Senioru misionāru mirkļi
Viens no labākajiem veidiem, kā senioru pāri var uzkrāt lieliskas atmiņas, ir kopīga kalpošana misijā.
Kad mūsu draugiem, kuriem ir 60 vai 70 gadu, kaut kas aizmirstas, mēs bieži jokojot dēvējam šo nespēju atcerēties par „senioru mirkli”. Taču es vēlētos parunāt par cita veida senioru mirkli — par mirkli, kas ir tik lielisks, ka atmiņas par to saglabāsies mūžam. Tas ir mirklis, kad senioru misionāru pāris apzinās, ka dara tieši to, ko Tas Kungs vēlētos. Šādos neaizmirstamos mirkļos seniori saprot, ka:
-
viņiem ir liela dzīves pieredze, kurā dalīties, kā arī talanti, prasmes un izpratne par evaņģēliju, ko likt lietā, lai svētītu citus;
-
viņu piemērs nāk par svētību viņu bērniem un bērnu bērniem;
-
kalpojot viņi iegūst draugus;
-
viņu laulība kļūst stiprāka no dienas dienā;
-
kalpošana Kristus vārdā ir ļoti jauka.
Gaidāmie mirkļi
Mani draugi, senioru pāri, daudziem no jums vajadzētu gaidīt šādus mirkļus. Padomājiet par stāstu, kurā dalījās elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma, runājot par to, ko iespēja senioru pāris, kurš kalpoja Čīlē. Kādam no jaunajiem misionāriem nomira viens no vecākiem. Misijas prezidents atradās diezgan tālu un nevarēja uzreiz nokļūt pie šī misionāra.
„Taču šajā reģionā kalpoja jauks, [nobriedis] misionāru pāris,” stāsta elders Holands. „Viņi ieradās un palika kopā ar šo misionāru, maigi gādājot un mierinot viņu, līdz misijas prezidents varēja tikties ar šo puisi pats personīgi. Mūsu misijā kalpoja izcili jaunie misionāri, bet neviens no šiem neprecētajiem misionāriem nevarēja paveikt attiecīgā eldera labā to, ko spēja šis pāris.”1
Viņiem tobrīd bija nepieciešama pavisam vienkārša prasme — izrādīt līdzjūtību grūtā brīdī. Viņiem nevajadzēja bažīties par spēju runāt jebkādā citā valodā, kā vien kristīgas mīlestības valodā. Viņi nebija norūpējušies par to, ka palaidīs garām kāda mazbērna dzimšanas dienu vai mazuļa iesvētīšanu, lai cik tas arī būtu svarīgi. Viņiem rūpēja tas, lai viņi būtu tur, kur Tas Kungs varētu izmantot viņu spējas, lai svētītu vienu no Saviem bērniem. Un, pateicoties tam, ka viņi to vēlējās, Viņš varēja ļaut tiem Sevi pārstāvēt.
Kalpošana reti kad ir ērta
Patiesībā nevienam no senioru misionāriem nav viegli pamest savas mājas. Tāpat tas nebija viegli Džozefam Smitam, Brigamam Jangam, Džonam Teiloram un Vilfordam Vudrafam. Viņiem bija gan bērni, gan mazbērni, un viņi mīlēja savas ģimenes, tāpat kā mēs. Taču viņi mīlēja arī To Kungu un vēlējās kalpot Viņam. Var gadīties, ka kādudien mēs sastapsim šos uzticamos biedrus, kuri palīdzēja iedibināt šo evaņģēlija atklāšanas laikmetu. Kad tas notiks, mēs priecāsimies, ka neesam meklējuši nebūtiskus attaisnojumus brīžos, kad vajadzēja kalpot.
Daži dod priekšroku kalpošanai, dzīvojot mājās. Pēc tam, kad Ose Šumahere Nelsone bija pārcietusi trieku un palikusi piekalta ratiņkrēslam, viņa baidījās, ka viņas mūža vēlme — doties misijā kopā ar savu vīru Donu — vairs nepiepildīsies. Tad kāda kaimiņiene pastāstīja viņiem par savu Baznīcas kalpošanas misiju bīskapa krātuvē. Saņēmuši iedrošinājumu, viņi parunāja ar šīs ēkas uzraugu, aizpildīja rekomendāciju anketas un tika aicināti divas dienas nedēļā kalpot krātuvē, kas atradās netālu no viņu mājām.
„Ir viegli vienkārši atgulties un domāt: „Ak, es nevienam vairs neesmu vajadzīga!”” teic Ose Nelsone. „Bet tagad es jūtu, ka es esmu vajadzīga. Un tā ir kļuvusi par manu liecību.”
Jūs pavisam noteikti esat vajadzīgi
Ja jūtat kārdinājumu uzskatīt, ka neesat vajadzīgi, ļaujiet man apliecināt, ka jūs esat vajadzīgi. Baznīcā nav neviena misijas prezidenta, kurš nepriecātos par papildus pāri, kas kalpotu viņa misijā. Seniori stiprina gados jaunos elderus un māsas. Viņi sniedz atbalstu, palīdzot citiem labāk izpildīt savus pienākumus. Un vai jūs varat iztēloties, ko vadītājam, kurš tikai pirms dažiem gadiem kļuvis par Baznīcas locekli, nozīmē brīva pieeja rūdītiem Baznīcas locekļiem?! Senioru pāri bieži vien kļūst par pavisam burtisku atbildi bīskapu un draudžu prezidentu lūgšanām.
Mēs mudinām misijas prezidentus uzmeklēt pārus, kas varētu piepildīt viņu misijas vajadzības. Bīskapiem vajadzētu uzmeklēt pārus, kuri varētu kalpot. LDS.org ir daudz lapu, kur uzskaitītas senioru pāru kalpošanas iespējas. Taču vairāk par visu citu — pašiem pāriem vajadzētu mesties ceļos un lūgt Debesu Tēvam, vai ir pienācis īstais laiks kopīgai kalpošanai misijā. Pati svarīgākā no prasībām laikam jau ir vēlme kalpot (skat. M&D 4:3).
Cildinot senioru misionāru darbu, es apzinos, ka ir daudzi, kuri vēlētos kalpot, bet to nespēj. Vajadzētu pavisam reālistiski izvērtēt ierobežojumus, ko rada vecums vai vāja veselība, kā arī būtiskas ģimenes locekļu vajadzības. Ja jūtat dedzīgu vēlmi, bet ciešat no šādiem ierobežojumiem, citi var kļūt par jūsu rokām un kājām, un jūs varat nodrošināt tiem nepieciešamos līdzekļus.
Senioru pāri, neatkarīgi no tā, kas jūs esat vai kur jūs esat, es lūdzu, lai jūs lūgtu par iespēju — kopīgi piedzīvot lieliskus senioru misionāru mirkļus. Debesu Tēvs palīdzēs jums saprast, ko tieši jūs varat darīt.