Elders Ulisess Soaress: Cilvēks, kurā nav viltības
Savas kalpošanas agrīnajās dienās, kad Jēzus izraudzījās Savus apustuļus, Viņš redzēja Nātānaēlu nākam pie Viņa. Viņš nekavējoties saskatīja Nātānaēla labestību, paziņodams: „Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!”1
Jēzus zināja, ka Nātānaēls bija cilvēks ar šķīstu sirdi, godīgiem nolūkiem un bez liekulības vai viltus. Tam Kungam patīk, ja cilvēks ir taisnīgs un godīgs raksturā, un Viņš aicināja Nātānaēlu būt par apustuli.2
Ulisess Soaress ir līdzīgs sendienu Nātānaēlam, un Glābējs ir aicinājis arī viņu.
„Manu vecāku gaisma”
Ulisess, jaunākais no četriem brāļiem, piedzima Sanpaulu, Brazīlijā, 1958. gada 2. oktobrī. Viņš ir dzimis pieticīgos apstākļos, taču viņa vecāki, Aparesido un Mersedesa Karečo Soaresi, bija cienījami, strādīgi cilvēki, kuri godīgi uzklausīja misionārus. Viņi pievienojās Baznīcai 1965. gadā, kad Ulisesam bija seši gadi.
„Es nekad neesmu redzējis, ka brālis Aparesido izlaistu kādu sapulci,” saka Osiriss Kabrals, kurš kalpoja par staba prezidentu, kad Ulisess bija jauns vīrietis. „Arī Mersedesa bija ļoti uzticīga. Ulisess ir mantojis savu vecāku uzticību.”
Ulisesa pēc dabas labā sirds plauka, kad viņš mācījās par Tā Kunga ceļiem. „Es uzaugu Baznīcā, sekodams savu vecāku gaismai,” elders Soaress saka. Sekojot šai gaismai, viņa liecība nostiprinājās, neskatoties uz pretestību.
„Es biju vienīgais Baznīcas loceklis savā skolā, un citi zēni vienmēr centās mani vilkt uz leju un piespiest mani darīt to, kas nebija pareizi,” viņš saka. „Man bija jāiemācās aizstāvēties šādos gadījumos, taču es vienmēr no visas sirds paļāvos uz To Kungu, ka Viņš man palīdzēs gūt panākumus. Jaunības gados es iemācījos, ka tad, kad mēs darām savu daļu, Tas Kungs izdarīs savējo. Taču ir cieši jāturas pie Viņa rokas un Viņa evaņģēlija.”
Kad Ulisesam bija 15 gadi, bīskaps lūdza viņam mācīt jauniešu Svētdienas skolas klasi. Viena stunda, ko viņš mācīja, koncentrējās uz liecības gūšanu par evaņģēliju. Ulisess bija studējis Mormona Grāmatu, vienmēr sajutis, ka Baznīca ir patiesa, un ticējis Glābējam Jēzum Kristum.
Sagatavojot savu stundu, viņš vēlējās spēcīgi liecināt saviem audzēkņiem par evaņģēlija patiesumu. „Es studēju un dedzīgi lūdzu,” elders Soaress atminas. „Kad nometos ceļos, es sirdī sajutu ļoti mīļu sajūtu, lēnu balsi, kas man apstiprināja, ka es biju uz pareizā ceļa. Tā bija tik spēcīga, ka es nekad nevarēju teikt, ka es nezināju.”
Kad Ulisess pieauga, viņš iemācījās, ka tad, ja viņš izdarīja vairāk, nekā tika sagaidīts vai lūgts, Tas Kungs viņu dāsni svētīja. Viena šāda mācībstunda nāca, kad viņš gatavojās kalpošanai misijā. Interviju laikā ar Ulisesu bīskaps uzsvēra, cik svarīgi ir paklausīt baušļiem un dzīvot cienīgi. Viņš arī uzsvēra finanšu sagatavotību.
Mūsdienās visi misionāri no Brazīlijas ziedo savas misijas izdevumu segšanai, un daudzas ģimenes ziedo, lai segtu visus misijas izdevumus. Kad Ulisess bija tuvu misijas vecumam, viņš nolēma, ka viņš nopelnīs visu misijai nepieciešamo naudu. Izmantodams savu augsto darba ētiku, ko viņš bija izkopis, strādājot sava tēva mazajā uzņēmumā, un apbruņojies ar prasmi ātri drukāt, Ulisess atrada dienas darbu, kurā palīdzēja kādam uzņēmumam sagatavot algas izrakstus.
Nokārtojis sarežģītu iestājeksāmenu, viņš vakaros sāka studēt grāmatvedību kādā tehniskā augstskolā. Katru mēnesi, samaksājis desmito tiesu, viņš krāja naudu savai misijai. Pēc gada viņš tika pārcelts uz uzņēmuma grāmatvedības departamentu.
„Tā es sakrāju naudu, lai samaksātu par savu misiju,” elders Soaress saka. „Un katru mēnesi trīs gadu laikā, pirms es devos misijā, es iegādājos kaut ko, kas man bija nepieciešams, — kreklu, bikšu pāri, zeķu pāri, kaklasaiti, čemodānu.” Viņam arī bija nepieciešama spēcīga mīlestība un atbalsts, un viņš to saņēma no saviem vecākiem un vietējiem vadītājiem.
Ulisess tika aicināts uz Brazīlijas Riodežaneiro misiju. Savas misijas pirmo daļu viņš kalpoja prezidenta Helio da Ročas Kamargo vadībā, kurš vēlāk kļuva par pirmo Augstāko pilnvaroto no Brazīlijas. Ulisess sāka savu misiju 1978. gada sākumā. Vēlāk, tajā pat gadā, Sanpaulu tika iesvētīts pirmais templis Latīņamerikā, ko veica prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985).
1980. gada janvārī Ulisess un viņa pārinieks, kurš arī nebija saņēmis savu endaumentu, iekāpa autobusā Riodežaneiro, lai dotos astoņu stundu braucienā uz Sanpaulu Brazīlijas templi. Ulisesa vecāki un brāļi, un māsas viņu tur satika, un Soaresu ģimene tika saistīta uz laiku un mūžību. Ulisess nekad nav aizmirsis tās kopā pavadītās piecas stundas Sanpaulu templī. Vēlāk, tajā pat dienā, viņš un viņa pārinieks atgriezās savā misijas apgabalā.
Dieva likšana pirmajā vietā
Ulisesa misija bija veiksmīga, un tas vēl vairāk nostiprināja viņa liecību. Atgriezies mājās, viņš atrada darbu un sāka studēt grāmatvedību un ekonomiku kādā vietējā universitātē.
Aptuveni septiņus mēnešus pēc atgriešanās no misijas viņš nejauši uzdūrās „māsai Morgado” kādā vairākstabu deju pasākumā. Ulisess kādu laiku bija kalpojis par viņas zonas vadītāju, un viņi abi vakaru pavadīja, pārrunājot kopš tā laika notikušo un daloties misijas stāstos. Pēc trīs nedēļām viņi sāka doties uz randiņiem.
Rosanai Fernandesai Morgado bija astoņi gadi, kad viņas vecākā māsa Mārgareta sāka vadāt viņu uz Baznīcu. Visbeidzot abas uzticīgās, jaunās klausītājas saņēma atļauju no sava tēva tapt kristītām, taču abām bija jāgaida līdz 17 gadu vecumam. Rosana apmeklēja Baznīcu deviņus gadus, pirms saņēma atļauju tapt kristītai.
Ulisess dzīvoja Sanpaulu ziemeļos, un Rosana ar saviem vecākiem dzīvoja pilsētas dienvidu daļā. Šīs augošās pilsētas šķērsošana prasīja divas līdz trīs stundas ilgu braucienu ar autobusu un metro. Par laimi Mārgareta un viņas vīrs Klaudio dzīvoja netālu no Mārgaretas vecāku mājām.
„Kad Ulisess nedēļas nogalēs ieradās, lai satiktos ar Rosanu, viņam bija grūti atgriezties mājās tik vēlu vakarā,” atceras elders Klaudio R. M. Kosta, Augstākais pilnvarotais — Septiņdesmitais, runājot par savu nākotnes svaini. Tāpēc viņš un Mārgareta uzaicināja Ulisesu pārnakšņot viņu mājās pēc viņu satikšanās. „Uz laiku mēs viņu adoptējām,” elders Kosta piebilst.
„Viņš gulēja uz dīvāna mūsu viesistabā,” saka māsa Kosta. „Mēs bijām nesen precējušies, tāpēc mums nebija lieku segu. Taču viņš apsedzās ar mūsu vecajiem aizkariem. Viņš bija priecīgs, tāpēc ka nākamajā dienā atkal varēja redzēt Rosanu. Viņš labi izturējās pret manu māsu, un maniem vecākiem viņš ļoti patika.”
Ulisess un Rosana tika salaulāti Sanpaulu Brazīlijas templī 1982. gada 30. oktobrī.
Pavadot ar elderu un māsu Soaresiem dažas minūtes, viņu mīlestība, apbrīna un cieņa vienam pret otru ātri kļūst acīmredzama. Elders Soaress saka, ka Rosana „ir bijusi par labestības, mīlestības un pilnīgas uzticības Tam Kungam paraugu man un manai ģimenei”.3 Māsa Soaresa saka, ka Ulisess ir „dāvana no debesīm”.
Māsa Soaresa piebilst: „Viņš vienmēr ir bijis ārkārtīgi atbildīgs un taisnīgs, viņš vienmēr ir labi rūpējies par mūsu ģimeni, un viņš vienmēr ir ļoti labi izturējies pret mani. Visos savos Baznīcas aicinājumos viņš ir darījis to labāko, ko spēj. Viņš iet un dara. Viņš vienmēr liek Dieva lietas pirmajā vietā savā dzīvē. Es viņā iemīlos atkal un atkal, tāpēc ka zinu: ja viņš liks Dieva lietas pirmajā vietā, viņš liks arī mani pirmajā vietā.”
Par savu sievu elders Soaress saka: „Viņa ir īstais varonis un iedvesma mūsu ģimenē. Viņa ir mīloša, laipna un pacietīga ar ikvienu. Viņa vieno mūsu ģimeni, un viņa katrā saskata labo. Viņai ir bijusi milzīga ietekme uz to, kas ir noticis manā dzīvē. Par manu aicinājumu Divpadsmit apustuļu kvorumā es jokodams viņai teicu: „Šajā es vainoju tevi, tāpēc ka tu tik ļoti esi vairojusi evaņģēlija spēku manā dzīvē.””
Cēla sirds
Gustavo, Soaresu vecākais bērns, atceras nakti, kad kā zēns nepaklausīja saviem vecākiem un izzagās no mājām, lai apskatītu gadskārtējās svinības viņu apkaimē Sanpaulu, kas pazīstamas kā Festa Junina.
„Es biju liela pūļa vidū un jautri pavadīju laiku, kad dzirdēju pasākuma vadītāju izsaucam mani priekšā,” viņš saka. „Tad es ieraudzīju savu tēti.”
Viņa vecāki bija ļoti noraizējušies, taču tā vietā, lai bārtu Gustavo, Ulisess cieši viņu apskāva.
„Mums bija nopietna saruna par to, ka es būtu varējis pazust, taču mani vecāki izturējās pret mani ar cieņu,” Gustavo atminas. „Es jutos aizsargāts un zināju, ka viņi mani patiešām mīl.”
Ulisess ir ziedojies savai ģimenei. Neskatoties uz viņa gadiem ilgo aizņemtību darbā un biežo ceļošanu, viņš atvēlēja laiku, lai veidotu attiecības ar saviem bērniem.
Kad elders Soaress 2018. gada 31. martā tika atbalstīts Divpadsmit apustuļu kvorumā, iespējams, vispārsteigtākie bija Gustavo un viņa divas māsas — Letīcija Karavello un Natālija Soaresa Avila. „Taču, ja mīlestība, cītīgs darbs, empātija un pazemība kvalificē cilvēku apustuļa aicinājumam,” viņi saka, „tad var saprast, kāpēc Tas Kungs aicināja viņu tēvu.”
„Kad Jēzus aicināja Savus apustuļus, Viņš neizvēlējās viszinošākos farizejus, Viņš izvēlējās zvejniekus,” saka Letīcija. „Mans tēvs un māte ir šādi cilvēki. Viņi pilnīgi paļaujas uz To Kungu, un Viņš izmanto viņus, lai izpildītu Savus darbus, tāpēc ka Viņš zina, ka viņi ir nesavtīgi, gatavi cītīgi strādāt un ir pietiekami pazemīgi, lai pieņemtu pārmācību.”
„Viņu tēva „cēlā sirds” palīdzēs viņam, kad viņš dosies kā viens no Glābēja īpašajiem lieciniekiem,” piebilst Natālija. „Viņa sirds uz to tiecas,” viņa piebilst. „Viņš sajūt debesu ietekmi, un viņš mīl ikvienu un vēlas darīt pareizo.”
„Viss nokārtosies”
Kad elders Soaress no 2000. līdz 2003. gadam kalpoja par Portugāles Porto misijas prezidentu, viņš kļuva labi pazīstams ar to, ka izmantoja portugāļu frāzi „Tudo vai dar certo” — viss nokārtosies.
„Viņš mums to iemācīja,” atceras Tajs Benets, viens no viņa misionāriem. „Viņš savu dzīvi dzīvo ar ticību un optimismu, ka tad, ja mēs darām to, ko no mums vēlas Tas Kungs, viss nokārtosies.”
„Viņš arī mācīja saviem misionāriem nelietot vārdus grūti vai neiespējami,” saka Ričards Šīlds, vēl viens viņa misionārs. „Mēs tos saucām par „izaicinājumiem”. Šis padoms palīdzēja man veidot savu dzīvi, kad es uz tiem skatījos kā uz „izaicinājumiem”, kas jāpārvar, nevis kā uz ko „grūtu” vai „neiespējamu”.”
Šāda ticība un optimisms nav nācis no vieglas dzīves. Elders un māsa Soaresi labi pazīst vilšanos, kad ir jāpaliek bešā, nogurumu pēc garas darba vai mācību dienas, sliktas veselības izraisītās problēmas un spontānā aborta, nedzīvi piedzimuša bērna nestās sirdssāpes un brāļu un māsu, un vecāku zaudējumu.
Taču dzīves ceļojumā viņi ir uzticējušies eldera Soaresa iemīļotākajam Svēto Rakstu pantam: „Esi pazemīgs; un Tas Kungs, tavs Dievs, vedīs tevi aiz rokas un dos tev atbildes uz tavām lūgšanām.”4
„Izaicinājumi ir daļa no mūsu progresa,” elders Soaress saka. „Taču, kad mēs esam pacietīgi ciešanās, kad mēs iemācāmies panest dzīves izaicinājumus, kad mēs paliekam uzticīgi, Tas Kungs mūs augstu vērtē un svētī mūs ar svētībām, ko ir apsolījis.”
Un, kad mēs cieši turamies pie dzelzs margas, viņš piebilst, Tas Kungs mūs nepametīs vienus.
„Konsekventa, cieša turēšanās pie baušļiem, pie evaņģēlija, pie Svētajiem Rakstiem un pie Tā Kunga Jēzus Kristus palīdz mums pārvarēt dzīves izaicinājumus,” elders Soaress liecina. „Kad mēs nometīsimies ceļos, lai lūgtu Dievu, Viņš būs ar mums un vadīs mūs. Viņš iedvesmos mūs, lai mēs zinātu, kur iet un ko darīt. Kad mēs esam paklausīgi un pazemojamies Viņa priekšā, Tas Kungs atbild uz mūsu lūgšanām.”
Uzticīgs māceklis
Ulisess Soaress ir cilvēks, kuram ir spējas un kurš ir sagatavots. Pateicoties savai izglītībai, tajā skaitā maģistra grādam uzņēmējdarbības vadībā, viņš bija sagatavots, lai strādātu par grāmatvedi un auditoru starptautiskos uzņēmumos Brazīlijā. Šī pieredze sagatavoja viņu darbam Baznīcas finanšu departamentā, kas savukārt sagatavoja viņu, lai 31 gada vecumā kļūtu par vienu no jaunākajiem Baznīcas laicīgo lietu direktoriem. Šāda sagatavošanās viņam labi noderēja, kad viņš kalpoja par misijas prezidentu un kad 2005. gada 2. aprīlī tika aicināts par Augstāko pilnvaroto — Septiņdesmito.
Pirms aicinājuma Septiņdesmito prezidijā, 2013. gada 6. janvārī, elders Soaress kalpoja par padomnieku un tad — par prezidentu Brazīlijas reģiona prezidijā un padomnieku Āfrikas Dienvidaustrumu reģionā. Tur viņš kalpoja par padomnieku elderam Deilam G. Renlandam, kurš toreiz bija Augstākais pilnvarotais — Septiņdesmitais. Elders Renlands, kurš tagad ir Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, ar prieku atceras viņu kopā pavadīto laiku.
„Elders Soaress ir enerģisks, apņēmības pilns, uzticīgs Jēzus Kristus māceklis,” saka elders Renlands. „Es nepazīstu nevienu, kurš spēcīgāk izjustu, ka ir sūtīts Tā Kunga uzdevumā. Ja viņam lūdz kaut ko izdarīt, viņš to dara ar visu savu spēku.”
Viņš teica, ka elders Soaress ātri iemīlēja Āfrikas svētos. Viens no viņa pirmajiem uzdevumiem šajā reģionā bija prezidēt pār staba konferenci Kanangā, Kongo Demokrātiskajā Republikā. „Kad viņš atgriezās, viņš nespēja pārstāt runāt par satikto cilvēku labestību un dievbijību,” elders Renlands saka.
Elders L. Vitnijs Kleitons, kurš piecus ar pusi gadus kalpoja ar elderu Soaresu Septiņdesmito prezidijā, sauc elderu Soaresu par saskaņas un vienprātības radītāju. „Viņš uzklausa un tad izvērtē savas domas. Viņš cenšas būt uzmanīgs un kārtīgs sanāksmēs un panākt, lai mūsu balsis veidotu skanīgu kori, nevis paustu konkurējošu solistu nostāju.”
Elders Soaress pieticīgi izturas pret savām spējām sazināties portugāļu, angļu, spāņu un franču valodā. „Taču šī dāvana, par kuru ir pastāvīgi jārūpējas, ir kļuvusi par svētību Baznīcai,” saka elders Kleitons. Elders Soaress var uzrunāt lielāko daļu Baznīcas locekļu viņu dzimtajā valodā.
„Kopš zēna gadiem Ulisess ir bijis vadītājs,” piebilst elders Klaudio Kosta par savu svaini. „Viņš ir ļoti gudrs un ļoti spējīgs, un viņš sajūt atbildību, ka viņam vienmēr jādod no sevis tas vislabākais. Viņš ātri iemīl apkārtējos cilvēkus. Savā sirdī viņš ir patiess Glābēja māceklis, un viņam ir droša liecība par to, ka Jēzus ir Kristus. Es viņu mīlu un esmu pateicīgs, ka varu atbalstīt viņu par Tā Kunga apustuli.”
Un elders Deivids A. Bednārs, runājot Divpadsmit apustuļu kvoruma vārdā, piebilst: „Elders Soaress ir šķīsts, vaļsirdīgs un nevainīgs Glābēja māceklis. Pateicoties gaismai viņa sejā, viņa sirsnīgajam smaidam un viņa laipnajām manierēm, neskaitāmi indivīdi un ģimenes bija, ir un būs iedvesmotas, lai ar lielāku vēlmi sekotu Glābējam un dzīvotu saskaņā ar Viņa evaņģēlija principiem.”
Mūsu evaņģēlija laikmetā Tas Kungs teica par Edvardu Partridžu: „Viņa sirds ir šķīsta Manā priekšā, jo viņš ir līdzīgs seno laiku Nātānaēlam, kurā nav viltības.”5 Par Hairamu Smitu Tas Kungs teica: „Es, Tas Kungs, mīlu viņu dēļ viņa sirds godaprāta, un tāpēc, ka viņš mīl to, kas ir pareizs Manā priekšā.”6
Par Ulisesu Soaresu Tas Kungs teiktu to pašu.