Piekrītošs smaids

Frenklins Romero

Manabi, Ekvadora

Kādu vakaru mūsu bīskapijā bija pasākums, kura sagatavošanai mēs bijām veltījuši daudzas stundas. Pēc pasākuma kāds jauns klausītājs atvadījās no manis, taču pēc dažām minūtēm atgriezās un pavaicāja: „Bīskap, kad man ir jānāk atkal?” Es pateicu viņam, ka svētdien, un zēns ātri teica: „Nē, vai nav vēl kāds pasākums?” Viņš tik labi pavadīja laiku ar mūsu bīskapijas jauniešiem, ka vēlējās atgriezties.

Es arī aprunājos ar kādu pāri, kas ciemojās pie mums un apmeklēja šo pasākumu, un pavaicāju viņiem, kādas bija viņu domas par to. Vīrs teica: „Kopš mēs šeit ieradāmies, esam sajutuši mieru,” uz ko viņa sieva piekrītoši pamāja ar galvu. Mani tas pārsteidza, tāpēc ka tad, kad viņi pirmo reizi ieradās, daudzi cilvēki sarunājās un trokšņoja. Taču viņš turpināja un paskatījās uz mani, un vaicāja: „Tas ir Svētais Gars, vai ne?” Es biju pārsteigts un tikai varēju pateikt — jā.

Lai sagatavotos šim pasākumam, bija daudz kas jāpaveic, tāpēc tovakar, kad viss bija beidzies, vienīgais, ko es vēlējos darīt, bija doties mājās un iet gulēt. Tāpēc, ka biju noguris, es nevarēju pārdomāt savas sarunas ar klausītājiem. Kad pārnācu mājās, es noskaitīju lūgšanu un apgūlos gultā, taču nevarēju aizmigt; savā prātā es iztēlojos To Kungu smaidām. Tas bija piekrītošs smaids. Tajā brīdī es sāku atcerēties visu to brīnišķīgo, kas bija noticis pasākumā.

Es sapratu, ka bīskapijas locekļu uzcītība un mīlestība padarīja iespējamu to, ka šo trīs klausītāju sirdis tika aizskartas. Es sapratu, ka piekrītošais smaids bija apliecinājums paveiktajam. Es nevarēju savaldīt asaras un jutos tik pateicīgs par dāvanu, ko Tas Kungs mums dāvāja. Viņš mums bija veltījis piekrītošu smaidu. Es liecinu, ka Tā Kunga vārdi ir patiesi; ka tad, kad mēs atvedam pie Viņa tikai vienu dvēseli, liels būs mūsu prieks Tēva valstībā (skat. M&D 18:15).