vēsture 1:16–17).