Vietējo pēdējo dienu svēto balsis
Iepazīstieties — Ščerbiņinu ģimene
Ščerbiņini mūsdienu skatījumā ir liela ģimene: tētis Antons, mamma Kristīne, 4 meitas: Ieva (12), Sarra (9), Estere (5) un Rebeka (2), un šā gada maijā ģimenei pievienojās brālītis Benjamīns. Ģimenē runā divās valodās – latviešu un krievu, tagad arī angļu valodā, lai bērni labāk iemācītos arī šo valodu.
Antons un Kristīne pievienojās Baznīcai 2000. gadā. Drīz pēc tam abi katrs no savas dzimtās pilsētas devās kalpot misijā: Antons no Orenburgas – Ukrainas Kijevas misijā, Kristīne no Liepājas – Sanktpēterburgas misijā.
Tagad Ščerbiņinu ģimene dzīvo un audzina savus bērnus Latvijā, Liepājas pilsētā. Antons 7 gadus kalpoja kā draudzes prezidents un tagad arī kalpo draudzes prezidijā. Kristīne ir kalpojusi daudzos aicinājumos, taču visvairāk Kristīnei patīk mācīt jauniešus reliģijas seminārā un institūtā.
S.: Anton, Kristīne, jūs dzīvojāt dažādās pilsētās, kas atrodas tālu viena no otras. Kā jūs iepazināties?
Antons: Es devos misijā 26 gadu vecumā, un pēc misijas man bija konkrēts plāns — apprecēties. Līdz šim visi mani mēģinājumi izveidot ģimeni paša spēkiem nebija realizējušies. Nolēmu paļauties uz To Kungu. Divas nedēļas pēc atgriešanās no misijas, es devos uz jauno neprecēto konferenci Maskavā ar konkrētu mērķi — atrast mūžīgo partneri, par ko es arī lūdzu palīdzību Debesu Tēvam.
Man bija plāns meklēt šo partneri starp tām meitenēm, kas ir kalpojušas misijā. Es esmu ļoti kautrīgs pēc dabas, es nebiju komunikabls, īpaši kautrīgs es biju ar meitenēm. Misijā es, protams, iemācījos sarunāties uz ielas pat ar svešiem cilvēkiem. Bet joprojām man kontaktēšanās nebija stiprā puse.
Kad es ieraudzīju skaistu meiteni, kura uzsāka sarunu ar mani pirmo reizi, es saņēmu tādu kā atklāsmi. Jo tās noteikti nebija manas domas, tāpēc ka man nebija pilnīgi nekādu zināšanu par Kristīni tajā brīdī. Es dzirdēju pat tādu kā balsi, kas bija pamudinājums man veidot attiecības tieši ar Kristīni. Es sapratu, ka konference ir tikai 4 dienas, un man jārīkojas apņēmīgi, lai nepalaistu garām šo iespēju. Tāpēc es bildināju Kristīni jau otrajā dienā. Viņa gan uzreiz neatbildēja manam bildinājumam. . .
Kristīne: Mēs ar Antonu iepazināmies 2004. gada 1. jūlijā, pirmajā dienā, kad sākās jauno neprecēto konference Maskavā. Es gavēju un lūdzu Debesu Tēvam par to, lai varētu apprecēties ar cienīgu priesterības nesēju, un apprecēties drīz — līdz septembrim.
Pirmajā dienā bija sapulce visiem tiem, kas kalpojuši misijā. Tur arī bija grupiņa jauniešu, kas gaidīja uz interviju, lai saņemtu Patriarhālo svētību. Es piegāju pie Antona un pajautāju, kā viņš jutās par iespēju saņemt Patriarhālo svētību. Kopš tā brīža tā sanāca, ka mēs visu laiku bijām kopā: gājām ēst, uz nodarbībām, un deju zālē viņš arī izrādījās blakus. Kad mēs saņēmām Patriarhālo svētību, mēs aizgājām pastaigāties, tur bija ļoti skaista vieta: dīķītis un gulbīši. Antons sāka runāt par mūžīgo ģimeni un to, ka būtu jauki satikties templī. Es uzreiz nesapratu, ka šī bija tāda aplinkus bildināšana — viņš mani aicināja kļūt par viņa mūžīgo sievu.
Es uzreiz neatbildēju — biju ļoti apmulsusi, lai gan es zināju, ka tas bija mans mērķis. Bet pat es negaidīju, kas tas piepildīsies tik ātri. Tad konferences pēdējā dienā, kad mēs stāvējām un atvadījāmies pie autobusa, ar kuru man vajadzēja braukt prom, es pateicu tos, vārdus, kurus man bija tik grūti pateikt: „Es tevi mīlu un vēlos kļūt par tavu sievu.”
Tā kā man bija Krievijas vīza, nolēmu aizbraukt uz Orenburgu un iepazīties ar vīra ģimeni. Mana mamma bija šokā, viņa vēl noteica: „tikai neapprecies! Tas būtu pārāk ātri.” Taču tā sanāca, ka mēs otrdien pieteicāmies, un sestdien apprecējāmies. Šajā starplaikā mēs uzšuvām man kleitu, ar Antonu taisījām plīvuru un nopirkām gredzenus. 1. jūlijā mēs iepazināmies, un 31. jūlijā mēs apprecējāmies! Es paliku dzīvot Orenburgā, Krievijā, un tur mums piedzima mūsu pirmā meita Ieva.
Kāpēc jūs no Orenburgas pārcēlāties uz Liepāju?
Kristīne: Notika nelaime, mana mamma, kas dzīvoja Liepājā, smagi saslima. Tāpēc es ar meitu atbraucu uz Liepāju, lai mammu aprūpētu.
Antons: Es sapratu, ka dzīvot dažādās valstīs nav labs risinājums. Es lūdzu To Kungu, lai palīdz man pieņemt šo lēmumu. Es vēlējos, lai mana sieva ir laimīga un ģimene ir kopā. Tā mēs jau 10 gadus dzīvojam Liepājā, un mūsu meitas un dēls ir dzimuši Liepājā.
Jūs esat noslēguši tempļa laulību. Kā tas notika? Ko jums tā nozīmē?
Kristīne: Templī es centos visu iegaumēt. Taču saistīšanās ceremonija noritēja tik ātri, ka es nepaspēju visu aptvert. Tomēr pēc tam, kad varējām piedalīties citu cilvēku saistīšanas sesijās un dzirdēt atkārtoti apsolījuma vārdus, es varēju palēnām visu aptvert. Tagad mums ir kopīgs mērķis — uzaudzināt mūsu bērnus cienīgus, lai mēs būtu kopā mūžībā.
Antons: Templī noslēgtās derības mums palīdz ģimenes dzīvē. Tās dod papildu spēkus, palīdz nogludināt nesaskaņas un konfliktus. Tās mūs iedvesmo censties veidot labāku un taisnīgāku ģimeni.
Kā jūsu laulība jums palīdz attīstīties kā personībām un garīgi pilnveidoties, lai tuvotos Tam Kungam?
Antons: Laulība un bērni ir liels stimuls attīstīties kā personībām. Tad, kad nākas ziedot citu labā laiku, spēkus un finansiālos līdzekļus, tas liek pilnveidoties.
Jēzus Kristus parādīja mums ziedošanās piemēru, atdodot savu dzīvi mūsu dēļ. Arī mēs kaut ko ziedojam savā dzīvē, lai izaugtu citi cilvēki, Dieva bērni. Caur šo pieredzi es esmu mācījies samierināšanos.
Kristīne: Mūsu bērni ir labākie skolotāji. Esot mammai, es labāk saprotu to, ko dara Dievs attiecībā uz mums — Viņa bērniem. Es varu labāk saprast, kā Viņš rūpējas par mums, ka Viņš uztraucas, kad mēs izvēlamies nepareizi. Katru dienu ir kāda īpaša mācība. Ar katru jaunu bērnu mana pacietība aug, es mācos likt citu cilvēku intereses pirmajā vietā.
Kāda ir, Anton, tava atbildības sfēra kā vīram un tēvam?
Antons: Es nodrošinu ģimeni finansiāli un es atbildu par ģimenes drošību. Caur mani, caur priesterību mana ģimene saņem Tā Kunga vadību. Kad ir pieņemami svarīgi lēmumi, Kristīne man saka: „Ej un lūdz To Kungu, lai saņemtu atklāsmi, ko mums darīt. Kā Viņš teiks, tā darīsim.” Tas bija gan gadījumā ar pārcelšanos uz Latviju, gan dzīvokļa iegādi, gan darba maiņu. Mana kā ģimenes patriarha atbildība ir lūgt un saņemt atklāsmi no Tā Kunga par būtiskiem jautājumiem, kas skar ģimeni.
Kristīne: Protams, es varu izteikt savu viedokli, taču man ir svarīgi zināt Tā Kunga viedokli. Tāpēc es paļaujos uz atklāsmēm, ko saņem Antons.
Kristīne, kas ir tavas atbildības kā sievai un mātei?
Kristīne: Man ir svarīgas attiecības ar Antonu, mēs ejam uz randiņiem, lai mēs pavadītu laiku kopā. Mēs apspriežam ģimenes lietas. Protams, visvairāk mana laika aizņem rūpes par bērniem, viņu mācīšanai. Vēl es esmu finansiālais sekretārs mājās un plānoju budžetu.
Kas ir pats grūtākais ģimenes dzīvē? Kā jūs pārvarat šīs grūtības?
Antons: Mūsdienu dzīves kņada mani padara nervozu. Tikai Svēto Rakstu lasīšana un lūgšanas man palīdz nomierināties. Man vajag lasīt pietiekoši daudz Svētos Rakstus, lai būtu piepildīts ar tiem, būtu „paēdis”. Ja es kādu brīdi noslinkoju garīgajā sagatavotībā, tad ir grūtāk pārvarēt ģimenes grūtības. Es domāju — ja vīrietis ir tempļa rekomendācijas cienīgs un pietiekoši pazemīgs, lai mācītos, viņš varēs atrast risinājumu jebkurām grūtībām.
Kristīne: Katrā laulībā gadās domstarpības. Esmu sapratusi, ka ļoti svarīgi ir visu izrunāt. Ja mēs visu izrunājam, cenšamies izprast viens otru, tad domstarpības arī pazūd. Dažreiz ir kādas problēmas ar bērniem, taču viss ir labojams, balstoties uz Svētajiem Rakstiem un lūgšanām. Pacietība un pastāvīgas sarunas ar vīru — tie ir mani palīgi, ko varu ieteikt arī citiem.
Ko vēlaties noteikti ieaudzināt savos bērnos?
Antons: Mēs viņiem mācām kalpot cits citam, pārkāpt savam „ego”. Ja katrs domās tikai par sevi, tad nesanāks vienota ģimene. Jābūt laikam, kad visi ģimenes locekļi noteiktas lietas dara kopā.
Kristīne: Es gribētu, lai viņi būtu uzcītīgi un mērķtiecīgi. Lai nav tā, ka, saskaroties ar grūtībām, atsakās no sava mērķa. Tāpat svarīga ir vienotība un savstarpēja mīlestība.
Kādā veidā jūs cenšaties ieaudzināt bērnos šīs labās īpašības?
Kristīne: Mēs kopā lasām Svētos Rakstus katru vakaru, meitenes pašas lasa. Pirms Sarras kristībām mums bija mērķis izlasīt visu Mormona Grāmatu. Mēs sākām gadu iepriekš, un visi kopā izlasījām. Šogad ir mērķis ne tikai vienkārši lasīt, bet iedziļināties un meklēt svarīgos pantus, iekrāsot tos un pierakstīt kādu garīgo domu blakus pantam.
Vēl, lasot Svētos Rakstus, mēs apspriežam, kā kurš varonis rīkojās. Mēs mācām caur mūsu pieredzēm, kas notiek katru dienu, — no dzīves situācijām, caur ģimenes darbu. Katru dienu ir kāda mācību stunda.
Antons: Ģimenes mājvakaros mēs skatāmies dažādas filmiņas ar garīgu raksturu un tad apspriežam to saturu.
Ko jums patīk darīt kopā?
Antons: Pavadīt brīvo laiku un braukt uz templi.
Ieva: Man patīk braukt kopā ar ģimeni ciemos pie omītes, doties ekskursijās uz Lietuvu vai Rīgu.
Kristīne: Katru sestdienu mums ir ģimenes tradīcija — cept picu un skatīties kādu multeni vai filmu. Mēs jautri pavadām laiku. Mums patīk kopā pastaigāties parkā.
Man patīk arī atsevišķi „randiņi” ar katru meitu. Tas man palīdz iepazīt katru no meitenēm labāk, un es jūtu, cik viņas pašas ir gandarītas par to īpašo laiku, kad viņas ir saņēmušas nedalītu mammas mīlestību. Tā ir iespēja izrunāties ar katru no viņām individuāli. Šīs tikšanās parāda mūsu audzināšanas rezultātus.
S.: Mēs atceramies tos tempļa braucienus, kuros jūsu meitenes dejo: stāv uz rokām, sēžas špagatā, taisa ritentiņu un citas lietas, ko citi parasti neprot. Tas bija iespaidīgi! Pastāstiet par savas ģimenes talantiem.
Antons: Visas trīs vecākās meitenes apmeklē deju aerobiku, viņas arī uzstājas ar šiem priekšnesumiem, pat citās pilsētās. Meitenes aizrautīgi nodarbojas dažādos pulciņos, un es esmu priecīgs, ka viņas aktīvi attīsta savus talantus un neiznieko savu laiku.
Kristīne: Ievai padodas mākslas vingrošana, viņa dejo un arī glezno, viņa mācās mākslas skolā. Viņai patīk arī veidot no plastilīna un no māla, taisīt rotas un citus mākslas priekšmetus. Sarra arī dejo, nodarbojas ar keramiku un peldēšanu, viņa mīl dzīvniekus. Esterei no mazotnes patīk dziedāt, no 3 gadu vecuma viņa apmeklē dziedāšanas pulciņu. Mazā māsa Rebeka dzied un dejo, skatoties, kā to dara māsas. Viņai patīk klausīties mūziku.
Man pašai patīk psiholoģija. Nesen uzdrošinājos uzsākt tiešsaistes studijas Brigama Janga Aidaho universitātē „Pathway” programmā. Vienīgais laiks mācībām man ir vakari, kad esmu nogurusi un gribas gulēt. Taču Tas Kungs palīdz un dod spēku tā, ka es varēju pabeigt šo kursu. Es vēlos studēt tālāk.
Antons: Es sāku zīmēt divu gadu vecumā, un man tas labi izdevās. Lūkojoties uz savu ģimenes vēsturi, es uzzināju, ka manas mammas līnijā bija vairāki senči, kuri arī labi zīmēja. Viņi zīmēja sava prieka pēc, un es cenšos šo talantu attīstīt tālāk, lai tas nestu prieku arī citiem.
Tagad šis zīmēšanas talants kļuvis par ievērojamu finansiālu ienākumu avotu. Es veicu lāzergravīras uz koka un pieņemu pasūtījumus gleznošanai. Agrāk vairāk gleznoju dabasskatus, tagad arī cilvēku portretus.
Kādas svētības jūs saņemat, dzīvojot pēc evaņģēlija?
Antons, Kristīne: Mūsu ģimene ir pasargāta no vairākām problēmām, kas mums varētu būt, ja nedzīvotu pēc evaņģēlija. Tas Kungs ir apsolījis palīdzēt mums tikt galā ar problēmām. Ja mēs būsim uzticīgi, turot savas derības, Viņš palīdzēs mums no Savas puses risināt mūsu grūtības un svētīs mūs.